Skrīverietim Ervīnam Ozoliņam dzimšanas diena ir skaistā laikā — kad mostas daba un saules ir daudz vairāk. Tas cilvēku dara mundrāku. Turklāt šoreiz Ervīna kungam ir īpaša jubileja — apaļie 60.
Jāprot
novaldīt
Kā saka Ervīns Ozoliņš — “dzelži” ir viņa nepiepildītais jaunības sapnis. Toreiz lielas rocības un iespēju nebija šo aizraušanos attīstīt, bet saikne ar tehniku nezuda. Jubilārs smaidot atceras, kā skolas laikā viņam uzdāvināts mopēds un kopā ar draugiem devušies braucienā uz Igauniju. Šobrīd pat iedomāties nevar iesaistīties tādā avantūrā. Tagad Ervīna kungs ar vecāko dēlu Jāni savus tehniskos sapņus palīdz īstenot jaunākajam dēlam Andrim, kurš veiksmīgi piedalās autokrosā. Viņi palīdz junioram sagatavot automašīnu kārtējam startam un arī ir lielākie atbalstītāji. Pats jubilārs gan nekad nav sēdies pie sacīkšu auto stūres.
— Vairs to neļauj veselība, bet reiz iesēdos blakus vienam Skrīveru sportistam. Pēc tam sapratu, ka tas nav domāts man. Arī Jānis nav sacīkšu braucējs. Vienreiz bija noorganizēts mehāniķu brauciens. Viņam labi veicās startā, bet tad viens autiņam “uzšāva” no aizmugures un Jānis “izlidoja” no trases. Dēls izkāpa no mašīnas un teica, ka nekad mūžā tajā “tarataikā” nesēdīsies — tur taču viss grab, klab, vēl viņu sit un neļauj braukt! Andrim ir citādi. Ar večiem nesen runāju par šo tēmu, un viņi spriež — kam spēcīgāks autiņš, tas ātrāk arī brauc. Nekā! Vēl jau vajag prast to automašīnu novaldīt, — saka Ervīns Ozoliņš.
Sagaida pie durvīm
Starp tehniku, darbu un sportošanu jaunībā Ervīna kungs bijis arī muzikants. Pašdarbībā viņš “maisījies” jau kopš mazotnes mātei un tēvam pa vidu. Vecaistēvs spēlējis pūtēju orķestrī. Tur Ervīns iemācījās spēlēt lielās bungas. Tad turpinājis muzicēt skolā un kultūras namā, kad tur darbojies arī Aneraudu pāris.
— Mācoties skolā, jau ballēs ansamblī bungas spēlēju. Tolaik Skrīveros izveidojās viens no pirmajiem elektroinstrumentu kolektīviem apkārtnē, kam bija liela piekrišana, jo cilvēku sanāca pilna zāle. Otrā dienā pēc balles skolas direktors jau sagaidīja pie durvīm un jautāja, ko es tur, uz skatuves, darīju, — atminas skrīverietis.
Aug joprojām
Skrīverieša vaļasprieki gan nav kļuvuši par viņa profesiju, jo mūžu nostrādājis par elektriķi. Šo arodu apguvis galvenokārt pašmācībā. Tas esot tāpat kā ar mehāniku — vienreiz izjaucis žiguļa motoru, salicis kopā, un otrreiz vairs nevajadzējis atkārtot. Elektriķa darbam pievērsies dienestā, tad strādājis Skrīveros, vēlāk bijušajā “VEF” rūpnīcā Rīgā, kur bijusi laba dzīves skola. Kad apprecējies, pārcēlies darbā uz telefonaparātu rūpnīcu Aizkrauklē, bet pēc ražotnes likvidēšanas bijis taksometra vadītājs. 90. gadu degvielas krīze gan pielika punktu šai nodarbei. Vēlāk strādājis par elektriķi un galdnieku Skrīveru vidusskolā. Tagad veselības problēmu dēļ viņš vairs algotu darbu neveic, bet darbojas mājās. Joprojām tajās pašās, kur audzis pie vecvecākiem. Jubilārs stāsta, ka vecaistēvs bijis remontstrādnieks, kurš apkopis šoseju pie Skrīveriem. Vēl tagad viņa stādītie bērzi aug ceļa uz Madlienu malā. Vecaistēvs ar izkapti visas grāvja malas izpļāva. Turējuši savu saimniecību, un mazdēlam bieži vien nācās palīdzēt saimniekot, neraugoties uz to, ka bieži vien no balles atgriezies mājās tikai rīta pusē.
Konfektes negaršo
Sievu Inesi jubilārs noskatījis Skrīveros, kur viņa jau no 16 gadu vecuma strādājusi pārtikas kombinātā un turpina to darīt arī tagad saldumu ražotnē. Šai meitenei savulaik pievērsis uzmanību tāpēc, ka garšojušas konfektes? Ervīna kungs smej, ka saldumi viņam negaršo joprojām, bet sievai esot talants dažādu ēdienu gatavošanā. Marinēto dārzeņu konservi viņai izdodoties lieliski. Kad kārtējā burciņa uzlikta uz galda, tās saturs pazūdot dažās sekundēs.
Ervīna kunga sieva aktīvi atbalstot savas ģimenes vīriešus viņu tehniskajos un citos vaļaspriekos. Vīrs smaida: “Tā jau mūsu māte barotāja!”. Arī uz copi Ineses kundze vīru laižot bez bažām, un tā ir vēl viena jubilāra lielā aizraušanās. Abiem ir arī divi mazdēli — Markuss un Roberts. Tagad tikai vajadzētu mazmeitiņu, jo ģimenē puiši vien.
Par svarīgāko dzīvē Ervīna kungs stāsta ar lielu aizrautību un smaidu. Viņam patīk uz joku atbildēt ar joku. Daudzi brīnoties, kas tad tādam augumā raženam vīram var kaitēt veselībai?
— Tad es saku, lai iedomājas tikko noplūktu riekstu. No ārpuses tāds skaists un zaļš, bet iekšā sačervelējusies “ļipiņa”. Tā ir ar mani. Jaunībā daudz sportots un skriets, bet tagad jādzīvo mierīgāk. Tāda ir dzīve, kurā daudz piedzīvots, bet vēl jau kaut kas ir priekšā, — teic skrīverietis.
