Tā bija sagadījies, ka Katrīna meitu Annu audzināja viena.
Tā bija sagadījies, ka Katrīna meitu Annu audzināja viena. Ne plānots, ne domāts bērns, bet liktenis šādi bija lēmis, un arī pati Katrīna tam nepretojās. Par sevi viņa aizdomājās reti, vien tad, kad no smagā darba sāka sūrstēt sastrādātās rokas.
Katrīna meitu ļoti mīlēja un lutināja. Spīdīgais trīsritenis Annai parādījās vienai no pirmajām pagalmā, bērnudārza ludziņā Anna varēja lepoties ar krāšņāko lapsas masku, kuru mamma bija darinājusi vēl ilgi pēc pusnakts. Skolā Anna ar atzīmēm īpaši neizcēlās, bet māti nesauca uz skolu par slikto uzvedību, jo nebija jau, par ko.
To, ka Anna bija maz radināta pie darba un kārtības, Katrīna sāka pārdomāt daudz vēlāk. Nebija arī to darbiņu pa māju tik daudz — Katrīna mierināja sevi un reizē aizstāvēja Annu. Netīri trauki, drēbes, istabas kārtošana — tie jau nav pienākumi tik mazam bērnam.
Pēc pamatskolas Anna posās uz kaimiņu rajonu mācīties par pavāri arodskolā. Rudenī, kad meita jau saiņoja somās līdzņemamās mantas, Katrīna pirmoreiz atskārta, ka tagad mājas paliek tukšas. Bet ko tad iesākt ar pašas dzīvi, kā aizpildīt tukšumu?
Par pavāri Anna nekļuva, jo pieteicās bērniņš. Katrīnai bija jāatzīst, ka nu reiz viņa bija apjukusi no pārsteiguma un atvieglojuma reizē. Viņai atkal būs, par ko rūpēties!
Pēc pāris gadiem Anna devās uz Rīgu, sāka strādāt un mazo Madaru satika vien nedēļas nogalēs, citreiz — reizi mēnesī. Madara tad smaidīdama skrēja Annai pretī, bet īpaša prieka jaunajai māmiņai nebija, jo mazā visu laiku kaut ko prasīja, gribēja spēlēties. Dažreiz Anna pat dusmās atgrūda meitu, jo gribēja skatīties televizoru, vienkārši atpūsties.
Madara ātri sāka iet “dārziņā”. Vecmāmiņa savu dienu iekārtoja tā, ka varēja mazo gan atvest, gan aizvest uz bērnudārzu. Katrīna gāja gan uz vecāku sapulcēm, gan Māmiņdienas koncertiem. Nekas viņai nešķita par grūtu, viņas dzīvei atkal bija jēga un saturs.
