Brīvā Latvija dzimusi 1918. gada 18. novembrī. Viens no viņas varonīgajiem dēliem — Konstantīns Rozenbergs — 1918. gada 25. jūlijā. Katram savs un tomēr līdzīgs liktenis.
Brīvā Latvija dzimusi 1918. gada 18. novembrī. Viens no viņas varonīgajiem dēliem — Konstantīns Rozenbergs — 1918. gada 25. jūlijā. Katram savs un tomēr līdzīgs liktenis.
Vieno sarkanbaltsarkans pavediens
Jaunjelgavieša Konstantīna Rozenberga dzīves ceļš ir tikpat ērkšķains un sāpju pilns kā dzimtajai Latvijai.
Valsts un šī cilvēka dzīve savīta vienā mezglainā sarkanbaltsarkanā un arī melnā dzīparā, tas brīžiem pat pārtrūcis, bet atkal sasiets. Latvija brīvību atguva, un Rozenberga kungs ar gaišu skatu lūkojas gan tautas, gan savu mazbērnu nākotnē.
Cerības izposta karš
Mazais Konstantīns saules gaismu ieraudzīja vasaras vidū skaistajās Valkas apriņķa Jaunlaicenes pagasta “Mellekauļu” mājās. Rozenbergu ģimenē divus dēlus izaudzināt vajadzēja mātei vienai, jo tēvs “juku laikos” 1918. gadā pazuda.
Zinātkārais jaunietis 1940. gada pavasarī pabeidza Daugavpils valsts 1. ģimnāziju kā viens no labākajiem skolēniem.
Talantīgais puisis vēl paspēja iestāties Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, un tad nāca liktenīgā 1941. gada 17.—18. novembra nakts. Tajā Konstantīna dzīvē sākās gadu desmitiem ilgs periods, kuru viņš šodien sauc par zudušajiem gadiem.
— Mani tajā naktī ieslodzīja Daugavpils cietumā, jo čekisti uzzināja, ka piedalos pretošanās kustībā. Pirms 18. novembra svētkiem pilsētā kokos iekāru mazus sarkanbaltsarkanus karodziņus. Ieslodzījuma pamatojums — palīdzības sniegšana starptautiskajai buržuāzijai un kontrrevolucionārā aģitācija.
Kad 1941. gada jūnijā sākās karš, mūs, Daugavpils cietuma ieslodzītos, kurus nenošāva turpat, pārveda uz Krasnojarskas cietumu, — stāsta Konstantīns Rozenbergs.
Tad desmit gadu labošanas darbu nometnēs, galvenokārt meža darbos.
Zaudējumi un pazemojumi
1950. gadā Konstantīns Rozenbergs izsūtījumā satika savu nākamo sievu Alīdu. Viņa ir no Barkavas pagasta, notiesāta un izsūtīta par palīdzību nacionālajiem partizāniem. Diemžēl Rozenbergu dēliņš Jānis nomira jau četru gadu vecumā.
Konstantīns Rozenbergs atgriezās Latvijā 1958. gadā, taču drīz vien labprātīgā izsūtījumā devās atpakaļ uz Sibīriju, jo Latvijā bija zudis viss, kas dārgs, toties nereti nācās dzirdēt apvainojumus kā dzimtenes nodevējam. Īsti viņš atgriezās dzimtenē tikai 1975. gadā un līdz pat pensijai strādāja mežadarbos.
Ģimenē atkal notika nelaime —1993. gadā dēls Juris gāja bojā Daugavpilī. Rozenbergiem vēl ir meitas ģimene, aug piecas mazmeitas.
Sāpēs dzimst dzeja
Lai cik briesmīgi pārdzīvojumi bijuši, Konstantīnam Rozenbergam visu mūžu tuva ir dzeja. Nu piepildījies viņa mūža nogales sapnis — šogad izdota Konstantīna Rozenberga kunga, kā viņš saka, pirmā un vienīgā dzejoļu grāmata “Zaudētie gadi”.
Tās tapšanā palīdzēja Austrālijas latviete Irēna Sproģe, Aizkraukles rajona padome un Jaunjelgavas pilsētas dome. Šī grāmata ir atskats uz Latvijas brīvvalsts vēsturi laiku lokos. — Viss dzejoļos paustais ir izciests un paša pārdzīvots, — saka Rozenberga kungs.
Grāmatā liriskākie dzejoļi ir par jaunību, kad visi dzīves vārti šķita vaļā. Dzejolī “Tikšanās” ir tādas rindas:
“Man šodien sirdī saules stars
No tālās jaunības tik garu ceļu nāk,
Sen apklusušās stīgas skanēt sāk
Kā mežā plaukstošā dzied putnu bars.”
Konstantīns Rozenbergs nu jūtas tā, kā būtu veicis sen nepadarītu darbu. Viņš grāmatu rakstījis tautas mocekļu vārdā. “Zudušos gadus” autors veltījis padomju okupācijas upuru piemiņai un saviem sagrautajiem ideāliem.
— Nu mums abiem ar Latviju jau 86 gadi. Kaut gan tautai neklājas viegli, es jūtos kā svaiga gaisa spirdzināts un no ēnas iecelts saulītē, — atzīst Latvijas patriots Konstantīns Rozenbergs.
