Satiekot bebrēnieti Jāni Bernānu, kuram šodien ir 75. dzimšanas diena, mani pārsteidza viņa optimisms, dzīvesprieks, runātība un lieliskā humora izjūta, kas pārliecina — arī vecumdienas var izdzīvot visās varavīksnes krāsās, ja vien cilvēks pats tās vēlas saskatīt.
50 — tāds nieks vien
Bebru pagastā Jānis Bernāns ar ģimeni dzīvo kopš 1961. gada aprīļa, bet viņa dzimtā puse ir Latgalē, tagadējā Preiļu novadā. “1960. gadā Latgalē apprecējos, pēc gada darba meklējumos pārnācām uz šejieni, jo te jau dažus gadus iepriekš ieprecējās sievas māsa. Laulībā esam nodzīvojuši vairāk nekā piecdesmit gadu, nosvinējām kāzu jubileju. Tagad domāju: nez nākamo apaļo vēl sagaidīšu vai nē? Man liekas, ka piecdesmit gadu tāds nieks vien ir! Tagad jau modē ik pēc pāris gadiem mainīt sievas, mūs audzināja citādi,” smaidot saka jubilārs. “Nevaru lielīties kā citi, ka šo gadu laikā neesam nekad skarbāku vārdu pārmijuši vai strīdējušies. Pēdējā laikā baramies gandrīz katru dienu, agrāk tā nebija, jo katrs gājām savos darbos, bet kopā — uz ballēm. Man gribas strādāt, darbs gaids, bet sieva dusmojas, ka skrienu par visām varēm, kaut arī sāp kāja un reizēm trūkst spēka. Bet kas manā vietā darbu padarīs? Par to jau arī tā bāršanās ir.”
Apkals zirgu, ja vajag
Kad Jānim bija pieci gadi, karā bojā gāja tēvs, kurš bija kalējs. “Augstās skolās neesmu mācījies, vispār skolā ļoti maz esmu gājis, bet protu visu, kas dzīvē vajadzīgs. Tēvs man iemācīja zirgu apkalt, un es to joprojām varu izdarīt, ja vajag. Kā smejos: es visu dzīvi pa “Ļeņina ceļu” vien esmu gājis — tā kolhozu sauca gan Latgalē, gan te. Esmu strādājis lauka brigādē, būvbrigādē, zāles un graudu kaltē, ieguvu traktorista apliecību, vairākus gadus strādāju par galdnieku,” stāsta Jānis Bernāns.
Par to, ka laukos ir bezdarbs, cilvēki bieži sūdzas, ka nav iztikas, jubilāram ir savs sakāmais: “Laukos negrib vairs govi turēt, saka: neatmaksājoties. Es vēl šodien turu govi, kaut gan — kāpēc man viņu turēt? Kā citi veikalā nopērk piena paku, arī es tā varētu, bet ir jākustas un pašam kaut kas jādara. Tagad nevienu darbu nedara, pirms nepajautā, cik par to maksās. Vai mēs kolhoza laikā par smagajiem darbiem drīkstējām jautāt, cik mums maksās. Rāvām tikai normas un neskaitījām darba stundas, nedomājām, cik mēs par to saņemsim. Tagad saprotu, ka jaunībā pārāk daudz trakojām ar tiem darbiem, dienā 80 tonnu mēslu varējām uz lauka izlīdzināt.”
Varēs “haltūrēt”
Jāņa Bernāna saimniecībā ir ap 14 hektāru aramzemes, kūtī zirgs, govs un bullēns. Pirms pāris gadiem bija piecas slaucamas govis, bet, kad sākās veselības problēmas, ģimene nolēma govis pārdot un iegādāties gaļas lopus. Tagad arī tie likvidēti, jo barība jāgādā tāpat, taču kļuvis par grūtu. “Bet es bez darba nevaru iztikt. Vai man to akumulatora urbi vajadzēja pirkt? Dēls jautāja, kam man tas, sieva arī nebija priecīga. Bet man pie mājas vienmēr kaut kas jāremontē, ar rokas darbarīkiem jau kļūst par grūtu. Domās paskaitīju: visiem maniem draugiem un bijušajiem darbabiedriem tāds instruments ir, man arī tādu noteikti vajadzēja. Trešdien aizbraucu uz Jēkabpili un nopirku. Tagad varēšu “haltūrēt”. Kā mani kaitina, kad citi čīkst, ka nav darba! Es tā arī neesmu sapratis — vai visu mūžu esmu bijis pārāk slinks, jo visus darbus nekad neesmu varējis padarīt? Tagad arī — re, ārā malkas grēda gaida,” teic bebrēnietis.
Luste būs
Pagājušajā gadā Jānim Bernānam veiktas četras operācijas, pavisam — jau septiņas, taču tas nav mazinājis viņa optimismu. Jubilārs izrāda arī kaudzi ar zālēm, raiti noskaita, kuras jādzer rītā, kuras pirms un pēc ēšanas, kādas vakarā: “Es jau dakterei noprasīju: vai, šitik daudz zāļu dzerot, kādu “čarkiņu” drīkstu iemest? Neesmu jau bijis nekāds lielais dzērājs, bet tā, ka pavisam un nekad, arī nav. Daktere atbildēja, ka pamudināt mani uz to viņa nedrīkst, bet, ja kādreiz ir luste, tad pa vienai varot. Tad nu jubilejas reizē tā luste arī noteikti būs!”.
