Nezinu kā citiem, bet man vesels mēnesis, sākot no pērnā gada nogales, kad beidzās seriāls “UgunsGrēks”, bija ļoti grūts laiks. Nebija taču nekādas skaidrības ne par uzbrucēju, ne sašautajiem Ievas pielūdzējiem. Lai kur es gāju, visu laiku domāju, kas šāva un vai Edijs paliks dzīvs. Man viņš tā vairāk sirdī iekritis, jo Ieva viņu visu laiku “atšuva”, bet man jau to nelaimīgo mīlētāju ļoti žēl. Es pat ar draudzenēm nodibināju diskusiju klubiņu, kurā spriedām par iespējamajiem variantiem. Taču šī pirmdiena atnāca kā atpestīšanas diena: beidzot viss tika salikts pa plauktiņiem un mana sirds varēja gavilēt — Edijs dzīvs! Tikai ar domāšanu gan viņam kaut kas nav labi — viņš taču to sašauto Viesturu piedāvājās vest uz “Mare” SPA, kur saimnieko viņa ļaunā ģimenīte, kura no Edija grib atbrīvoties. Ka tik vēlāk neatklājas, ka Edijs nav īsti vesels!
Toties Indriķa sirds gan šonedēļ nepriecājās. Viņam jau izstrādājies tāds kā rituāls — pirms katras sērijas viņš man nolasa lekciju par “sviestaino” scenāriju. Nesaprotu, kur viņš to “sviestu” redz — tur taču ir īsti vīrieši un īsta mīlestība! Turklāt daudz ideju var iegūt, piemēram, kā jācīnās par vīrieti un kā viņi jātin ap pirkstu. Viss taču dzīvē var noderēt. ◆
