Taurkalniete Inga Deklava pēc četrus mēnešus ilgajām studijām Norvēģijā ir kā spārnos. Viņa uzdrošinājās pieteikties studentu apmaiņas programmā, un piedzīvotais rosinājis piedalīties līdzīgos projektos arī nākotnē.
Taurkalniete Inga Deklava pēc četrus mēnešus ilgajām studijām Norvēģijā ir kā spārnos. Viņa uzdrošinājās pieteikties studentu apmaiņas programmā, un piedzīvotais rosinājis piedalīties līdzīgos projektos arī nākotnē.
Pēc Jaunjelgavas vidusskolas beigšanas Inga iestājās Rīgas pedagoģijas un vadības augstskolā, lai apgūtu ekonomikas skolotājas profesiju. Viņa studē trešajā kursā. Šīgada sākumā augstskolā piedāvāja iespēju studentu apmaiņas programmā doties uz ārzemēm.
Dzimšanas dienā dodas projām
Inga stāsta:
— Vienīgais, kas bija nepieciešams — labas sekmes, angļu valodas prasme un drosme pieņemt lēmumu. Man ļoti patīk ziema, tāpēc izvēlējos Norvēģiju. Taču šogad Latvijā ziema bija pat dziļāka nekā Norvēģijā. Skolotāji, uzzinājuši, ka izvēlējos šo Skandināvijas valsti, mēģināja atrunāt no brauciena. Viņi stāstīja, cik tur viss dārgs. Bet man to tikai vajadzēja, lai kāds iebilst. Man patīk pārvarēt grūtības, tāpēc jo vairāk gribējās pierādīt, ka varu izdzīvot arī dārgā zemē. 1. februārī, savā dzimšanas dienā, pirmo reizi kāpu lidmašīnā un devos projām no mājām uz tik ilgu laiku.
Dzied ansamblī
Inga studēja Oslo universitātē un bija pirmā latviete, kura tur ieradusies kā apmaiņas programmas studente. Vēlāk viņa satika vēl kādu latviešu studenti, kura dzīvo Norvēģijā, arī tautiešus, kuri devušies turp strādāt. Taču dīvaini likās, ka šie cilvēki gandrīz vai slēpa piederību Latvijai, turējās savrup viens no otra. Savukārt Inga pati meklēja tikšanos ar latviešiem un visiem lepni stāstīja, no kurienes atbraukusi.
“Oslo vakaros gandrīz katrs norvēģis skrien, un arī es nolēmu nedaudz izkustināt kājas. Kāda skrējiena laikā pamanīju Latvijas vēstniecību un jau nākamajā dienā devos turp, jo tik ļoti gribējās ar kādu parunāt latviski. Mani laipni uzņēma, un es pat pieteicos vēstniecības ansamblī. Pirms tam dziedāju kamerkorī Vecrīgā. Kamēr dzīvoju Norvēģijā, kopā ar ansambli piedalījos divos pasākumos. Viens bija domāts latviešiem, otrs — norvēģiem,” stāsta Inga.
Izvēlas Latviju
Universitātē apmaiņas studentiem bija speciāla mācību programma, pavisam tajā studēja ap 80 jauniešu no dažādām pasaules valstīm. Ingas grupā bija 15 studentu no Amerikas Savienotajām Valstīm, Nīderlandes, Ungārijas, Ganas, Lībijas, Kolumbijas, Lietuvas, Zviedrijas, Norvēģijas, Austrijas un Itālijas.
— Pēc studijām apmaiņas programmā ir sajūta, it kā būtu apceļojusi visu pasauli, jo katram studentam bija jāprezentē sava valsts, — stāsta Inga. — Es rādīju videoklipu par Latviju, kura pamatā ir grupas “Prāta vētra” dziesma, Dziesmu un deju svētku videoierakstu, citas interesantas lietas, daudz stāstīju par mūsu valsti. Viens no pasniedzējiem šovasar plānoja apmeklēt kādu no Baltijas valstīm un pēc mana stāstījuma izvēlējās Latviju. Devāmies arī ekskursijās. Tūristu iecienītākā vieta ir Bergena, bijām arī citās pilsētās. Visskaistākais, ko redzēju Norvēģijā, ir kalni un fjordi. Norvēģiju dēvē arī par troļļu zemi, un suvenīru tirgotāji šo mītu uztur dzīvu. Vienu suvenīrtrollīti pārvedu mājās.
Lekcijās ēd
Apmaiņas programmas studentiem bija iespēja apgūt norvēģu valodu. Divas reizes nedēļā Inga devās uz nodarbībām, jo tas atkal bija izaicinājums apgūt kaut ko jaunu. Kursu beigās Inga veiksmīgi nokārtoja eksāmenu un, atgriežoties Latvijā, nolēma turpināt norvēģu valodas apguvi. Varbūt dzīvē noderēs. Ingai patīk mācīties valodas, un nākamā, kuru varētu apgūt, būtu spāņu valoda.
Taurkalniete atzīst, ka universitātē Norvēģijā valda daudz brīvāka atmosfēra nekā Latvijā. Pasniedzēji ir laipni, atsaucīgi un izpalīdzīgi. Lai arī daudz jāmācās patstāvīgi, pasniedzēji palīdz atrast vajadzīgos materiālus, daudz konsultē. Attiecības ar studentiem ir ļoti demokrātiskas, klausoties pasniedzēja lekciju, var apēst kādu sviestmaizi, ērti iekārtoties, uzliekot kājas uz blakussola. Arī apgūstamie priekšmeti ir daudz globālāki nekā Latvijā, un lielāka nozīme tur ir praksei, nevis teorijai. Latvijā ir otrādi — akcentē teoriju, bet prakses reizēm pietrūkst.
Lai katram pietiek drosmes!
Studiju noslēgumā Ingai bija prakse skolā. Mēneša laikā viņa apmeklēja četras skolas, katrā mācību iestādē tikās ar cita vecuma bērniem. Viņa vēroja, kā strādā skolotāji, intervēja skolēnus, salīdzināja bērnu un skolotāju attieksmi pret mācībām Latvijā un Norvēģijā. Beigās bija jāraksta eksāmena darbs un jāprezentē tas.
Izvērtējot Norvēģijā pavadīto laiku, Inga atzīst, ka viss bijis brīnišķīgi: “Cilvēki Norvēģijā ir ļoti laipni un atsaucīgi. Izskata dēļ mani reizēm noturēja par norvēģieti, īpaši, kad veikalā sāku runāt šīs valsts valodā. Ieguvu jaunus draugus, jaunu pieredzi, apguvu citādas darba metodes un valodu. Iesaku arī citiem jauniešiem izmantot iespēju mācīties ārzemēs. Diemžēl mācības ar darbu apvienot nav iespējams, un studentiem jāiemācās izdzīvot tikai no stipendijas. Man daudz palīdzēja vecāki.
