Savā trīs gadu desmitus garajā dzīvē Lāsma Mencendorfa paguvusi jau noiet tālu ceļu —
no Seces līdz Rīgai, tad Ventspilij un atkal atgriežoties Rīgā. Viņas dzīvesgājuma aprakstā ir garš saraksts ar iegūto izglītību, darba pieredzi. Pieņemot jaunu izaicinājumu, tas viss palīdzējis tikt galā ar dažādiem pienākumiem. Par to visu saruna ar Lāsmu.
Jāpieņem lēmumi
— Kādu izglītību esat ieguvusi?
— Pēc mācībām Kokneses vidusskolā studēju Ekonomikas un kultūras augstskolā Rīgā, kur ieguvu bakalaura grādu kultūras uzņēmējdarbībā. Pēc tam iegūts maģistra grāds uzņēmumu un iestāžu vadībā Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā. Kultūra bija mērķtiecīga izvēle. Mamma Astrīda bija un joprojām ir saistīta ar šo darbu Secē, un arī pati jau no 1. klases piedalījos pasākumos, skaitīju dzejoļus, papildus bija vēl teātris, dejas un sports. Tā ka tas viss bija likumsakarīgi. Nevienu brīdi neesmu nožēlojusi profesijas un arī augstskolas izvēli. Paralēli studijām darbojos pašpārvaldē, nevalstiskajās organizācijās, projektos. Tad izglītības programma “Iespējamā misija”, kas deva gan labu praksi, gan zināšanas. Tā ir līderības programma augstskolu absolventiem, kuri divus gadus strādā skolā, paralēli mācoties pedagoģiju un vadību.
— Kurā skolā strādājāt?
— Pēdējos piecus gadus strādāju un dzīvoju Ventspilī. Neplānoti tur nonācu, pateicoties tieši “Iespējamajai misijai”. Tās bija pēkšņās pārmaiņas, bet es piekritu, un ar meitu Alisi sākām jaunu dzīves posmu. Divus gadus strādāju Ventspils 4. vidusskolā par sociālo zinību un informātikas skolotāju. Paralēli digitālajā centrā vadīju tehnoloģiju pulciņus jauniešiem un pieaugušajiem, bija daudz un dažādi citi izglītības projekti. “Iespējamajā misijā” divi gadi skolā ir minimālais darba laiks. Sākotnēji domāju, ka palikšu ilgāk, bet nedēļu pirms jaunā mācību gada saņēmu piedāvājumu strādāt par direktora vietnieci Ventspils Jaunrades namā. Tas bija tuvāk manai tiešajai izglītībai, lielāks izaicinājums un atbildība, iespēja apvienot kultūru un izglītību. Aizkrauklē ir līdzīgs Interešu izglītības centrs, bet Ventspilī tas ir daudz plašāks, ar vairāk darbiniekiem, un to ik dienu apmeklē ap 1500 bērnu un jauniešu. Tā ir kā liela vidusskola, un man kā direktora vietniecei bija jāorganizē pilsētas un reģiona konkursi, olimpiādes sadarbībā ar Valsts izglītības satura centru, svētku koncerti, jāuztur visu veidu komunikācija, jāveido izstādes, jādomā par noformējumu, vadības darbs kolektīvā un citi pienākumi. Paralēli vēl vadīju pulciņus tehnoloģiju centrā. Vēl gadu nostrādāju par direktora pienākumu izpildītāju, tā īsti iepazīstot un izjūtot iestādes vadības darbu, taču, mainoties personīgajiem apstākļiem, pieņēmu lēmumu pārcelties atpakaļ uz Rīgu.
Tas ir sirdsdarbs
— Skolotāja darbs nebija kā lēciens nezināmajā?
— Tā kā abi mani vecāki pamatskolas laikā bija skolotāji, šis darbs nebija nekas jauns. Pieredzi darbā ar jauniešiem guvu, arī darbojoties mazpulkā, kā arī vadot mazpulku organizācijas Rīgas klubiņu paralēli studijām augstskolā. Praksē apguvu, kā plānot, organizēt, runāt ar jauniešiem, noturēt viņu uzmanību, ieinteresēt. Esot skolotājai, abas šīs lietas apvienojās, man bija vieglāk strādāt skolā un mācīties programmā. Pilnīgi piekrītu, ka skolotāja darbs, vai nu ir dots, vai nē. Var nostrādāt visu mūžu skolā, un tik un tā nebūt sirdī skolotājs. Tas jebkurā gadījumā ir sirdsdarbs. Man nesagādāja problēmas novadīt stundu klasē, lai tā būtu jēgpilna vai aizrautīga, bet tomēr pietrūka lielāka izaicinājuma. Bija sajūta, ka bērni virzās uz priekšu, bet es it kā palieku uz vietas. Gribējās lēkt viņiem līdzi. Tomēr misijas mācības deva ļoti daudz tieši praktiskajā ziņā, kā novērtēt un reaģēt katrā situācijā. Tas nav tā, ka augstskolā četrus gadus mācies teoriju, bet reāli skolā saskaries ar kaut ko pavisam citu. Mācījos darot, un bija iespēja savam mentoram zvanīt un jautāt, gūt apstiprinājumu, ka daru pareizi. Tas bija liels ieguvums. Skolotājas darbā pagaidām esmu paņēmusi pauzi, bet pieļauju domu, ka pēc kādiem desmit gadiem varētu atgriezties kā skolas direktore.
— Paaudzes atšķiras, un bērni šodien patiesi ir citādāki?
— Noteikti! Pat mamma kā bijusī skolotāja atzina, ka viņai grūti palīdzēt darboties ar manu meitu Alisi mācībās, jo viss ir citādāk. To redzu arī brālī, kurš ir desmit gadus jaunāks. Mēs savulaik gājām uz skolu ar pārliecību mācīties, jo tā vienkārši bija jādara. Nebija citas opcijas. Man pat prātā nenāca, ka varu to nedarīt. Šobrīd, skatoties arī uz savu meitu, viņa par visu prasa — kāpēc? Kāpēc tas uzdevums ir tāds, kāpēc to nevar pildīt citādāk, un kāpēc vispār jāpilda? Ja mēs bijām tādā kā rāmītī, tad viņi ir tik dzīvīgi un nebaidās pajautāt šo “kāpēc?”. Skolotājam jebkurā brīdī jābūt gatavam atbildēt uz to jautājumu. Neder atbilde, ka grāmatā tā rakstīts vai vajadzēs eksāmenā. Bērniem jāzina, kāpēc vajadzīgs tas, ko mācās, un kur tas noder. Šobrīd ir informācijas pārbagātība visapkārt, un varbūt tāpēc arī mainījusies attieksme pret skolotāju, jo viņš vairs nav vienīgais informācijas avots. Internetā dažkārt var uzzināt vairāk, tāpēc skolotājam jāspēj variēt starp to visu. Jāmāca, kā to visu atrast, kā izmantot, nevis diktēt sausus jēdzienus un gadaskaitļus.
— Teicāt, ka pēc laika varētu būt skolas direktore. Kāda būtu jūsu nākotnes skola?
— Gan strādājot vidusskolā, gan tagad darbojoties ar meitu, esmu apzinājusi dažādus vecuma posmus. Esmu par to domājusi, bet neesmu pārliecināta, ka ir tāda viena ideālā skola, jo katrs bērns ir citādāks. Kas vienam der, citam ne. Man gribētos kaut ko brīvākā formā. Tā ka savas skolas izveide vēl tikai domās. Redzu, ka daudziem bērniem negribas tā vienkārši kaut ko mācīties. Viņiem vairāk patīk visu apgūt procesā. Ar Alisi cepam kūku, sveram sastāvdaļas, un tur ir gan matemātika, gan fizika, un tas ir daudz saistošāk. Gribas, lai mācības būtu vairāk sasaistītas ar praktiskām lietām un mazāk piespiedu. Jauniešiem pazūd vēlme kaut ko darīt un apgūt, ja prasa to, par ko nav intereses vai līdz galam izpratnes. Ikdienā liela daļa skolotāju ir spiesti dzīties pēc skaidri izvirzītiem mērķiem — pārbaudes darbiem un eksāmeniem, un dažkārt neatliek laika paskaidrot vienkāršas lietas, parādīt to praktisko lietojumu un nozīmīgumu. Ceru, ka šī situācija ar jauno kompetenču pieejas modeli skolās mainīsies. Mūsdienīgas skolas atslēga, ma-
nuprāt, ir skolas vadības, skolotāju, skolēnu un vecāku, arī pašvaldības savstarpējā sadarbība, komunikācija un vēlme nemitīgi mācīties, augt kopā. Tas vienotais redzējums, ka mēs katrs darām vislabāko, ko varam vienota mērķa vārdā — laba izglītība mūsu bērniem.
Grūts lēmums
— Mainīt atkal dzīvesvietu bija viegls lēmums?
— Pietiekami grūts, jo pusgadu domāju, ko iesākt ar karjeru, projektiem un jau ierasto ikdienas rutīnu. Apzinājos, ka man trūks Ventspils iespēju, bet ģimeni liku pirmajā vietā, jo, kā saka, sirdij nepavēlēsi. Tagad dzīvojam Baložos, kur meita iet 1. klasē vietējā vidusskolā. Tas arī palīdzēja izlemt, jo Alisei bija jāsāk mācības, un gribējās, lai nav jāmaina skola. Jau pārcelšanās viņai bija lielas pārmaiņas. Pati pirmo pusgadu atpūtos un atjaunoju spēkus jauniem darbiem. Iesaistījos nometņu rīkošanā un vadīšanā, jo tā ir vēl viena mana nodarbošanās un sirdslieta. Pagājušā gada rudenī saņēmu piedāvājumu vadīt izglītības projektu “Dzīvei gatavs”. Projekts šobrīd ir “Iespējamās misijas” paspārnē, bet tā ideju Latvijā aizsāka “Swedbank” jau 2016. gadā, kas šobrīd ir viens no 18 projektā iesaistītajiem uzņēmumiem. Manā ikdienas darbā šobrīd ir no visa pa daļai — projekti, prezentāciju veidošana, vadīšana, tikšanās ar organizācijām un uzņēmumiem, izglītības iestādēm, semināru un konferenču rīkošana, mājaslapas administrēšana, komunikācijas vadī-
šana. Projekts ar uzņēmēju atbalstu vieslekciju veidā palīdz bērniem un jauniešiem atbildēt uz viņu “kāpēc tas man jāmācās skolā?”, “kur man tas dzīvē noderēs?”.
— Cik liela nozīme savā dzīves ceļā ir ģimenei, Secei?
— Ļoti liela. Pateicoties vecākiem, man ir ļoti spēcīgs ģimeniskais pamats, ar godīgumu un atbildīgumu par visu, ko dari, lai tas ir kārtīgi un līdz galam paveikts. Mazā pagastā jau arī visas kļūdas uzreiz redz. Sece man daudz iedeva sākumposmā, kā iesaistīties, organizēt, uzstāties. Vidusskolu pabeidzu Koknesē, un tagad ļoti novērtēju šīs skolas kultūrvidi. Citur tā nav! Kad sāku strādāt Ventspilī, ar lepnumu visiem stāstīju, kādi Koknesē bija pasākumi — skolēni paši veidoja uzvedumus, tad vēl žetona vakars, iesvētības, balles. Mazākos reģionos tas viss, par laimi, vēl ir — skolotāji un skolēni sadarbojas un veido pasākumus kopā. Tagad Baložos vēl krasāk izjūtu tā visa trūkumu. Skolā ir četras paralēlās 1. klases un tāds pamatīgs konveijers. 1. septembrī raudāt gribējās par to, kāda manam bērnam ir pirmā skolas diena. Ar skumjām atcerējos Seci un Koknesi, kur svētkos skolā ir karogs, uzrunas, visi sapucējušies, un lielie ieved pirmklasniekus. Varbūt lielpilsētas to nevar telpu un ierobežoto iespēju ziņā, bet tā visa trūkst. Trūkst tā personiskuma un īpašā mirkļa sajūtas.
— Ventspils jau mums daudziem šķiet kā sapņu zeme, kur ir viss.
— Ventspils man bija ļoti laba dzīves skolas. Bērniem tur ir daudz iespēju, un bija iespēja redzēt, ka var darīt citādāk. Patika tā pilsētas tīrība, sakārtotība un savā ziņā arī prasības. Kā mēs paši ikdienā mēdzām jokot —Ventspils ir pilsēta ar rītdienu, jo viss būs rītdien! Katrā pilsētā ir savi plusi un mīnusi. Katras daudzdzīvokļu mājas pagalmā gan ir rotaļu laukums, un neviens nemaņā apkārt nestaigā. Ventspils ir skaista pilsēta, īpaši piemērota jaunajām ģimenēm, jo iespēju ir daudz un tas viss bez maksas. Rīgā tā nav. Arī Sece attīstās, infrastruktūra kļuvusi pieejamāka.
Turklāt ceļam uz Aizkraukli un Jēkabpili ir asfalts, un vecākiem vieglāk aizvest bērnus uz mūzikas un mākslas skolu, manā laikā daudz kā vēl nebija. Skatoties uz Jaunjelgavas novada mazajiem pagastiem, Sece, šķiet, visvairāk gājusi uz priekšu, tas noteikti ir arī tēta nopelns (Lāsmas tētis Arnis Mencendorfs vairākus gadus ir Seces pagasta pārvaldes vadītājs — red.), un nav šaubu, ka tas turpināsies. Pagasti spēs pastāvēt, kamēr tajos būs kultūras dzīve. Tas notur cilvēkus, jo pēc ikdienas darbiem viņiem gribas sanākt kopā, dziedāt un dejot vai vienkārši atpūsties.
Dzīve piespēlē
iespējas
— Vai pēc kāda laika varētu te atgriezties?
— Šobrīd par to vēl nedomāju. Nav bijis īstā iemesla, bet kas zina, kā būs nākotnē. Pēc augstskolas absolvēšanas pavērās arī darba iespējas Aizkraukles reģionā, kur meklēja vadītājus gan kultūras, gan izglītības iestādēm. Uzrunāja arī mani, bet tas bija sen un šobrīd viss ir citādi. Daudz kas man dzīvē tiek piespēlēts, pat nenojaušot, ka tas varētu notikt. Pirms gada nevarēju pat iedomāties, ka aiziešu no Ventspils, jo bija jau nopirkts dzīvoklis ar domu, ka paliksim, bet iznāca citādāk.
— Kā izjūtat šī brīža ierobežoto ikdienu?
— Pietrūkst socializēšanās, jo man patīk satikties ar cilvēkiem, un piezvanīt nav tas. Ir arī savi plusi, jo esam nonākuši nebijušā situācijā, piespiedu kārtā ārpus komforta zonas, bet tos ieguvumus varēsim vērot tikai pēc laika, kad šis trakums būs beidzies. Pozitīvi, ka šobrīd ģimenē varam vairāk pievērst uzmanību viens otram, sarunām, kopā būšanai, nevis tikai skriet darbos. Darbs gan šobrīd apstājies, jo manos pienākumos ir koordinēt vieslekcijas, bet tās nevar notikt, jo mācības noris attālināti. Arī uzņēmumiem šis nav viegls laiks. Visi dzīvo šodienā. Brīvdienās vismaz iepriekš centāmies būt Secē, kur ir savējie un visi kopā atjaunojam pirms 14 gadiem pašu celto māju. Esam liela ģimene un vienmēr turējušies kopā. Drauga vecāki dzīvo Skrīveros, tā ka sanāk tāds labs loks pa šo pusi. Iepriekš svētdienu rītos devāmies brokastīs ārpus mājas, kā tagad pietrūkst. Izpaliek arī ceļošana, kas mums ļoti patīk. Tālākos braucienos devāmies divatā, jo meitai garākam ceļam nav vēl tik lielas pacietības. Vienmēr tuvs bijis sports, īpaši volejbols, kura dēļ savulaik izvēlējos Kokneses vidusskolu. Arī tagad turpināju to darīt. Gaidām, kad atkal varēsim ar to visu nodarboties. Tāds interesants laiks un jauna pieredze. Iespēja mums visiem apstāties, izvērtēt savus ikdienas paradumus, būt pacietīgiem un iejūtīgiem, vairāk novērtēt to, kas mums dots. Jebkurā situācija vienmēr varēs atrast slikto, ir daudz izaicinājumu, bet arī iezīmējas vairākas pozitīvas lietas, un ticu, ka mēs no šī visa gūsim jaunu, arī labu pieredzi! ◆
Pieturzīmes
◆ Dzimusi 1988. gada 26. decembrī.
◆ Mācījusies Seces pamatskolā, Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolā, studējusi Ekonomikas un kultūras augstskolā un Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā.
◆ Strādājusi par projektu vadītāju organizācijā “Latvijas mazpulki”, kā pedagoģe izglītības programmā “Iespējamā misija”, IT kursu vadītāja Ventspils Digitālajā centrā, direktores vietniece kultūrizglītības darbā un direktora pienākumu izpildītāja Ventspils Jaunrades namā, tagad projektu vadītāja skolu programmā “Dzīvei gatavs”.
◆ Organizējusi un vadījusi nometnes bērniem.
◆ Audzina meitu Alisi (7 gadi).
