VZD Aizkraukles filiāles darbinieki Rasmu Kristapsoni sirsnīguma un saticības dēļ uzskata par kolektīva dvēseli. Viņu pat iesaukuši par Zvaniņu, jo Rasmai ir maigi skanīgi smiekli.
VZD Aizkraukles filiāles darbinieki Rasmu Kristapsoni sirsnīguma un saticības dēļ uzskata par kolektīva dvēseli. Viņu pat iesaukuši par Zvaniņu, jo Rasmai ir maigi skanīgi smiekli. Kad viņa smejas, kolēģi citos kabinetos saka — Zvaniņš atkal par kaut ko priecājas, un nevilšus arī viņiem jāsmejas līdzi.
—Rasma dod arī mums visu skaisto, ko viņa prot, zina, kā mūs “sapurināt” un palīdzēt gan ar padomu, gan praktiski, — stāsta filiāles darbinieki.
Enerģiska kopš bērnības
— No kurienes jums tāds dzīvesprieks?
— Kopš bērnības. Jau divus gadus vecu mamma mani veda dejot Taurupes kultūras namā, kur arī uz skatuves dziedāju un runāju dzejoļus. Man patika un arī veicās. Neatceros, ka būtu kādreiz pagurusi vai man kaut kas nebūtu pa prātam, ka es būtu kaprīza, untumaina vai neklausītu skolotājus. Enerģija manī virmo, kopš vien sevi atceros.
— Vai arī jūsu vecāki ir mākslinieki pašdarbnieki?
— Tēvs ir autovadītājs, taču ļoti jabi zīmē, māte — laukstrādniece. Viņa savlaik dziedāja korī pie diriģenta Jāņa Dūmiņa.
Dzīvojām laukos un abas ar četrus gadus jaunāko māsu tur ļoti labi jutāmies. Māsa tagad Ogrē ir sociālās mājas vadītāja. Viņas dzīves aicinājums ir palīdzēt cilvēkiem, mans — būt labai skolotājai. Es savu sapni diemžēl līdz galam nepiepildīju, lai gan septiņpadsmit gadu nostrādāju Jumpravas pamatskolā. Tomēr dažādu iemeslu dēļ no turienes aizgāju un profesiju mainīju.
Par režisori nekļūst
Arī skolas gados piedalījos visur, kur vien varēju. Pēc vidusskolas mēģināju iestāties konservatorijas režisoru grupā. Man bija jāraksta scenārijs komjauniešu vakaram, izmantojot Imanta Ziedoņa dzeju. Komisija atzina, ka manā sacerējumā pietrūkst politiskā akcenta, un atzīme bija tikai apmierinoša.
Mani neuzņēma, mēģināju arī nākamajā gadā, bet tieši tajā laikā nomira mana vecmāmiņa, un es konservatorijā neiestājos.
Skolotāja saskata pedagoģi
Tad pievērsos literatūrai. Tur liels nopelns manai audzinātājai Lielvārdes vidusskolā Dzidrai Bļodonei, kura mudināja mācīties par literatūras skolotāju, jo uzskatīja, ka skola ir mana īstā vieta dzīvē.
Par skolotāju Jumpravas pamatskolā nostrādāju septiņpadsmit gadu. Man bija daudz draugu un labu audzēkņu. Lieliski sapratos gan ar bērniem, gan vecākiem.
Mātei teātris, meitai mākslas skola
— Kā nokļuvāt Aizkrauklē?
— Vēl strādājot skolā, es uz Aizkraukles mākslas skolu gandrīz diendienā vedu meitu, un pati spēlēju Aizkraukles tautas teātrī. Abas braucām ar sabiedrisko transportu. Viegli nebija, bet mums tā bija nepieciešamība.
Tā es iepazinu Aizkraukli tuvāk un biju ļoti iepriecināta, ka mani uzaicināja strādāt Zemes dienestā, jo toreiz skolā izveidojās situācija, ka daudzi pedagogi no tās aizgāja.
— Vai profesijas maiņu nenožēlojat?
— Zemes dienestā ir ļoti interesanti, un kolektīvs arī jauks, tomēr man joprojām žēl, ka neesmu skolotāja. Domāju, ka tikai pie bērniem ir mana īstā vieta. Nu gadi pagājuši, daudz kas mainījies, un atsākt darbu skolā es vairs nevarētu.
— Kādi ir jūsu pienākumi Zemes dienestā?
— Esmu apmeklētāju konsultante. Cilvēki nereti ierodas īgni un dusmīgi, jo neapmierināti ar zemes vai īpašuma vērtēšanu vai iemērīšanu. Dažs pat gandrīz kliedz, kamēr visu izstāsta. Es viņus vispirms sagaidu ar smaidu, kas cilvēkus jau nedaudz nomierina. Viņu stāstījumu nekad nepārtraucu, bet uzmanīgi uzklausu un tad dodu padomu, ko darīt, kur vērsties.
Pašiem sava avīze
— Tomēr kaut ko organizēt un rīkot varat arī šajā darbā?
— Tas tāpēc, ka pietrūkst skolēnu, kurus pamācīt. Un tad gribas rosīties darba kolektīvā. Organizēju atpūtas vakarus, rīkoju jubilejas, teātru apmeklējumus. Veidoju kabinetos dažādus floristikas izstrādājumus.
Izdodu kolektīva avīzi ar dažādām asprātībām, kuras noklausos kolēģu sarunās, kā literatūras skolotāja šos “zelta domugraudus” uzlasu, lai kopīgi varam pasmaidīt. Katram numuram savs nosaukums, piemēram, “Ziemassvētku kniebiens”.
Piemēram, kolēģe saka: “Man vajag konsultāciju, kurā galā ir mana kļūda?”— viņa domā kļūdu datorā. “Man negribas priekšnieka kabinetā meklēties,” saka cita kolēģe. Kur tev tie N. kauli palika? Man rūsa drusku parādījusies uz spārniem. Tu šķībi ieliki, man nav trīs centimetru ne priekšā, ne pakaļā,” tā atkal kāds cits.
Kolēģi daudzreiz pat joko, lai es neklausos, citādi atkal kāds iekļūšot avīzē…
Man ar dzejoļiem, kurus izmantoju citātiem, pierakstītas 48 klades un 11 klažu ar ēdienu receptēm. Arī pati saceru dzejoļus — tie apkopoti trijās kladēs.
Vedējpāris pusducim jaunlaulāto
— Vai arī ģimenē esat tikpat aktīva?
— Abi ar vīru sešiem jaunajiem pāriem esam bijuši vedēji. Visi viņi dzīvo laimīgi. Paši mēs šogad nosvinējām sudrabkāzas.
Kad bērniem atbrauc draugi, mūsu lielā māja ir jauniešu pilna. Jūtos gandarīta, ka varu viņus pamielot ar pašas gatavotiem konserviem, marinējumiem un citiem gardumiem, arī torti.
Mēs kopīgi rīkojam arī dažādus jautrus vakarus un dārza svētkus. Es parasti fotografēju, un albumu mūsmājās ir daudz.
Vedeklu izvēlas vīramāte
— Kur ar vīru iepazināties?
— Slimnīcā. Mani izvēlējas vīramāte. Satikāmies kā slimnieces vienā palātā. Man operēja apendicītu, kamēr nedrīkstēju staigāt, viņa palīdzēja atlabt. Pie viņas nāca divi puiši, un viens no viņiem bija Aivars.
Pēc izveseļošanās topošā vīramāte aicināja mani ciemos, un tā mēs ar Aivaru viens otrā ieskatījāmies. Taču būtībā vīramāte jau slimnīcā bija sākusi domāt, ka es būtu laba vedekla. Viņas vēlēšanās arī piepildījās.
— Kā nosvinējāt sudrabkāzas?
— Ļoti vienkārši. Divatā aizbraucām uz “Laimes lāci” Skrīveros un atcerējāmies kopā nodzīvotos gadus, kuri aizsteigušies vēja spārniem.
Mēs vēl pilnībā neesam beiguši celt savu māju. To vairāk dara vīrs, bet es audzināju bērnus. Nu jau viņi lieli. Dēls Ziemassvētkos būs mājās no Norvēģijas, kur pie saimnieka strādā jau četrus gadus.
Bija arī grūts laiks
— Jūsos klausoties, šķiet, ka nelaimju jums nekad nav bijis?
— Tā nav. Pirms vairākiem gadiem smagi saslimu, slimnīcā pavadīju pusgadu un vēl laiku pa laikam pa trijiem mēnešiem. Slimība grūti pakļāvās ārstēšanai, bet mans dzīvotspēks un ārstu prasme tomēr uzvarēja. Toreiz es jau strādāju šajā kolektīvā, kurš, tāpat kā mana ģimene, darīja visu, lai es justos labi un ātrāk izveseļotos.
“Pūcei” garāka diena
— Kā jūs spējat tik daudz padarīt un vēl izbraukāt no Jumpravas uz Aizkraukli?
— Esmu “pūce”, tāpēc diena man ir garāka nekā “cīruļiem”. Ceļos sešos un dodos uz vilcienu, astoņos esmu darbā. Pēc darba dodos uz vilcienu un, ja sarakstā nekas nemainās, septiņos esmu mājās.
Tad visu vakaru līdz pusnaktij varu strādāt mājā un dārzā, veidot floristikas darbus. Gulēt iznāk mazāk par sešām stundām, bet tas manu enerģiju pagaidām nemazina. Varbūt labi jūtos arī tāpēc, ka sliktās emocijas nekad neaizvedu mājās. Tās izklīst pa ceļam no darba līdz Jumpravai. Mājās mani apņem ģimenes siltā, gaišā aura un miers.
Rudzupuķes no palaidnīga skolēna
— Kādas ir jūsu mīļākās puķes?
— Rudzupuķes un lilijas. Man skolā bija kāds ļoti nerātns audzēknis, bet, kad viņš absolvēja astoto klasi, uzdāvināja man klēpi rudzupuķu. Biju tik laimīga, ka to atcerēšos visu mūžu.
Lilijas audzēju pati un labprāt saņemu arī kā dāvanu.
Svelmē jūtas kā zivs ūdenī
— Kas jūs iepriecina ikdienā?
— Mājās spēlēju akordeonu. Uzkāpju otrajā stāvā un pati sev spēlēju tuvas melodijas. Akordeonu spēlēju arī viesībās un draugiem. Tomēr vislabāk man kopš bērnu dienām patīk dejot.
Mani ļoti “uzlādē” arī karsts laiks. Cik es labi jutos, kad kopā ar mammu biju Ungārijā un tur bija 43 grādus karsts! Tādā laikā jūtos kā zivs ūdenī. Arī mājās, kad karstas vasaras, draugi zina: pašā dienasvidū es būšu vagā un dārzā kaut ko ravēšu. Man patīk arī ūdeņi un peldēšana.
— Ko jūs savā dzīvē mainītu?
— Atkal būtu skolotāja. Lai savu dabas doto enerģiju un radošo dzirksti atdotu jauniešiem, kuriem patlaban viegli neklājas, jo trūkst sabiedrības uzmanības. Daudzi no viņiem jūtas vientuļi un nevienam nevajadzīgi.
Es par dzīves grūtībām “neņaudu”, visu uztveru pozitīvi un ar humoru. Būs atkal jauna diena, un tajā būs vēl kas nepiedzīvots. Dzīve ir tāda, kādu veidojam un vēlamies redzēt. Un tā arī jādzīvo, tad būs labi gan pašai, gan apkārtējiem. Romiešu filozofs Marks Aurēlijs teicis, ka dzīvei ir tāda krāsa kā paša iztēlē.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Rasma Kristapsone.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1958. gada 12. septembris, Taurupe.
IZGLĪTĪBA: skolotāja, mācījusies Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē.
DARBAVIETA: Valsts zemes dienesta (VZD) Vidusdaugavas reģionālās nodaļas klientu konsultante Aizkrauklē.
ĢIMENE: vīrs Aivars — santehniķis, dēls Lauris — strādā Norvēģijā, meita Santa — mācās Rīgas amatniecības vidusskolā.
DZĪVESVIETA: Ogres rajona Jumprava.
VAĻASPRIEKS: floristika, kolektīva svētku pasākumu organizēšana, ēdienu un ziemas krājumu gatavošana, fotografēšana.
HOROSKOPA ZĪME: Jaunava.
***
Vērtē kolēģi
Zane Niedre:
— Esmu viņas priekšniece un mūsu kolektīvu nevaru iedomāties bez Rasmas jaukā smaida, humora un sapratnes. Apbrīnoju viņas enerģiju un reizē arī savaldību. Viņa nekad ar apmeklētājiem nerunā skarbi, neviens par Rasmu nav sūdzējies, lai arī cilvēki ir ļoti dažādi. Kolektīvā viņa ir kā saules stariņš, allaž laipna un gatava palīdzēt gan ar labu vārdu, gan rast problēmas risinājumu.
Aivars Jaunzems:
— Rasma nekad nekautrējas prasīt padomu, ja darbā kaut ko neizprot. Viņa ir ļoti savaldīga, lai gan pēc dažu klientu apmeklējuma esmu viņas acīs redzējis asaras. Tomēr Rasmas labestība un garaspēks uztur viņas dzīvesprieku, un nav tādas dienas, kad mēs nedzirdētu viņas skanīgos smieklus. Apbrīnoju viņas izdomu, kolektīva kultūras pasākumus organizējot.
