Skrīverieši Aina un Arvīds Liedskalniņi nule nosvinēja zelta kāzas. Kopā nodzīvots 50 gadu.
Skrīverieši Aina un Arvīds Liedskalniņi nule nosvinēja zelta kāzas. Kopā nodzīvots 50 gadu. Abi uzskata, ka galvenais dzīvē ir mīlestība un savstarpēja cieņa.
Rausta aiz biželēm
Ainas kundzes dzimtā puse ir Dzelzava, savukārt Arvīds ir dzimis cesvainietis — abu dzimtās vietas šķir vien nieka piecpadsmit kilometru. Taču satikās viņi Cesvaines vidusskolā. Kā atzīst Arvīds, viņam iepatikusies skaistā, jautrā meitene, kura mācījusies divas klases zemāk. Neizpalikušas arī dažādas blēņas, piemēram, raustīšana aiz biželēm un citas skolas gadu izdarības, taču abi jaunieši kopā veidojuši skolas sienas avīzi. Aina skaisti zīmējusi, bet Arvīds domājis, kur zīmējumus labāk izvietot.
Kad izskanēja pēdējais skolas izlaiduma valsis, Arvīds devās uz Rīgu, lai studētu Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā veterināriju. Pēc diviem gadiem uz Rīgu mācīties medicīnas māsu skolā atbrauca arī Aina.
Ciemojas trīsreiz nedēļā
Aina dzīvoja Pārdaugavā, Lapu ielā, pie krustmātes. Savukārt Arvīds bija apmeties netālu no vecās Ģertrūdes baznīcas, pie kādas attālas radinieces. Jaunieši draudzējās, un bieži viens pie otra brauca ciemos. Abi atzīst, ka kopā uz krodziņiem nav gājuši, bet labāk svētkus svinējuši vienā vai otrā dzīvoklī. Biežāk gan pie Ainas ciemojies Arvīds. Sākumā tikušies sestdienās un svētdienās, bet pēc kāda laika jau arī trešdienās. Līdz beidzot Ainas krustmāte teikusi, ka, ja jau tik tālu esot, tad nekas cits neatliek, kā svinēt kāzas.
Tā 1956. gada pašā karstākajā vasaras mēnesī abi kopā devās uz Skrīveru ciema padomes izpildkomiteju, lai reģistrētu laulību. Skrīveri nebija izvēlēti nejauši. Te bija Ainas krustmātes māja, kurā bija paredzēts svinēt kāzas. Kā vēlāk izrādījās, skaistā māja kļuva par jaunās ģimenes dzīvesvietu.
Kāzu nakts siena šķūnī
Kāzas abi atceras kā jautru notikumu. Tolaik gan nebijis ierasts aicināt vedējmāti un vedējtēvu, bijuši vien liecinieki. Abu kāzās bija atbraukuši klasesbiedri, un visi lustējušies līdz rīta gaismai. Dziedājuši un piedalījušies jautrās izdarībās. Kad pietrūka spēka, jaunie devās atpūsties siena šķūnītī, lai pēc brīža celtos un atkal lustētos tālāk.
Pēc kāzām Arvīda tēvs gan dēlu brīdinājis, lai tikai tās kāzas nākot par labu. Kā nekā jāstudē vēl viens gads, bet mājās jauna sieva… Taču Arvīds labi mācījās un kārtoja eksāmenus, bija gandrīz teicamnieks, bet Aina strādāja Mikrobioloģijas institūtā.
Brauc ar zirgu
Kad Arvīda “kabatā” beidzot bija veterinārārsta diploms, viņu nozīmēja darbā veterinārajā iecirknī Madonas rajona Liezerē — pavisam netālu no abu dzimtās puses. Arī Ainas kundze devās uz Madonas rajonu, un viņi kopā dzīvoja skaistās lauku mājās ezera krastā. Abi rūpējās par divu kolhozu lopiem un ik dienu ar drošku vasarā vai kamanām ziemā brauca no vienas fermas uz otru. Taču, tiklīdz bija iespēja, abi atgriezās Skrīveros un strādāja starprajonu vererinārajā laboratorijā. Tomēr Arvīds vēlējās ārstēt dzīvniekus, nevis ieslīgt papīru kārtošanā, tāpēc ātri vien viņš sameklēja iespēju atsākt veterinārārsta praksi Skrīveru izmēģinājumu saimniecībā, kur strādā vēl joprojām.
Kopā uz kori
Gan Ainai, gan Arvīdam ļoti patīk dziedāt, tāpēc abi dziedāja pagasta jauktajā korī, vēlāk vokālajos ansambļos.
Gaviļnieki spilgti atceras pirmo mēģinājumu kultūras nama mazajā zālē. Abi aizgājuši un, mazliet samulsuši, apsēdušies norādītajās vietās — apkārt gandrīz neviena pazīstama. Taču jau pavisam drīz viņi skrīveriešiem kļuva par savējiem, lai tādi paliktu vienmēr. Arī dziesma abus pavadījusi visu mūžu. Jau sen vairs nav iespējams saskaitīt, cik dziesmu nodziedāts koros, cik ansambļos un cik tāpat skaistos vakaros kopā ar draugiem.
Gaišās un tumšās dienas
Diemžēl dzīve nav tikai prieka un laimes pilna. Liktenis abiem uz īsu mirkli dāvināja dēlu, bet puisēns nomira, un apglabāts dzimtas kapos Cesvaines apkaimē. Liedskalniņu dzimtu turpina meita Antra, viņas divas meitas, un nu vecvecāku sirdis priecē mazmazdēliņš. Zelta kāzu ceremonijā, kura notika Skrīveru pagasta padomes ēkā, kopā bija četras paaudzes. Raugoties uz mīļajiem, Ainas un Arvīda acīs ielija siltas prieka asaras, ka izdevies dzīvē atstāt ko paliekošu.
Droša aizmugure
Veterinārārsta darbs ir visai nežēlīgs attiecībā pret ģimeni. Bieži vien izsaukumos jādodas visnegaidītākajos brīžos — naktī, pat jāceļas no tikko klāta svinību galda. Arvīds Liedskalniņš uzskata, ka bez sievas atbalsta viņam nebūtu izdevies paveikt visus pienākumus. Ainas kundze rūpējās par to, lai vienmēr būtu mājas, kurās gribas atgriezties. Protams, reizēm vakaros izskanēja arī pa kādam pārmetumu pilnam vārdam ar lūgumu vairāk laika veltīt mājai un ģimenei, nevis tikai darbam un dziedāšanai. Taču, kā abi atzīst, viens otru cienījuši un respektējuši otra vēlmes.
— Reiz, Vecgada vakarā, kad ģimene un viesi jau sēdās pie svētku galda, atskanēja tālruņa zvans, — atceras Arvīds Liedskalniņš. — Bija jāsteidzas palīgā kādai govij. Pa radio skan Kremļa kuranti, bet es rosos pa kūti.
***
Vaicāti, vai abi vēlētos ko mainīt dzīvē, ja būtu iespēja, viņi atzīst, ka nē. Visu darītu tieši tāpat un pēc labākās sirdsapziņas. Tāpat kopā pārdzīvotu gan priekus, gan arī bēdas.
