Pie Aizkraukles pagasta iedzīvotājas Ludmilas Geidas cilvēki vēršas visskumjākajos brīžos — kad pēdējā gaitā jāpavada tuvinieks.
Pie Aizkraukles pagasta iedzīvotājas Ludmilas Geidas cilvēki vēršas visskumjākajos brīžos — kad pēdējā gaitā jāpavada tuvinieks. Ludmilas kundze ir viena no retajām sēru ceremoniju vadītājām, kura to dara arī krievu valodā. Kaut darbs skumjš, aizkraukliete nezaudē dzīvesprieku un enerģiski cīnās ar grūtībām, kādas liktenis sagādā.
Dzimusi Alūksnes rajona Liepnā, Ludmila Geida jau ceturtdaļgadsimtu par savējo sauc Aizkraukles pagastu. Te esot nonākusi, apstākļu spiesta, bet iemīlējusi šo vietu un teic, ka citur dzīvot nevēlas.
Vilina iespēja tikt pie mājas
— Pastāstiet, kā nonācāt Aizkraukles pagastā!
— Labāka darba meklējumos un ģimenes apstākļu spiesta biju strādājusi Liepnā, Baldonē, līdz nonācu Vecbebros. Abi ar vīru bijām vetārsti, dzīvojām dienesta dzīvoklī. Kad vīru no darba atbrīvoja, dzīvokli vajadzēja atstāt. Kāda paziņa pastāstīja, ka Aizkraukles kolhozā darbiniekiem uz nomaksu dod Līvānu tipa mājas, daudz nedomādami, nācām uz šejieni. Bija arī apnicis mētāties pa pasauli bez savas vietas. Biju gatava kaut ellē par kurinātāju strādāt, lai pie savas mājas tiktu. Te piecus gadus darbojos lopu kompleksā par mākslīgo apsēklotāju, līdz veselības problēmu dēļ biju spiesta meklēt vieglāku darbu. Kādu laiku strādāju konservu cehā, pēc tam dažādos darbos — tā teikt, par puļķīti visos gadījumos: pieskatīju biešu ravētājus, darbos norīkotos kolhoznieku bērnus. Bet tad saslima māte, septiņus gadus viņu kopu un nekur nestrādāju. Kopš tā laika esmu bezdarbniece.
— No kā pārtiekat?
— Pensijas nav, darba arī, mani uztur dēls un piemājas saimniecība — 3,8 hektāri zemes. Viena pati kopju lopus, gatavoju ziemai sienu, strādāju dārzā. Kamēr kustos, nevaru Dievu dzīt mežā.
— Jūs pavadāt aizgājējus pēdējā gaitā, turklāt krievu valodā. Kādēļ izvēlējāties šo nodarbi?
— Tas kaimiņienes Ainas nopelns. Viņai nomira vīramāte un nebija kas izvada krievu valodā. Aina pierunāja mani, raudādama nedēļu gatavojos, bet nu jau divpadsmit gadu pavadīšana pēdējā gaitā ir viena no manām nodarbēm. Sākumā gāja visādi, nevarēju piemērotu balss tembru izvēlēties — te čukstēju, te kliedzu, līdz iemācījos runāt pareizi. Vēlāk mācījos izvadītāju kursos, ir arī sertifikāts palīdzībai sērās. Neeju jau tikai uz krievu bērēm, ja vajag, izvadu arī latviešu valodā.
Mirušajam prasa atļauju
— Vai izvadītāja darbs ir smags?
— Diezgan. Katram gadījumam gatavojos īpaši, sacerot tieši konkrētajam cilvēkam piemērotu tekstu. Zinu, ka daži izvadītāji visiem izmanto vienu un to pašu tekstu, mainot tikai vārdus. Es tā nevaru, tas man nav pieņemami. Es gatavojos ļoti rūpīgi, esmu izgriezusi un sakrājusi krievu dzejnieku darbus, un, kad gatavojos bērēm, tos pārlasu un jūtu, kuri dzejoļi piemēroti katram gadījumam. Nezinu, varbūt tā ir kāda norāde “no augšas”, bet es jūtu, kurš dzejolis konkrētā gadījumā piemērotākais. Un nekļūdos.
— Ar kādām izjūtām dodaties uz bērēm?
— Man tas ir pagodinājums, kad uztic izvadīt cilvēku pēdējā gaitā. Tā ir arī liela atbildība. Lai ceremonija izdotos, vienmēr arī jāprasa atļauja mirušajam. Es ikreiz, ieejot kapličā, klusībā lūdzu atļauju nelaiķim izvadīt viņu kapu kalniņā.
— Kādam jābūt labam izvadītājam?
— Labestīgam, tas ir galvenais. Vārdiem jānāk no sirds, samāksloti nekas neiznāks. Nedrīkst būt arī gaudulīgs raudātājs, kurš vēl vairāk saraudina sērojošos tuviniekus. Tas, kurš nespēj novaldīt emocijas, izvadītājs nevar būt, jo raudās līdzi nelaiķa tuviniekiem. Lai pārbaudītu sevi, es izvadīju brāli. Kaut bija smagi, saņēmos un izturēju, pārliecinājos, ka varu šo darbu darīt.
Šovs mūža
garumā
— Vai, laikam ritot, bēru tradīcijas mainās?
— Agrāk bēres bija sirsnīgākas, tagad viss notiek steigā. Samaksā naudu firmai, tās vīri izrok kapu, aiznes zārku, aprok, bet agrāk to darīja tuvinieki, draugi, kolēģi. Mēs steidzamies ikdienā un steidzamies arī brīdī, kad vajadzētu apstāties, padomāt par notiekošo. Žēl, bet nav vairs agrākās sirsnības. Gadās pat tā — bērēs līst, pie kapa stāvu es un aizgājējas vīrs, bet pārējie tālāk salīduši zem kokiem, lai nesamirktu. Pat pēdējo godu izrādot, domā tikai par sevi. Agrāk tā nebija.
— Tomēr nereti novērots, ka nelaiķim izvēlas dārgāko zārku, klāj bagātīgus galdus. Vai tā ir cieņa aizgājējam?
— Domāju, drīzāk šovs. Dārgs zārks, lieli vainagi, bagātīgi klāts galds ir šova sastāvdaļa, kurā gribam izrādīties labāki nekā esam patiesībā. Varbūt tā izpērkam vainu, ka esam dzīvē palaiduši kaut ko garām, kaut ko neesam izdarījuši pareizi. Bet, ja tā padomā, šovs ir visa mūsu dzīve.
— Jūs ticat aizkapa dzīvei?
— Ticu reinkarnācijai, dvēseles atdzimšanai. Nevar būt tā, ka cilvēks nomirst un pazūd, ir taču dvēsele, kura kaut kur paliek. Jā, mēs to neredzam, bet tas nenozīmē, ka dvēseles nav. Es ticu, ka ir citas pasaules, un ticu lietām, kuras neizprotam. Pazīstu cilvēkus, kuri redz astrālos ķermeņus, un ticu, ka tā ir taisnība, kaut neizprotu, kā tas notiek. Arī saskarsmē ar aizgājējiem bieži domāju, ka ir taču kaut kas, kas saista mūs ar mirušo pasauli. Man bieži sapnī parādās mirusī māte, arī citi ir stāstījuši, ka viņiem parādās aizgājēji. Mēs taču nezinām, kas ir viņsaulē, bet gribam ticēt, ka tāda ir.
— Vai bērēs gadās arī kādi kuriozi?
— Protams, bet nevar jau stāstīt. Neviens izvadītājs laikam bez kurioziem nav izticis, biežāk ir pārteikšanās, vārdu sajaukšana. Bet tas gadās pat profesionāliem, pieredzes bagātiem sēru ceremoniju vadītājiem. Pazīstams mācītājs reiz stāstīja: glabā kādu kundzīti, mācītājs bēru runā vairākkārt nosauc viņas vārdu “Berta”. Pēc bērēm pienāk viena no sērojošajām nelaiķes māsām un saka: “Cienīgtēv, viss bija labi, tik Berta ir tā, kura stāvēja blakus zārkam. Bet neuztraucieties, viņa labi nedzird!”.
Aizrauj modernās tehnoloģijas
— Jums kā bezdarbniecei daudz brīva laika.
— Nu nemaz tik daudz jau nav, jāstrādā saimniecībā. Kad brīvs brīdis, darbojos pie datora vai ar ziediem. Mani interesē viss jaunais un modernais. Kad bezdarbniekiem rīkoja datorkursus, es uzreiz pieteicos. Vēlāk dēls uzdāvināja lietotu datoru, mazmeita pieslēdza internetu, un es “saslimu” ar šo brīnumu, ko sauc par datoru. To izmantoju ikdienā savām vajadzībām — pārrakstu sakrātās ēdienu receptes, izvadītājas runas, dzejoļus. Bet tad sapratu, ka datorā bez angļu valodas neko neiesākt, tādēļ pieteicos arī angļu valodas kursos. Mani, pilnīgu nemākuli, pie tam ar pavecu galvu, iemācīja izmantot datoru, iemācīja angļu valodu. Esmu pierādījums tam, ka, ja grib, katrs var iemācīties. Arī tagad dīkā nesēžu — mācos floristu kursos.
— Kursus apmeklējat cerībā dabūt darbu?
— Laikam vairāk sava prieka pēc. Visu mūžu esmu smagi strādājusi, nu varu kaut ko darīt pati sev. Floristika man ļoti patīk un interesē, apbrīnojami, ko cilvēks var izveidot no dabā atrodamā! Bieži domāju: ja tas notiktu pirms gadiem divdesmit, mana dzīve būtu savādāka, daudz labāka. Es mācītos kaut ko ar tehnoloģijām, datoriem saistītu. Kaut gan nebija jau arī mana vetārstes profesija slikta, tik žēl, ka nav augstākās izglītības. Vienbrīd studēju akadēmijā, bet vīrs atrunāja — neesot man augstākā izglītība vajadzīga, un es paklausīju. Šodien to nožēloju, bet nu jau par vēlu.
Šādi tādi nav
vajadzīgi
— Jūs stāstījāt, ka dzīvojat viena bez darba un ienākumiem, turklāt jums paliela saimniecība. Varbūt labāk visu pārdot un pārcelties pie bērniem?
— Nekad dzīvē! Bērniem jau draudu, ka māju pārdošu, bet tā tikai muldēšana. Bērni dzīvo Rīgā, ko man pie viņiem darīt? Turklāt māja ir mans bērnības sapnis. Laikam tādēļ, ka mana bērnība bija šausmīga. Ja šodien cilvēki saka: ir grūti — neticiet. Šodien salīdzinājumā ar pēckara gadiem ir ļoti laba dzīve.
— Kādēļ jums bija slikta bērnība?
— Mani audzināja vecāmāte, dzīvojām mājā pie meža. Mūs divreiz aplaupīja nacionālie partizāņi, otrreiz gandrīz nogalināja. Bijām spiesti no mājas bēgt, visi paklīda, bet es paliku Liepnas fermā par slaucēju. Tur satiku pirmo mīlestību, piedzima pirmais bērns, bet kaut kā nerīmējās mums tā laulības dzīve. Nevaru neko pirmajam vīram pārmest, bet Daumants bija hronisks alkoholiķis jau kopš bērnības. Kad precējos, to zināju, bet jaunības maksimālismā biju pārliecināta, ka ar savu mīlestību viņu labošu. Neizdevās. Arī ar otro vīru Jāni nebija īsti labi. Viņš par mani 19 gadu vecāks, oficiāli divreiz pirms tam precējies. Domāju: es taču jauna, vai tad Jānis no manis pie citām skries. Viss velti, mana jaunība nelīdzēja, skrēja kā skrējis. Tā kā man vienmēr vajag visu vai neko, izšķīrāmies. Tad labāk vienai, nevis blakus šādu tādu.
— Un kā ar mīlestību šobrīd?
— Šobrīd mana vienīgā mīlestība ir mana māja! Smagā darbā nopelnīta, biju savas mājas verdzene, jo mājas uz nomaksu pārdeva tikai kolhozā strādājošajiem. Darbs bija smags, tādēļ smejos, ka gandrīz ellē par kurinātāju esmu bijusi.
— Kas jums palīdz pārvarēt grūtības?
— Bērnībā gūtais rūdījums. Dzīvodama smagos apstākļos, gribēju no tiem izrauties, zināju, ka maniem bērniem nebūs tik slikta dzīve, kāda bija man. Man šodien būtu liels kauns, ja būtu nolaidusies un necīnītos par labāku dzīvi. Jūs tik nesarakstiet saldsērīgi par mani, nu nošauties gribas, kad lasi tādus dzīvesstāstus!
VĀRDS, UZVĀRDS: Ludmila Geida.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1947. gada 15. decembris, Alūksnes rajona Liepna.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā — veterinārā.
ĢIMENE: meita Rasma, dēls Mārtiņš, trīs mazmeitas.
NODARBOŠANĀS: strādā piemājas saimniecībā.
VAĻASPRIEKS: “Varu iztikt bez vīrieša, bet bez grāmatas un puķēm nekad.”
HOROSKOPA ZĪME: Strēlnieks.
