Zanda Jankovska pavisam nesen nosvinēja 20. dzimšanas dienu, taču, liekas, paspējusi paveikt tik daudz. Gan Daudzeses pamatskolā, gan Aizkraukles novada ģimnāzijā, kur viņa mācījās, Zandu nevarēja nepamanīt.
Zanda Jankovska pavisam nesen nosvinēja 20. dzimšanas dienu, taču, liekas, paspējusi paveikt tik daudz. Gan Daudzeses pamatskolā, gan Aizkraukles novada ģimnāzijā, kur viņa mācījās, Zandu nevarēja nepamanīt. Viņa vienmēr bija visu pasākumu centrā, rīkojot tos pati vai vienkārši piedaloties tajos. Labas sekmes mācībās, skaista balss un dziedāšana kamerkorī “De Cantare”, organizācijas “Unicef” un kluba “Māja” aktivitātes Aizkrauklē — tas raksturoja šo jaunieti vidusskolas laikā. Mākslas zinātne, teātris un radošie meklējumi — ar to Zandas dzīve saistīta šobrīd.
Tiekamies ar Zandu mākslas galerijā “Mūrnieks” Rīgā, kur viņa šobrīd strādā. Sēžot starp senatnīgām lietām un latviešu mākslinieku gleznām, Zanda stāsta par to, kā jauniete no laukiem jūtas Rīgā, par jauniem un nedaudz piemirstiem vaļaspriekiem un cilvēkiem, kuri viņai apkārt. Viņa saka: “Noteikti uzraksti par maniem kolēģiem, ar kuriem šobrīd kopā strādāju, jo viņi ir ļoti jauki cilvēki. Un vēl pieraksti, lai cilvēki, kuri grib mani satikt, nāk uz galeriju “Mūrnieks”. Mēs te ne tikai pērkam un pārdodam gleznas, bet rīkojam arī izstādes.”
Dzīvespriecīga un emocionāli bagāta, radošu meklējumu urdīta — tāda ir Zanda, kuru man joprojām gribas dēvēt par daudzesieti. Esam pazīstamas sen, tāpēc uzrunājam viena otru ar “tu”.
Starp divām akadēmijām
— Kāpēc izvēlējies studēt mākslas zinātni?
— Kad mācījos pamatskolā, biju pārliecināta, ka manas studijas būs saistītas ar mūziku. Mācījos mūzikas skolā un apmeklēju nodarbības pie komponistes Vinetas Līces. Komponēju arī pati un piedalījos dažādos konkursos. Pēc mūzikas skolas beigšanas tomēr pamazām atsvešinājos no šīs jomas. Vēlāk iestājos Aizkraukles novada ģimnāzijā, kur dominēja eksaktie mācību priekšmeti. Mūzika kļuva arvien tālāka, līdz sapratu, ka atgriezties tajā jau būs pārāk grūti. Vienīgā saikne ar mūziku vairs bija tikai dziedāšana skolas kamerkorī.
Kultūras akadēmijā domāju studēt kultūras teoriju. Taču tajā pašā laikā atradu Mākslas akadēmijas interneta mājaslapu, kurā bija rakstīts par mākslas zinātniekiem. Mani tas ieinteresēja. Daudz par mākslu uzzināju jau ģimnāzijā, kur mums skolotāja Monika Vološčuka mācīja kultūrvēsturi. Viņas stāstījums vienmēr bija tik dzīvs!
Stājos abās augstskolās, bet sāku mācīties Mākslas akadēmijā, jo domāju, ka otrā augstskolā neesmu uzņemta. Tikai vēlāk septembrī, kad studiju līgums bija noslēgts ar Mākslas akadēmiju, uzzināju, ka varēju studēt arī Kultūras akadēmijā.
Paveicas ar biļeti
— Vai tas ko būtu mainījis, ja tu vienlaikus uzzinātu — esi uzņemta abās augstskolās?
— Nē, jo vēlāk, pārdomājot, kas ir kultūras teorētiķis, sapratu, ka šīs profesijas pārstāvis zina daudz, taču patiesībā viens cilvēks nevar zināt visu par mākslu, fotogrāfiju, literatūru, kultūru kā dzīvesveidu un daudzām citām lietām, kas ar to saistītas. Māksla ir šaurāka nozare, tāpēc ne mirkli nešaubos, ka mana izvēle bijusi pareiza.
— Tas izskanēja tik rotaļīgi — iestājos Mākslas akadēmijā. Vai tas tiešām bija viegli?
— Tas nebūt nebija viegli. Sākumā likās — zinu, kam jāgatavojas, lai nokārtotu iestājeksāmenus, tāpēc mierīgu sirdi aizbraucu uz Lietuvu. Esot ārpus Latvijas, saņēmu ziņu, ka pilnu iestājeksāmenu programmu tomēr neesmu apguvusi. Sapratu, ka, atgriežoties mājās, pāris dienu laikā visu iemācīties nepaspēšu. Domāju — kā būs, būs. Man ļoti paveicās ar eksāmena biļeti, kurā bija jautājums par dižrenesansi. Piemēram, kursabiedrenei trāpījās jautājums par kubismu. Par to nu gan nezinātu, ko atbildēt. Uzrakstītu vienu vārdu — Pikaso.
Pirmajā gadā studēju maksas grupā, un tikai otrajā kursā radās iespēja mācīties budžeta grupā. Bakalaura grādu iegūšu pēc četru gadu studijām.
Salaulājas ar profesiju
— Pats nosaukums — mākslas zinātne — nemaz neļauj aprobežoties ar baklaura grādu.
— Protams. Uzskatu, ka, uzrakstījusi bakalaura darbu, tikai salaulāšos ar izvēlēto profesiju, lai ietu ar to kopā nākotnē. Pievērsīšos tai arvien nopietnāk un ne tikai savas valsts robežās.
— Sabiedrībā valda priekšstats, ka Mākslas akadēmijā mācās tikai mākslinieku, politiķu un bagātnieku bērni.
— Tas ir aplams stereotips. Protams, tur netrūkst arī Latvijā ievērojamu mākslinieku bērnu, jo viņi auguši tādā vidē un arī izvēlējušies studēt kādu mākslas nozari. Taču tur studē arī tādi vienkārši jaunieši kā es, kuri nākuši no lauku vidusskolām.
Rīgā iegūst brīvību
— Ko nozīmē būt jaunietei no laukiem prestižā augstskolā galvaspilsētā?
— Salīdzinot ar to laiku, kad mācījos Aizkraukles novada ģimnāzijā, šobrīd jūtos daudz labāk. Vidusskolas gadi man atgādināja komunismu, jo bijām ielikti noteiktos rāmjos. Kad tiku Mākslas akadēmijā, bija sajūta, ka esmu brīva kā putns debesīs un varu laisties uz visām pusēm.
Nav jau svarīgi, no kurienes tu nāc, bet gan kādi cilvēki ir tev apkārt. Man nekad nevienam nekas nav bijis jāpierāda tikai tāpēc, ka esmu no laukiem. Man ir lieliski kursabiedri, kolēģi. Ir fantastiska dzīvokļa saimniece. Īrēju istabu Indrānu ielā, tā ir klusa zaļa ieliņa, un mana saimniece ir pensionēta latviešu valodas skolotāja Elza Rūmniece. Viņas viesi ir inteliģenti, intelektuāli cilvēki, ar kuriem arī man ir iespēja tikties. Sarunās ar viņiem emocionāli bagātinos. Drīkstu izmantot viņas bibliotēku, un tajā ir daudz vērtīgu, retu grāmatu.
— Bieži jaunieši iegūto brīvību neprot īsti izmantot un par mācībām aizmirst.
— Man ļoti patīk tas, ko daru, studijas akadēmijā, un šī brīvības sajūta neietekmē mācības.
Izvēlas darbu, kas patīk
— Paralēli mācībām sāki strādāt. Vai tas tev bija izdzīvošanas jautājums?
— Ja tas būtu izdzīvošanas jautājums, droši vien strādātu par oficianti. Taču darbs, ko darīju agrāk un daru šobrīd, man patīk. Pirmajā kursā gribēju strādāt radio un, lai tam sagatavotos, apmeklēju arī nodarbības, kuras vadīja pedagoģe Silvija Mieze, režisore Antonija Apele. Tad aizbraucu uz Sicīliju, kur piedalījos arheoloģijas nometnē, bet, kad atgriezos, izvēlējos darbu Nacionālajā teātrī. Biju kostīmu pārzine.
Mans uzdevums bija uzturēt kārtībā kostīmus un sagatavot tērpus izrādēm. Reizēm bija grūti atrast vidusceļu starp to, ko vēlas režisors, izrādes vadītājs un pats aktieris. Sākumā man tas ļoti patika, taču ar laiku kļuva par ierastu lietu.
No kostīmu noliktavas uz skatuves
— Zinu, ka no kostīmu noliktavas nokļuvi arī uz skatuves.
— Man uzticēja nelielu lomu Māras Ķimeles iestudētajā izrādē “Jāzeps un viņa brāļi”. Biju Dana sieva un uz skatuves izgāju pirmajā cēlienā. Protams, sākumā bija jocīgi, jo es taču neesmu nekāda aktrise, tikai kostīmu pārzine. Bet arī loma jau nebija nekāda lielā, bez teksta, līdz ar to arī sajaukt neko nevarēju. Tomēr bija ļoti interesanti vērot teātri un izrādi “no iekšpuses”. Šobrīd teātra sezona jau beigusies, taču, ja nākamsezon “Jāzepu un viņa brāļus” rādīs atkal, droši vien arī es kāpšu uz skatuves.
— Kāda ir sajūta būt uz skatuves kopā ar Latvijā ievērojamiem aktieriem?
— Sākumā tas, protams, bija ļoti aizraujoši, bet ar laiku pieradu, un aktieri vairs nelikās tāli un neaizsniedzami. Neuzrunāju viņus ar “tu” un nesitu uz pleca, taču viņi ir kļuvuši tuvāki un saprotamāki.
Lai arī pati vairs teātrī nestrādāju, joprojām Nacionālajā teātrī apmeklēju izrādes, bieži dodos arī uz Jauno Rīgas teātri.
Ārzemēs jūtas labāk
— Pastāsti par darbu mākslas galerijā!
— Kad aizgāju no teātra, jutos pārāk nogurusi, lai tūlīt meklētu jaunu darbu. Aizbraucu ciemos pie draugiem uz Spāniju, kuri palīdzēja man atgūt dzīvesprieku. Atgriezos Latvijā priecīga un gatava ķerties pie jauniem darbiem. Tieši tajā brīdī man piedāvāja strādāt mākslas galerijā “Mūrnieks”. Drīzumā tai Dzintaru koncertzālē atvērs vasaras izstāžu zāli, un es došos strādāt turp. Taču, iespējams, paies laiks, šo jomu būšu iepazinusi un atkal meklēšu kaut ko jaunu.
— Vai nav grūti visu laiku būt radošajos meklējumos, mainīt darbu, vidi?
— Man liekas, ja palieku kādā vietā pārāk ilgi, dzīve uz laiku apstājas. Sāku pati sev pārmest, ka agrāk varēju paveikt daudz vairāk, bet nu nedaru gandrīz neko, jo tajā vietā, kurā esmu, viss jau ir iepazīts un zināms. Darbs vairs nesagādā baudu. Reizēm tiešām jūtos kā klīstošais holandietis. Man arī pārmet, ka ārzemēs jūtos labāk nekā Latvijā. Īpaši dienvidu zemēs, jo tur viss notiek daudz mierīgāk, bez lieka satraukuma. Nav saspringuma, neviens nenervozē. Viss ir paveikts, bet lēnām un mierīgi. Tāpēc man šobrīd ļoti patīk darbs galerijā, arī te viss rit rāmi un mierīgi, bez steigas un stresa.
Ieraudzīt var, tikai vērojot
— Vai, esot svešā pilsētā, apmeklē muzejus un galerijas?
— Jā, man patīk aizbraukt uz kādu vietu un visu kārtīgi izpētīt. Kamēr par mākslas darbiem lasu tikai grāmatās, viss liekas kā pasaka, tāpēc ir svarīgi to visu redzēt pašai savām acīm. Tad mākslas darbu sāku uztvert kā realitāti.
Ciemojoties Spānijā, biju Prado muzejā, kur guvu vērtīgu informāciju studiju darbam par romānikas monumentālajiem gleznojumiem. Šādā veidā var iegūt informāciju, ko lekcijās nestāsta. Piemēram, tikai Sicīlijā uzzināju, kā patiesībā būvēts doms Sirakūzās un kā šo procesu ietekmējušas dažādas kultūras.
Man patīk staigāt pa ielām un vērot apkārtni arī tepat Rīgā. Bija jāraksta referāts par griestu veidojumiem, tāpēc centāmies iekļūt privātmājās, fotografēt un pētīt griestu elementus. Tā ejot, vērojot un meklējot var atklāt ļoti interesantas lietas.
Interesējas par gospeļiem un džezu
— Agrāk tu bieži dziedāji dažādos pasākumos. Vai tagad šim vaļaspriekam pietiek laika?
— Akadēmijas pirmajā kursā apmeklēju dziedāšanas nodarbības pie Edgara Nagļa, bet viņš man piedāvāja dziedāt tikai šlāgerus, un tas bija briesmīgi. Tad iepazinos ar Jolantu Gulbi un kādu laiku mācījos pie viņas. Tagad diemžēl šī nodarbe palikusi novārtā. Taču es domāju atgriezties mūzikā. Atkal gribu dziedāt. Interesējos par gospeļu dziedāšanu, ļoti patīk džezs, taču nav studijas, kur to varētu apgūt.
Pasaules iepazīšanai vajag gadus
— Kādu tu iedomājies savu mākslas zinātnieces nākotni?
— Man patīk tas, ko daru šobrīd, bet kā būs nākotnē? Domāju, ka Latvijā nepalikšu. Kamēr varu, gribu apskatīt pasauli. Ja gribi būt mākslas zinātnieks, svarīgi ir redzēt mākslas darbu oriģinālus, iepazīt un izpētīt tos. Tam noteikti vajadzīgi gadi. Akadēmijā mums nemāca austrumu mākslu, meksikāņu un indiāņu cilšu kultūru. Taču, ja cilvēkam par kaut ko ir radusies interese, bet pietrūkst informācijas, viņš to meklē arvien vairāk.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Zanda Jankovska.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1986. gada 25. aprīlis, Aizkraukle.
DZĪVESVIETA: Rīga.
IZGLĪTĪBA: Latvijas Mākslas akadēmijā studē mākslas zinātni.
NODARBOŠANĀS: strādā mākslas galerijā “Mūrnieks” Rīgā.
ĢIMENE: māte Sarmīte ir skolotāja, tēvs Jānis strādā celtniecībā, brālis Rolands mācās Ogres meža tehnikumā.
HOROSKOPA ZĪME: Vērsis.
VAĻASPRIEKS: patīk pastaigāties pilsētu ielās un vērot apkārtni, tikties ar draugiem.
