Pļaviņiete Vaira Felss nav tā, kuru var redzēt, ejot vai darot ko lēni un rāmi. Kārtīgi gan! Tādu viņu zina lielākā daļa — strauju, bet ar atvērtu sirdi un labvēlību pret katru. Viņas nerimtīgais gars ar laiku nav zudis, lai arī gadi steidz uz priekšu tāpat kā citiem. Šajās maija dienās Vaira svinēja 69. dzimšanas dienu, ko abas nodēvējam par ieskaņu apaļajai jubilejai nākamgad.
Sapņi pagaist
Jēkabpilī dzimusī, augusī un skolā gājusī Vaira par pļaviņieti kļuva pirms gandrīz 40 gadiem, kad pārcēlās uz turieni ar ģimeni. Ne laiks, audzinot trīs bērnus, ne pašas bērnība nav bijusi viegla. Tēva ģimenē nebija, un māti viņa zaudēja 16 gadu vecumā. Meitene palika viena bez atbalsta un ar rūpēm par piecus gadus jaunāko brāli, kam viņa oficiāli kļuva par aizbildni. Tas viss pārvilka svītru Vairas sapņiem par tālāku izglītību un profesiju.
— Mūzikas skolā apguvu klavieru spēli un domāju tālāk mācīties mūziku. Vairāk saistīja mūzikas teorija un solfedžo, bet no tā visa vajadzēja atteikties. Patika arī farmācija, un pat iestājos medicīnas skolā, bet brāļa dēļ to vajadzēja pamest. Tā paliku bez izglītības, bet vēlāk mācīties vajadzēja darbam, — stāsta Vaira.
Pārceļoties uz Pļaviņām, viņa atrada darbu patērētāju biedrībā, strādājot vispirms ēdnīcā, tad veikalā par pārdevēju. Vēlāk paziņa Gaida pierunājusi iet strādāt uz pilsētas aptieku, jo rēķinvede Alma devās pensijā. Sākumā Vaira pretojusies šai domai, jo lai nu kas, bet skaitļi nav bijuši viņas stihija. Tomēr solījusies pamēģināt — sēdējusi Almai blakus un mācījusies. Pēc pāris dienām toreizējā aptiekas vadītāja Marija teikusi, ka pietiks tā staigāt — lai rakstot iesniegumu par stāšanos darbā.
Cipari rādās sapņos
Pamazām apguvusi visu nepieciešamo, un darbs nebija sarežģīts. Citādāk tas bija, kad aptieka sāka strādāt kā patstāvīgs uzņēmums.
— No tādas riktīgas grāmatvedības nesapratu neko! Toreizējā aptiekas vadītāja Anna atkal mierināja, ka esmu vēl pietiekami jauna, gan jau visu apgūšu. Bija iespēja apmeklēt kursus grāmatvežiem iesācējiem, un atkal šoks — pārējie vismaz kaut ko no tā zina, bet es nekā! Asaras bira bieži. Atceros, ka braucu uz Valsts ieņēmumu dienestu un lūdzu darbiniecēm padomu, lai visu saliktu pa plauktiņiem. Meitenes bija jaukas un palīdzēja. Ar laiku visu iemācījos un nostrādāju līdz pensijai. Tomēr šis darbs no manis prasīja daudz, arī veselību, un, kad tuvojās gada pārskata iesniegšanas laiks, cipari vien sapņos rādījās, — stāsta Vaira.
Piebilstu, ka sapnis par farmāciju tomēr daļēji piepildījies, jo iznācis strādāt aptiekā. Vaira teic, ka savā ziņā tā ir, un reiz gripas laikā pat palīdzējusi aptiekārēm zāļu pulverīšus iepakot.
Ieprecas spēcīgā dzimtā
Agri zaudējot dzīves pamatu, Vairai laimējās ieprecēties spēcīgā dzimtā, kur uzņemta ar lielu mīlestību. Lai arī vīrs no ģimenes aizgāja, viņa visu mūžu nav zaudējusi saikni ar vīra vecākiem un radiem. Tās viņai bija kā otrās mājas, un tagad ir pateicīga, ka bērniem bija tādi lauki un vecvecāki. Ar savējiem kopā viņa ir arvien, un tiekoties runā un domā tikai par labo, saprototies ar visām paaudzēm, lai ir prieks tikties.
— Vasaras allaž pagāja lauku darbos, un bērni iemācījās strādāt, palīdzēt viens otram. Felsi ir ne tikai zemkopji, bet arī lieli makšķernieki un nerimstas joprojām. Tā ka zivis ēdam bieži. Ja svinībās uz galda būs zivis un gaļa, pirmo izvēlēšos zivi. Arī dēls ir liels makšķernieks. Jau daudzus gadus viņš ir Anglijā, bet, kad ir Latvijā, lielākoties “mirkst” upē. Lai arī viņš teica, ka uz šejieni nebrauks dzīvot, tomēr domā, ka pensijā varētu atgriezties, jo bez upes acīmredzot grūti. Makšķerēt patīk arī znotam, — stāsta Vaira.
Paraugoties uz saviem dzīves gadiem, Vaira teic kā zināmā dziesmā: “Man dzīvē šai laimējies ļoti,/ Netrūkst man par ko raudāt un smiet”.
Laimējies ļoti, ka apkārt bijis tik daudz jauku cilvēku, bērni izauguši par labiem cilvēkiem, un katrs atradis savu ceļu. Agris ir Anglijā, jo ar darbu savulaik bija ļoti grūti, bet tur strādā labā uzņēmumā. Arī meita Vita dzīvo ārzemēs — Īrijā. Uz turieni devusies piepelnīties maģistra studijām augstskolā, kur apgūtas valodas. Iedzīvojās, palika, apguva jaunu profesiju un strādā veco ļaužu sociālās aprūpes namā. Darbs ir grūts, bet patīk. Viņas dvīņumāsa Rita ir Rīgā un jau vairākus gadus strādā vēnu klīnikā par operāciju māsu.
Tagad var dzīvot
sev
Vārdus dvīņu meitenēm izdomājusi vīramāte — lai vārdadiena ir vienā dienā. Tā kā vārdi ir tik līdzīgi, pati Vaira tos bieži jaukusi, bet bērnus gan nē, jo no mazotnes gan skatā, gan raksturā abas ir atšķirīgas. Lai arī zinājušas, kuru mamma uzrunā, meitenes vienmēr atgādinājušas, kuras ir kura.
— Grūti savulaik bija, un daudz ko nevarējām atļauties, bet ar bērniem vienmēr visu izrunāju un skaidroju, kā ir. Tagad šķiet — kas nu man nekait dzīvot, bet daudz kas nesokas tik raiti kā jaunībā. Tāpēc, ja būtu izvēle atgriezties tajos gados, nešaubītos ne mirkli. Bija grūti, bet labi! Nu bērni atbalsta mani. 60 gadu jubilejā man bija noorganizēts brauciens pie dēla uz Angliju, kur devos kopā ar Vitu. Kamēr biju tur, Rita parūpējās, lai man izremontē dzīvokli un iekārto jaunas mēbeles. Bērni man saka, ka agrāk nevarēju, bet tagad varu dzīvot sev, — stāsta Vaira.
Prieku sagādā
dziedāšana
Kad bērni izauguši un paši savā dzīvē, pensija nopelnīta, Vaira tiešām var atļauties dzīvot, kā pašai tīk. Un viņa to dara, ļaujoties iespējām un apgūstot ko jaunu. Viņas sirdslieta allaž bijusi dziedāšana. Laba balss bijusi mammai, un arī Vaira allaž aicināta sākt dziesmu. Lieli dziedātāji tāpat ir vīra dzimtā. Ar lielu aizrautību Vaira iesaistījās Aiviekstes pagasta senioru vokālajā ansamblī “Ābeļziedi”, ar kuru dziedāts gan mēģinājumos, gan koncertos. Kolektīva pirmie darbības gadi bija ar īpašu uzrāvienu, kas bija tik interesanti. Tagad dziedāšana ansamblī pierimusi, bet šo piepildījumu Vaira rod Pļaviņu katoļu baznīcā. Ceļš uz to un draudzi sācies pirms kāda laika un acīmredzot īstajā laikā.
— Reiz izlasīju aicinājumu uz Alfa kursiem. Tā kā man patīk apgūt ko jaunu, domāju, kāpēc ne. Tas bija interesanti un īstajā laikā, jo līdz tam par ticības lietām un baznīcu daudz nezināju. Kursi palīdzēja. Kaut kam ticam mēs visi, bet katram jāatrod savs ceļš uz dievnamu. Kad lasi Bībeli, saproti, kāpēc dzīvē notiek tā vai citādāk, un labi, ka ir tā, kā ir. Ticība dod spēku un pārliecību, ka viss būs labi arī šajā laikā, — saka pļaviņiete.
Lepna
vecmāmiņa
Sava brīvā laika pavēlniece Vaira gan ir tikai pusslodzi, jo vēl nedaudz piestrādā, bet galvenais — ar visu sirdi nododas vecmāmiņas pienākumiem. Par trim mazbērniem vispirms parūpējies dēls Agris. Ar mazdēlu Gustavu un mazmeitu Līnu biežāk izdodas redzēties virtuāli, bet vecākā mazmeita Žaneta dzīvo Rīgā, kad ir Pļaviņās, ciemojas arī pie Vairas.
Pašam jaunākajam mazdēliņam Miķelim ir gads un astoņi mēneši. Iepriekš neplānojot, viņš nes dzimtas senču vārdu, par ko Vaira ir priecīga. Kamēr nebija ārkārtas situācijas, Vaira bieži devās uz Rīgu auklēt mazo puisēnu, kad meitai Ritai ar vīru bija jāstrādā. Tā vecmāmiņai ir liela laime samīļot savējos!
Par savu dzimšanas laiku Vaira piebilst — savulaik Padomju Savienībā šajā datumā atzīmēja Radio dienu. Kā pati smej — iespējams, tāpēc viņai esot skanīga balss un valoda arī plūst raiti. Kā jau Vērsis pēc horoskopa viņa esot kārtīgs darba darītājs.
— Mana dzīve patiesi bijusi viens vienīgs darbs. Ir jau skumji, ka ne viss piepildījās, kā cerēts, bet dzīvē notiek tā, kā vajag, un izrādās, ka viss tik un tā ir labi. Neesmu no čīkstētajām un pie katra eju bez dusmām un naida. Ja arī kāds pretī ir ne īpaši laipns, tik un tā cenšos būt draudzīga, jo tas vairāk palīdz nekā dusmas, — saka pļaviņiete. ◆
