Rīt Latvijā smaržos jāņuzāles, skanēs līgodziesmas, un tad jau sumināsim arī Jāņus. Secietis Jānis Gerhards šo laiku vairāk uztver kā visas valsts svinamus svētkus, nevis savu vārdadienu. Par Jāņiem teic, ka tie esot cilvēki ar lielām darbaspējām. Pēc mūsu sarunas saprotu, ka arī Jānis Gerhards tāds ir.
Labāk strādā, nevis svin
— Kur parasti līgojat?
— Kopā ar ģimeni dodamies pie sievas vecākiem uz Staburaga pagastu, kur svinam savējo lokā. Sievastēvs arī ir Jānis. Tā ka šajos svētkos parasti esmu ciemiņa lomā. Ir ugunskurs, svētku mielasts, bet īpašas ieražas neievērojam.
— Viena no tām ir, ka Jāņu naktī pēc iespējas ilgāk jāpaliek nomodā. Vai bieži tas izdodas?
— Kā kuru reizi, jo liels svinētājs nekad neesmu bijis. Reiz gan uz Jāņiem pats brūvēju alu. Atradu recepti, un iznāca tīri labs. Vienu burku izdzērām, bet otra vēl ilgi glabājās pagrabā. Dzēriens pēc laika palika tāds dzidrs, un nemēģinājām to vairs nogaršot. Vairāk alu neesmu darījis.
— Vai Jāņi ir gaidītākie svētki gadā?
— Esmu vairāk darbaholiķis. Parasti ir tā, ka visi jau gatavojas svētkiem, bet man vēl gribas pastrādāt. Ir tāds teiciens — tiem, kuri nesmēķē, pīppauzēs jāstrādā. Tā kā pats nesmēķēju, tad man nekas cits neatliek kā vairāk strādāt. Bieži ir tā, ka aizstrādājos un pat pusdienas nepaēdu. Tā ir arī pirms svētkiem.
Ja nevar nopirkt,
gatavo pats
— Ar ko nodarbojaties ikdienā?
— Esmu automehāniķis un strādāju individuāli. Lielākoties automašīnām, kas vestas no ārzemēm, stūri pārmontēju kreisajā pusē. Kādreiz darbojos arī tirdzniecībā. Savulaik gan Aizkraukles profesionālajā vidusskolā apguvu traktorista arodu, bet šajā profesijā ilgi nestrādāju. Tad iestājos darbā policijā un sāku studēt arī Policijas akadēmijā, bet finansiāli tas bija grūti. Tā kā akadēmiskajā mācību atvaļinājumā nevarēja doties, mācības neturpināju. Līdz ar to augstāko izglītību iegūt neizdevās. Tomēr to, kas interesēja, apguvu pats. Vairāk gan dzīvē iznācis strādāt praktiski. Man ir tā — gribas ļoti daudz ko, bet pietrūkst naudas, lai iegādātos. Tāpēc gatavoju pats. Tā tapa arī soli dārzam, jauns šķūnis, garāža un citas lietas.
— Esat mērķtiecīgs cilvēks?
— Ja ko izdomāju, agrāk vai vēlāk cenšos īstenot. Vislabprātāk gan strādāju vienatnē. Lēnāk ir, bet esmu secinājis, ka divatā arī nav ātrāk.
— Tā kā dzīvojat laukos, neesat domājis nodarboties ar lauksaimniecību?
— Nē. Profesionālajā vidusskolā mācījos tikai tāpēc, ka tā bija tuvu mājām un varēja izbraukāt. Esmu mājas cilvēks. Kad vēl dzīvoju dzīvoklī tepat Secē, smējos, ka man zemes ir tik, cik puķupodā. Gribējās tomēr lielāku plašumu. Tāpēc tagad mums ir sava māja pagasta centrā. Ik pa laikam pastrādāju arī Īrijā.
Pietrūkst
māju
— Kā izlēmāt doties peļņā uz Īriju?
— Te nebija darba. Savulaik man bija savs bizness un ņemti kredīti. Sākās krīze, un, lai tos atmaksātu, nācās meklēt iespēju nopelnīt vairāk. Arī tagad dažus mēnešus gadā cenšos pastrādāt Īrijā. Tur esmu veicis dažādus darbus. Pirmais bija benzīntankā. Paveicās, jo turp devos vispār bez pieredzes. Meklējot darbu, dažādos uzņēmumos iesniedzu savu CV. Angļu valodas zināšanas man pašam šķita apmierinošas, bet, nonākot tur, sapratu, ka tik labas tomēr nav. Benzīntanka saimnieki sākumā par to uztraucās, jo vajadzēja taču prast ar klientiem runāt. Tur strādāja vēl divi latvieši. Saimniekiem bija arī autoserviss. Savā CV biju norādījis, ka protu arī metināt, un gadījās tā, ka reiz vajadzēja aizvietot tautieti un man piedāvāja darbu servisā.
— Bez nopelnītā ārzemēs tomēr grūti iztikt?
— Ja dzīvotu dzīvoklī, iespējams, neko daudz papildus nevajadzētu. Tā kā mums ir privātmāja, tad gribas iekārtot arī apkārtni. Pamazām to darām, bet vēl jau daudz kas nav pabeigts. Visam vajag naudu. Mājā gan visu daru pats, arī apkuri protu ierīkot.
— Neesat domājis Īrijā palikt pavisam?
— Man tomēr pietrūkst māju. Negribas arī kļūt tikai par īrnieku. Ja nekas pašam nepieder, tad nav arī intereses palikt. Svešumā pietrūkst daudzu lietu, arī Latvijas televīzijas. Tā gan ir iznācis, ka man gandrīz visi radi dzīvo ārzemēs. Latvijā palicis ļoti maz. Viens mātesbrālis ir arī Vācijā, kurš tur nokļuva 19 gadu vecumā, kad vācieši atkāpās. Kad braucu mājup no Īrijas, iznāk braukt garām pilsētai, kurā viņš dzīvo, un vienmēr apciemoju. Viņš ļoti gaida, jo esmu viņa saikne ar ģimeni Latvijā. Viņš dzīvo viens. Ar saviem brālēniem gan nav nekādu sakaru. Latvijā tēvocis tā arī nav bijis. Reiz gribēja braukt man līdzi, tomēr pārdomāja. Vācijā viņš nodzīvojis vairāk nekā Latvijā, bet latviski vēl runā, lai gan viņa ģimene tur ir vācieši. Tēvocis mīt lielā pilsētā netālu no Beļģijas un iekārtojis arī pats sev dārzu.
Priekšroka hokejam
— Vai ikdienas steigā pietiek laika arī sev?
— Mana lielākā aizraušanās ir hokejs. Iepriekš spēlēju amatieru hokeja komandā Rīgā. Kad 2010. gadā aizbraucu uz Īriju, iznāca pārtraukums. Tomēr tagad atjaunoju sadarbību ar savu komandu un esmu jau iekļauts sastāvā.
— Nav gribējies ar hokeju nodarboties profesionāli?
— Par to var domāt, ja ar to nodarbojas, sākot no desmit gadu vecuma. Tomēr arī amatieru līgā ir diezgan labs līmenis. Tas ir vaļasprieks, no kura tomēr negribas atteikties, lai gan tas ir diezgan dārgi. Ekipējumu esmu pircis gan jaunu, gan lietotu. Pēdējās iegādājos “CCM” firmas slidas, kuras pirms uzvilkšanas kājās vispirms jāuzsilda cepeškrāsnī. Tad 15 minūšu laikā tās iegūst kājas formu un domātas tikai individuāli man. Sen par tādām domāju, un, kad bija iespēja nopirkt ar atlaidi, es to izdarīju.
— Vai aizrauj arī citi sportaveidi?
— Esmu tikai hokeja fans, un “bumbošana” mani nesaista nemaz. Pusaudža gados hokejs spēlēts arī uz dīķa ledus. Biju pat noorganizējis divas komandas un sacīkstes ar visiem vimpeļiem. Vecāki arī bija uzaicināti. Regulāri sekoju līdzi arī Latvijas hokeja izlases spēlēm. Ja mūsējie zaudē, tad esmu sliktā garastāvoklī, it kā pašam kaut kas slikts būtu noticis. Tā kā pats spēlēju hokeju, tad saprotu, kā vajag darīt. Lai gan apzinies, ka hokejisti uz laukuma arī dara, ko var.
Katrs izvēlas
savu
— Kur tad savu “papardes ziedu” — sievu — satikāt?
— Viņu jau ievēroju, kad braucu uz skolu Aizkrauklē. Jana dzīvoja Staburagā un mācījās Kokneses vidusskolā. Vienu laiku Secē vadīju diskotēkas, un Jana bija atbraukusi ar draudzeni. Tad draugam teicu, ka nu gan izdevību nevar laist garām, un gāju iepazīties. Apprecējāmies 1994. gada rudenī. Mūsu meitai ir 17 gadu un dēlam 14.
— Vai jums ir līdzīgas aizraušanās?
— Janu vairāk saista dejošana, bet mani tomēr nē. Necenšos darīt to, kas nav pie sirds, bet Janai dejas ir lielākā aizraušanās. Savukārt meitai patīk fotografēt. Gribēja mācīties šajā jomā, bet skolā uzņem tikai ar vidējo izglītību. Dēls aizraujas ar florbolu.
— Vai hokejs viņu neinteresē?
— Uz dažām spēlēm viņš ir atbraucis līdzi, bet tomēr florbols dēlam tuvāks. Es arī neuzstāju, jo katram pašam jāizvēlas, ar ko nodarboties.
— Ko dzīvē gribētos vēl īstenot?
— Pabeigt iesāktos darbus mājā un sētā, lai apkārt ir skaisti un patīkami.
— Vai ikdienā izdodas ap sevi radīt harmoniju?
— Domāju, ka jā.
