Kad Gostiņos jautāju pēc kāda interesanta cilvēka, vietējie iedzīvotāji neminstinoties teica — Daina Kūlaine. Pensionēta skolotāja, kora “Atvasara” dalībniece, baznīcas valdes locekle.
Kad Gostiņos jautāju pēc kāda interesanta cilvēka, vietējie iedzīvotāji neminstinoties teica — Daina Kūlaine. Pensionēta skolotāja, kora “Atvasara” dalībniece, baznīcas valdes locekle. Cilvēks, kurš klusi dara daudz laba, pateicības vārdus par to negaidot.
Draud iesaukt armijā
— Gostiņieši jūs raksturo kā sirsnīgu skolotāju, kuru bērni cienījuši un mīlējuši. Vai skolotājas darbs ir jūsu sūtība?
— Skolā nostrādāju 39 gadus, neklātienē absolvēju Liepājas pedagoģisko institūtu. Sākumā strādāju Gostiņu astoņgadīgajā skolā, tā bija tur, kur tagad “Daiļrade”. Pēc tam Pļaviņās mācīju mājturību, kamēr devos pensijā. Bērnībā pat nedomāju kļūt par skolotāju, man patika pastnieka darbs, interesēja arī medicīna. Kad beidzu skolu, posos izglītoties par medicīnas māsu. Bet pazīstama ārste atrunāja: “Meitiņ, aizmirsti medicīnu! Ja būs karš, tevi iesauks armijā!”. Nobijos un izvēlējos citu profesiju.
— Neesat nožēlojusi? Varbūt tomēr vajadzēja kļūt par medicīnas māsu?
— Nē, skolā man bija īstā vieta. Daudz guvu pati un citiem iemācīju. Vēl tagad, satiekot bijušos audzēkņus, viņi man pateicas. Darba gan bija ļoti daudz, stundas no rīta līdz vakaram. Arī milzums lieka bija jādara — pionieriem ierindas skates, atskaites. Kam tas viss?
Veidojas skolotāju dinastija
— Vai arī jūsu vecāki bija ar skolu saistīti?
— Gluži pretēji. Tēvs strādāja ādu apstrādes fabrikā, māte bija mājsaimniece. Toties bērni iet manās pēdās — meita Inese ir skolotāja Valmieras mūzikas skolā, dēls Andris — Luterisma mantojuma fonda direktors Rīgā. Viņš beidzis Svešvalodu fakultāti un māca studentus. Vairākus gadus viņš arī Pļaviņu ģimnāzijā mācīja svešvalodas. Andris tulkojis daudz grāmatu. Arī mans pirmais vīrs, nu jau miris, bija skolotājs. Var teikt, skolotāju dinastija.
— Bijušos audzēkņus bieži satiekat?
— Diezgan. Daudzi tepat Pļaviņās dzīvo, nāk ciemos. Aprunājamies par dzīvi, atceramies skolas gadus. Vairāki mani bijušie skolēni tagad ir slavenas personības. Piemēram, pianists Normunds Vīksne.
— Daudzi pensionēti skolotāji strādā. Vai jūs negribat atgriezties skolā?
— Nē. Bērni mainījušies, skolotāju vairs neciena, viņš nav autoritāte. Esmu desmit klašu audzinājusi, tagad diezin vai spētu kaut vienu. Lai strādā jaunie pedagogi! Viņi bērnus uztver ar humoru, labāk saprotas.
Aizņemtā pensionāre
— Ar ko nodarbojaties, pensijā esot?
— Dziedu Gostiņu jauktajā korī “Atvasara”. Esam 17 dalībnieku, arī četri vīrieši. Pat Pļaviņu korī vīriešu balsis ir problēma, bet mēs lepnas, mums ir četri! Vadītājas Maritas Vaivodes mācīti, gatavojamies koncertiem. Nesen dziedājām Kalsnavā, Ziemassvētkos priecējām Pļaviņu vecļaudis, dziedam Gostiņu baznīcā. Šogad jādzied īpaši cītīgi — vasarā dosimies uz Rīgu, senioru dziesmu svētkiem. Tie būs vienlaikus ar vispārējiem dziesmu svētkiem, un arī mēs piedalīsimies lielajā gājienā. Tas ir milzīgs stimuls censties.
— Tad jau jums laika atpūtai nemaz nav!
— Nē, nē, man vienmēr darāmā pietiek. Strādājot domāju, ka pensijā mierīgi dzīvošu. Kļuvu par pensionāri, bet nesēžu dīkā, kā vecākam cilvēkam pienāktos. Reta tāda nedēļa, kad mierīgi pa māju dzīvoju — tad koris, tad baznīca, arī mazbērni. Tā jau ir — cik cilvēks dzīvo, tik sevi citiem jādod. Es pat domāju, ka nedrīkstu ieslīgt pašapziņā — esmu pensionāre, lieciet man mieru, man nekas nav jādara. Tad sāktos visādas kaites, žēlošanās par dzīvi. Nu nav jau ko gausties. Ir kādreiz sāpīgi, ka par daudzajiem darba gadiem nesaņemu pat 60 latu lielu pensiju. Bet cik ir, ar tik jāiztiek. Tāpēc neiešu valdību lamāt un aiz bēdām pesimismā slīgt. Manta nav galvenais, tā neko nedod. Galvenais ir zināšanas, labas savstarpējās attiecības. Tā esmu dzīvojusi, saviem bērniem mācījusi.
— Kā izdodas saglabāt optimismu un dzīvesprieku?
— Ar humoru, labu vārdu. Man daudz palīdz ticība Dievam. Gostiņu evaņģēliski luteriskajā baznīcā esmu valdē. Draudzīte neliela, tomēr visi kopā darbojamies. Uzmundrina mūzika, kora mēģinājumi. Tur satiekos ar citiem līdzīgiem cilvēkiem, pārrunājam jaunumus, pastāstām viens otram ēdienu receptes, adījumu rakstus. Ļoti patīk klausīties dziesmas, pērku audiokasetes un priecājos. Arī pati spēlēju akordeonu, mazliet protu klavierspēli. Kad kļūst pavisam skumji, savāru zāļu tēju — pļavā pašas lasītu, paklausos kādu jauku dziesmu, un viss atkal labi.
Skata Staļinu sarkofāgā
— Nav tālu pavasaris. Vai jums ir arī dārziņš?
— Pie mājas ir liels dārzs. Kā agrā pavasarī darbu sāku, tā tikai vēlā rudenī beidzu. Ļoti patīk konservēt, kompotus un ievārījumus gatavot. Adu, bijušas vairākas darbu izstādes. Arī ceļot man patīk.
— Pa Latviju vai varbūt braucat uz citām valstīm?
— Ar kori iznāk braukt pa Latviju. Pērn ar vīru bijām ekskursijā Bauskā. Īpaši jauki rudenī ir Siguldā, kad lapas zeltojas. Jaunībā, kad braucienus organizēja skola, bieži piedalījos. Biju Ļeņingradā, Sočos, Maskavā. Garā rindā pie Mauzoleja stāvēju, lai Ļeņinu apskatītu. Izdevās redzēt arī Staļinu sarkofāgā. Nu tā ir vēsture. Ziemā labprāt slēpoju.
— Jūsu gados uz slēpēm?!
— Jā, katru ziemu. Jau kopš bērnības patīk slidot un slēpot. Tur, kur tagad lielā šoseja, bija plaša pļava. Tā rudenī pārplūda, ziemā uzsala — laba vieta slidotavai. Tolaik jau nebija televizora, bērniem vienīgās izklaides ārā. Man sports patīk. Televīzijā skatos sporta pārraides, lasu sporta ziņas laikrakstos.
— Skatāties arī seriālus?
— Ar televīziju pārāk neaizraujos. Sporta pārraides, ziņu raidījumus — tos obligāti. Seriālus tikai šad tad paskatos. Man labāk tīk intelektuālās viktorīnas. Tās arī radio klausos, jo daudz jauna var uzzināt.
Vēsturi krāj kladē
— Jums mājās pilni plaukti grāmatām, piezīmju kladēm. Laikam daudz lasāt?
— Jā, pārsvarā biogrāfiskas grāmatas. Kladēs pierakstu dzejoļus, ko izlasu avīzēs. Un arī ēdienu receptes. Ar tām pilna klade — lai meitai un mazbērniem varētu atstāt. No laikrakstiem izgriežu un krāju arī mūžībā aizgājušo cilvēku nekrologus.
— Kam jums tie?
— Lai zinātu, kādi cilvēki mūsu vidū dzīvojuši. Tā ir vietējā vēsture.
— Vai pati nemēģināt dzejoļus sacerēt?
— Es nē, bet dēls gan. Grupai “Pamatinstinkts” vienai dziesmai vārdus sacerējis. Nu nav jau tik populārs kā Guntars Račs, bet dara. Lai, ja patīk!
Kultūras centra vairs nav
— Jūs esat dzimusi un augusi Gostiņos. Kādreiz te bijis nozīmīgs kultūras centrs?
— Gostiņos ir manas dzimtas māja, te augusi, no šejienes mani mūžībā aizvadīs. Ulmaņlaikos un pēckara gados te bija nozīmīga vieta. Darbojās teātris, kultūras nams, kinoteātris. Bija savs koris, pat vīriešu futbolkomanda. Arī deju kolektīvs un Gostiņu skolā savs ansamblis. Kultūras dzīve bija aktīvāka nekā Pļaviņās. Arī tirdzniecība Gostiņos zēla un plauka. Ulmaņlaikos bija 42 veikali, gandrīz katrā mazajā ieliņā. Tagad palikuši trīs veikali, kafejnīca, bet kultūras nama un skolas vairs nav. Tas viss Pļaviņās.
— Nav žēl, ka Gostiņi kā kultūras centrs pamazām zūd?
— Protams, ir, bet ko lai dara? Labi vēl, ka koris darbojas, ir baznīca. Pļaviņas manā acu priekšā izauga, guva virsroku pār Gostiņiem. Tā notika apvienošanas rezultātā, kad mazos Gostiņus pievienoja lielajām Pļaviņām. Nu jau novadus veido, pagastus apvieno.
— Vai nav vēlēšanās mainīt dzīvesvietu, pārcelties uz pilsētu?
— To gan nē! Dēls jautā: kā tu vari te dzīvot? Garlaicīgi — viņam tā šķiet. Bet man pati labākā vieta. Aizbraucu pie viņa uz Rīgu, bet ilgi palikt nespēju. Gribu atpakaļ uz dzimtajiem Gostiņiem.
Krievu kareivji zog tauku podu
— Jūs esat piedzīvojusi dažādus laikus, arī karu. Kā tolaik dzīvojāt?
— Atceros gan Ulmaņlaikus, gan vācu laikus, atminos, kā karš sākās. Bija pienācis vilciens no Rīgas, un es stāvēju uz mājas lieveņa, kad ieraudzīju lidmašīnas. Bombardēja sliedes. Šausmīgs troksnis, virs vilciena dūmu mutuļi. Daudzi toreiz gāja bojā. Par laimi, mūsu ģimeni kara nelaimes traģiski neskāra, vien brāli iesauca armijā, bet laimīgi — dzīvs mājās pārnāca.
— Kara gadus aizvadījāt Gostiņos?
— Pārsvarā jā. Vien frontes līnijai tuvojoties, mukām mežā. Bet vienmēr atgriezāmies mājās, tās bombardēšanā necieta. Tikai mēbeles bija izvazātas.
— Esat piedzīvojusi gan padomju, gan vācu kareivju ienākšanu Latvijā. Kā viņi pret vietējiem izturējās?
— Vācieši bija ļoti akurāti, tīrīgi, labi ģērbti. Pret visiem izturējās pieklājīgi. Krievu kareivji bija barbariskāki. Viņi mūs mežā apzaga — tauku podu aiznesa.
— Jūsu ģimeni uz Sibīriju neizveda?
— Pašus nē, bet radus gan izveda. Mūsu ģimenei jau nekas nepiederēja. Pirms paša kara tēvs atvēra nelielu veikaliņu, bet, tikko sāka strādāt, tā 1941. gadā nacionalizēja.
Izdeg puse miesta
— Pie upes dzīvojot, noteikti esat pieredzējusi Daugavas plūdus.
— Ne tikai plūdus. Arī lielo Gostiņu ugunsgrēku trīsdesmito gadu beigās Lielajā ielā. Kā sāka degt, tā māja pēc mājas uzliesmoja. Skaidu jumti dega kā sērkociņi. Dzēsēji sabrauca no Daugavpils un Rīgas. Mana māte mežā ogoja, mēs uztraukumā visas mantas nesām pagalmā. Par laimi, mūsu ielu (Skolas ielu) ugunsgrēks nesasniedza.
Cilvēkam cilvēku jāmīl
— Ja būtu iespēja mainīt kārtību pasaulē, ko jūs darītu?
— Panāktu, lai nekur nebūtu kara, lai ir miers un vienlīdzība cilvēkiem. Lai bērni varētu mācīties, visi kļūtu labsirdīgi, nevis mantkārīgi un skaudīgi. Šausmīgi nepatīk, ja kāds strīdas un kašķējas. Esmu miermīlīga un gribu, lai tādi ir arī pārējie. Man žēl, ka Irākai draud karš. Cilvēki ies bojā! Karu esmu pieredzējusi un zinu, cik tas briesmīgs. Nevainīgi cilvēki cietīs politiķu neizdarības dēļ. Cilvēkam cilvēku jāmīl. Kad viņš nomirst, paliek atmiņas. Tām jābūt labām.
— Kādēļ, jūsuprāt, pasaule ir tik nežēlīga?
— Varbūt iemesls ir novēršanās no baznīcas. Mūsu valsts un tauta 50 gadu bija šķirta no baznīcas, tas nav labi. Bērnībā mums mācīja, ka slikti nedrīkst darīt, ka Dieviņš visu redz. Vēlāk baznīcu noliedza, cilvēki no ticības novērsās un kļuva ļauni. Mūsu ģimene gan ticību neaizmirsa, Ziemassvētkus svinēja slepus. Vajadzētu atgūt zudušo ticību Dievam. Tas jau skolā jāmāca.
— Ar jums runājot, nešķiet, ka septītais gadu desmits klāt. Esat enerģijas pilna.
— Man visa dzīve tāda enerģiska un ātra. Ziemā ar slēpēm, vasarā ar velosipēdu. Ātri un veselīgi.
***
Vārds, uzvārds: Daina Kūlaine.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1934. gada 4. maijs, Gostiņi.
IZGLĪTĪBA: augstākā.
PROFESIJA: mājturības skolotāja.
NODARBOŠANĀS: Gostiņu baznīcas valdes locekle.
ĢIMENE: vīrs Oskars — pensionārs, meita Inese — mūzikas skolotāja, dēls Andris — Luterisma mantojuma fonda direktors, desmit mazbērnu.
VAĻASPRIEKS: mūzika, kulinārija.
HOROSKOPA ZĪME: Vērsis.
