Nobeigums. (Sākums laikraksta “Staburags” 27. augusta numurā.)
“Pasaules sākumā Dievs bijis taisns, bet bargs zemes valdnieks. Dieva bardzība Vētrai nepatikusi, tāpēc viņa gājusi ar sūdzību grāmatu pie paša Dieva, ko Dievs atraidījis. Par to Vētra gribējusi Dievam atriebt un sajaukt viņa radīto pasauli. Nu viņa skraidījusi pa visām pasaules malām, gaisā griezdama gan putekļus, gan smiltis. Dievs to ieraudzījis un tai uzsaucis: “Miers! Viss, ko Vētra pacēlusi, lai nokrīt kā smagi akmeņi.” Putekļi un smiltis tad pārvērtušies par akmeņiem un nokrituši, kur tie vēl tagad stāv. Tā radušies akmeņi, ko Vētra vairs nevarējusi pakustināt. Vēl tagad Vētra, lai Dievam atriebtu, griežot gaisā visu, ko var,’’ vēsta kāda teika.
Tās niķi īpaši izpaužas pie jūras. Vētras dienās Ziemeļjūra ir kā vārošs milzu katls. Viļņu mēles kā hiēnas laiza akmens muguras, kuras tik gludas, it kā tās apstrādājis kāds akmeņkalis. Šādā laikā jābūt ļoti uzmanīgam. Tikai nekāp uz melnajiem akmeņiem — mani brīdināja, kad staigāju pa klintīm Endē. Pamēģināju — vai tad tik traki ir? Slīdēja kā ar sviestu apziesti. Jurim patīk šāds laiks, jo viņš pats sevi asociē ar vētru.
Zivīm pilns
ledusskapis
Verdensendi ir iecienījuši makšķernieki. Pa retam turp aizbrauc Andris, bet Juris kļuvis par makšķerēšanas fanātiķi. Kā tajā anekdotē: ja gribi būt laimīgs vienu dienu, piedzeries, ja vienu nedēļu, apprecies, ja visu mūžu, kļūsti par makšķernieku! Tas ir par viņu. Ar saldētām zivīm pilns ledusskapis un apgādāti arī kaimiņos dzīvojošie. Te, Verdensendē, viņam ir sava iemīļota makšķerēšanas vieta. Ziemeļjūrā dzīvo ap 230 sugu zivis. Tā kā Ziemeļjūrai ir atšķirīgs dziļums, ūdens temperatūra un sāļums, dažādos jūras reģionos ir atšķirīgs zivju sugu sastāvs. Jūra ir bagāta ar vēžveidīgajiem un moluskiem. Tajā dzīvo jūras zīdītāji — roņi, delfīni, vaļi.
Jura lomā visbiežāk gadās vējazivis, skumbrijas, kuras te dēvē par makrelēm, un, kā paši iesaukuši, sarkanās zivis, kurām neviens nezina nosaukumu. Veiksmīgākās dienās pieķeras arī foreles.
Satikšanās ar
“drakonu”
Bet pret vienu zivi Jurim ir īpaša “cieņa”. Par satikšanos ar viņu Juris “draugos” pat uzrakstījis stāstiņu “Šonakt mājās negulēju…”.
“Atnāku ierastajā vietā, samontēju rīkus, uz kādu piekto metienu piecērt. Velku ārā, pirmajā brīdī nodomāju — skumbrija, jo saules gaismā ļoti spilgta izskatījās. Paceļu līdz vietai, kur esmu, zivs nokrīt no āķa uz akmeņiem — instinktīvi ķeru ar roku, lai neaizmuktu, un pieskaroties man it kā mietu kāds plaukstā iedzītu — sāpes, kādas mūžā no ārējiem faktoriem sastapis nebiju… Pirksts momentā piepampa, kļuva ciets kā no koka — no iekšpuses pat zils palika. Protams, zivi nosviedu, bet viņa vēl, pati lēkādama, man uz kājas uzkrita (biju basām), arī tur dzēliens, vieglāks gan kā rokā, jo plaukstu ar spēku saspiedu, uz kājas tikai ar savu svaru uzkrita.
Gan kalnā skrēju, gan ūdenī bridu, pusotras divu stundu laikā nemainījās nekas. Tādas kā ķīmiski dedzinošas sāpes, kuras iedomāties var tikai tas, kuram gadījies ko līdzīgu piedzīvot. Pēc šīs pusotras divām stundām sāpes kļuva paciešamas, pa to laiku gan roka, gan kāja pamatīgi piepampa. Vēl pēc stundām piecām palika tikai uztūkums, pieskaroties gan viss jutīgs.”
Vēl pat pēc mēneša Juris juta “satikšanās” sekas. Kā Juris vēlāk noskaidroja, viņš bija noķēris fjesingu — tā viņu Norvēģijā sauc, pie mums zināma kā drakonzivs. Tā ir Norvēģijas indīgākā zivs. Reizēm savainošanās beidzoties pat ar amputācijām. Vēlāk Juris dzirdējis stāstiņu, ka norvēģi, ja kādreiz šī zivs pieķeroties, pat nemēģinot no āķa noņemt, vienkārši pārgriežot auklu. Drakonzivs dūrienu viņi pielīdzinot čūskas dzēlienam.
***
Atgriezusies Latvijā un risinot sadzīves problēmas, bieži apjautu, ka man pietrūkst Norvēģijas miera. Arī mani sarunbiedri to vairākkārt uzsvēra kā priekšrocību dzīvei Norvēģijā. Taču man palicis prātā viņu kādā atklātības brīdī teiktais: “Tu domā, ka mēs te esam sava prieka pēc? Mēs labprātāk tā dzīvotu Latvijā.”
