Koknesietes Vijas Čunčules albumā ir daudz sendienu fotogrāfiju. Nesen dažas no tām varēja apskatīt Kokneses bibliotēkā rokdarbu — tamborējumu, izšuvumu, adījumu — izstādē. Tas viss Vijas kundzes krustmātes Broņislavas Ķesteres veikums. Viņa gan jau gandrīz desmit gadu ir aizsaulē.
Par čaklo rokdarbnieci Broņislavu Ķesteri pastāstīja viņas krustmeita Vija Čunčule.
Smags pārbaudījums
— Manas krustmātes mūžs aizritēja Līksnas pagastā, — stāsta Vijas kundze. — Vienā no fotogrāfijām Broņislava redzama 13 gadu vecumā. Toreiz viņa mācījās Līksnas pamatskolā, kurā bija tikai divi skolotāji. Un kāda sakritība! Viena no skolotājām bija nu jau mūžībā aizgājušā Kokneses novada domes priekšsēdētāja Viestura Cīruļa māte.
Krustmātei neiznāca daudz skoloties. Viņa beidza Līksnas pamatskolu un neilgu laiku apmeklēja mājturības kursus Daugavpilī. Liktenīgs krustmātes mūžā bija 1940. gads. Broņislava apprecējās — viņas izredzētais Antons bija no Tukuma puses. Mēdz teikt, ka Dievs smagākos pārbaudījumus sagādā stipriem cilvēkiem. Tāds bija jāizcieš jaunajai sievai — mēnesi pēc kāzām viņai jau bija jātērpjas sēru drānās. Vīrs traģiski gāja bojā autoavārijā. Tāda bija oficiālā versija, bet patiesība varēja būt arī citāda, jo viņas izredzētais bija aizsargs. Kas to lai zina, cik asaru izraudāts jaunās atraitnes spilvenā, to viņa nevienam nestāstīja. Vien vēlāk teica, ka tā arī nav izdevies satikt tik labu un mīļu cilvēku, kāds bija viņas Antons. Tāpēc jaunas attiecības vairs neveidojās.
Viss zied un smaržo
Broņislava dzīvoja kopā ar māti un brāli, kurš bija vecpuisis. Nedaudz pāri pusmūžam brāli pieveica slimība, arī māte bija jāpavada aizsaulē. Pēdējos 33 mūža gadus čaklā rokdarbniece dzīvoja viena. Aizmirsta gan nebija, bieži ciemiņi bija krustmeita, māsas meita, viņas bērni, mazbērni un citi radi.
Vijas kundze atceras, ka krustmāte ne mirkli nevarēja iztikt bez darba. Māja vasarā slīga puķēs — visapkārt ziedēja un smaržoja.
Broņislavas sirdsdarbs bija rokdarbu darināšana. Grīdas klāja celiņi, sienas, gultas, galdus un plauktus — dažādas segas un sedziņas. Viss veidots saskanīgos krāsu toņos un ornamentos. Rokdarbi bija darināti ne tikai no dzijas, bet arī neparastākiem materiāliem — doņiem (daudzgadīgi ceraini augi ar gludu apaļu stiebru), smilgām un salmiem, kas tos darīja atšķirīgākus. Doņus Broņislava brauca meklēt dažkārt pat 20 kilometru tālu, to gādāšanā bija iesaistīta arī krustmeitas ģimene. Taču, lai tiktu līdz aušanai, bija jāveic vēl daudz darbiņu, lai tie iegūtu spīdumu un vēlamo nokrāsu.
Divreiz vairāk
Vijas kundze stāsta, ka Broņislavas skapji vai lūztin lūza no austām vilnas segām, krāšņām lina auduma plecu šallēm un logu aizkariem, lina dvieļiem un galdautiem. Saimnieces skapis bija pilns arī ar dažādiem adījumiem — jakām, svīteriem, rakstainiem pirkstaiņiem un dūraiņiem. Lielākais veikums nonāca kombinātā “Māk-sla” un ražošanas apvienībā “Daiļrade”. Broņislava Ķestere līdz aiziešanai pensijā vairākus gadus strādāja “Daiļrades” Daugavpils cehā. Darbs mājās bija izdevīgs, jo varēja apkopt un pieskatīt slimo brāli un māti. Katru mēnesi vajadzēja noaust 22 sedziņas, Broņislava bieži vien aizveda divreiz vairāk. Viņas rokdarbnieces talants tika pienācīgi novērtēts — Broņislava saņēma tolaik prestižo Tautas daiļamata meistares nosaukumu.
Broņislava daudzkārt tika aicināta dzīvot pie krustmeitas, bet viņa atteicās. “Es gribu nomirt savās mājās!” bija viņas atbilde. Tur pašas radītā skaistuma pasaulē viņa arī aizvēra acis uz mūžu, atstājot draugiem un radiem savus darinājumus un stāstu par darbīgu un krāsainu dzīvi.
