Iesaka Sandra Pumpure, laikraksta “Staburags” reportiere
Vai varat iedomāties pasauli, kurā vairs nav jums ierasto lietu? Covid-19 pandēmija gan lika aizdomāties, ka var būt arī tāds scenārijs, jo pirmo reizi vēsturē, piemēram, pārtrauca aviosatiksmi. Emīlijas Sentdžonas Mandelas grāmatas “Vienpadsmitā stacija” varoņiem jāpiedzīvo kas vairāk, un to izraisa daudz bīstamāks vīruss. Tas nodēvēts par Gruzijas gripu un vismaz Amerikā un Kanādā nonācis no Krievijas, kas nepārsteidz, jo grāmatas autore dzimusi Kanādā.
Tālākais notiek milzīgā ātrumā — nāvējošais vīruss izplatās tik strauji, ka īsā laikā apstājas viss. Nav televīzijas, elektrības, interneta, telefona sakaru, nelido lidmašīnas, un nekursē arī cits transports. Pasaule vairs nav un nekad nebūs tāda kā agrāk. Tie, kuri izdzīvo, veido kopienas un mēģina dzīvot tālāk. Nemainīgas paliek tikai cilvēku attiecības, kurās ir gan mīlestība, gan naids, līdzcietība, alkatība un viss pārējais. Katrs cenšas tikt uz augšu un priekšu, pa vienam vai kopā ar kādu.
Pasaulē pēc vīrusa cauri Kanādai ceļo trupa “Ceļojošā simfonija”, izrādot Šekspīra lugas. Tās aktrise Kirstena reiz kā bērns piedalījās Toronto teātra izrādē, kur uz skatuves mira slavenais aktieris Arturs Leanders. Ar viņa dzīvi saistītie notikumi savij cilvēkus arī pēc daudziem gadiem, kuri ienes savas pēdas arī šajā jaunajā pasaulē, kad jāsāk dzīve no jauna. Pagātne sasniedz sākotni pārsteidzošā veidā, liekot saprast, ka viss ir kaut kā saistīts.
Šo romānu bibliotēkas plauktā izvēlējos nejauši. Izrādījās tik piemērots mūsu laikam. Pasaule nekad nebūs tāda kā agrāk — šo frāzi tik bieži paši esam dzirdējuši saistībā ar Covid-19, ka paskatījos, kad grāmata izdota. Pirms gada. Negribu vilkt paralēles ar pareģojumiem un likumsakarībām, jo iespējamo katastrofu scenāriju ir daudz. Arī bīstamu vīrusu izplatība visā pasaulē, iespējams, bija tikai laika jautājums, un tad jau tik darbs rakstnieka iztēlei. ◆
