Aizkraukliete Anita Kokina ir logopēde pilsētas bērnudārzos “Saulīte” un “Auseklītis”. Gatavojoties sarunai, Anitas kundze “uzmetusi” uz papīra savu dzīves gājumu, lai saruna ritētu raitāk: “Secināju, ka neesmu vēl pavisam pazudusi — darbs man ir pirmajā vietā, taču ne galvenais, jo par visu svarīgāka man tomēr ir ģimene.”
Rūdījumu gūst bērnībā
— Kādas ir jūsu bērnības atmiņas?
— Mana mamma bija skolotāja, un, kā jau kārtīgai skolotājai pienākas, arī mums mājās bija lopi un saimniecībā darāmā netrūka. Esmu vēl tās paaudzes cilvēks, kas gāja ganos. Atceros agros, vēsos rītus, kad rasā sala kājas un labprātāk būtu palikusi gultā, taču bija jāiet un jādara. Vecāki agrā bērnībā pieradināja pie darba, jo tolaik arī bērniem bija jāstrādā, ne tā kā šodien, kad var atļauties neko nedarīt. Tas ir tāds dzīves posms, ko šobrīd atceros kā kaut ko ļoti gaišu, domāju, ka tieši šis Latgalē gūtais rūdījums, kur pagāja bērnība, veidojis pamatus un izturību manas paaudzes cilvēkiem.
— Kāds bija jūsu skolas laiks?
— Esmu Jaunjelgavas meitene, pabeidzu vēl veco Jaunjelgavas vidusskolu, kas tolaik bija tagadējā domes ēkā. Tā bija saposta, skaista skola, un man ir ļoti jaukas atmiņas par skolas laiku un skolotājiem. Tolaik bija citas vērtības, skolēniem bija cieņa pret skolotāju. Viena no nelaimēm — bērnu mūsdienās žēlo, sargā no visa, neļauj strādāt, un līdz ar to bērns arī neko nevēlas un neprot darīt, augot lielāks. Neko nedarīt arī vajag mācēt, vai ne?
— Kā izvēlējāties savu profesiju?
— Tā kā mana mamma bija skolotāja, arī es no mazām dienām viņai visur biju līdzi, biju iesaistīta skolas ikdienā. Iespējams, tas ir veicinājis manu vēlmi savu dzīvi saistīt ar šo profesiju. Pamatus pirmsskolas skolotāja arodā guvu Pedagoģiskajā skolā Rīgā, tur pamatīgi apguvu metodiku, un šīs zināšanas ir palīdzējušas ikdienā daudzus darba gadus. Zināšanas papildināju, neklātienē beidzot Liepājas Universitātē Defektoloģijas fakultāti, kur man ar esošajām zināšanām bija ļoti viegli studēt. Esmu palīgskolas skolotāja, zinu, kā strādāt ar bērniņiem, kuriem ir dažādi traucējumi, mūsdienās ir mazāk bērniņu, kuriem ir tikai runas traucējumi, vairāk — ar jauktiem traucējumiem.
Pašai sava metodika
— Kāda ir jūsu ikdiena darbavietā?
— Ar bērniem strādāju kopš 1979. gada, mani pirmie darba gadi pagāja Aizkraukles pagasta bērnudārzā “Kāpēcītis”. Tolaik, kā pirmdien iegāju, tā reizēm piektdien izgāju no bērnudārza, jo vajadzēja apgādāt ģimeni un nācās daudz strādāt. Jau daudzus gadus strādāju ar bērniem divās pirmsskolas izglītības iestādēs — “Auseklītī” un “Saulītē”. Lai bērnu nosūtītu uz nodarbībām pie manis, to vispirms lemj komisija, sadarbojamies ar vecākiem un izrunājamies. Lai varētu ar bērnu strādāt, man vispirms jāizpēta viņa valodas un runas traucējumi, jāanalizē simptemātika, un tikai tad es izstrādāju speciālās koriģējošās mācību metodes. Man ir sava metodika, kā uzstādīt skaņas, kā pilnveidot vārdu krājumu, visā procesā ir sava nozīme arī improvizāci-
jai — kā teoriju var iekļaut rotaļā un pēc iespējas bērnam saprotamākā veidā to pasniegt. No malas izskatās, ka mēs tikai rotaļājamies, taču bērnam šīs nodarbības ir smags darbs, kas ne vienmēr pirmajās reizēs izdodas. Es pati saku: mana dzīve paiet rotaļājoties, jo visas fotogrāfijas, kas uzņemtas darbā, ir tupus, rāpus, līdzās bērniem uz paklājiņa, ar rotaļlietām rokās.
— Kā veidojas sadarbība ar vecākiem?
— Vienmēr uzsveru: mani sadarbības partneri ir vecāki. Man patīk, ja ir gudra, zinoša māmiņa, taču arvien vairāk sastopos ar situāciju, ka vecākiem nav ne jausmas, kas ar viņa bērnu notiek, kā viņam palīdzēt. Ja vecāki nav ieinteresēti bērna attīstībā, man ir ļoti grūti strādāt. Varu veikt korekcijas darbu pēc vislabākās sirdsapziņas, strādāt pie bērna runāšanas traucējumiem, taču tam visam ir jāturpinās arī ārpus bērnudārza sienām. Arvien biežāk jūtu, ka vecāki vairāk gaida no bērnudārza darbiniekiem, tomēr esmu pārliecināta, ka pamati jāieliek ģimenē. Agrāk bija prasība, ka, sākot apmeklēt bērnudārzu, bērniņš jau ir iemācīts iet uz podiņa. Šodien māmiņas jautā bērnudārza audzinātājām: kad jūs sāksiet podiņa mācību?
Eksāmens roku mazgāšanā
— Kāds, jūsuprāt, ir iemesls tam, ka vecāki neiesaistās bērna audzināšanā?
— Esam jau pieraduši dzirdēt, ka vecākiem nav laika, jāstrādā. Taču tā nav — ir tik daudz māmiņu, kuras nestrādā, atved bērniņu uz bērnudārzu, un viņām ir brīva diena, bet bērnam laika nav. Saskarsme, “dzīva” valoda un interese par savu bērnu ir pamats, lai viņš pilnvērtīgi attīstītos un augtu. Bērna valodiņa jau sāk veidoties, esot māmiņas vēderā, tas atkarīgs no tā, kā māmiņa jūtas, kā sarunājas ar bērniņu grūtniecības laikā, kādi ir ģimenes sociālie apstākļi. Bērni ir kā sūklīši, kuri visu uzsūc no pieaugušajiem, nevajag kaut kur runāt, bet jārunā ar bērnu aci pret aci. Tagad vecāki uzliek bērnam pasakas, lai klausās, bērniem ir runājoši rotaļu lācīši, kur, piespiežot podziņu, lācīša vēderā skan pasaka. Tā nav valoda, kas attīsta bērnu un ko viņam vajadzētu: no šīm skaņām bērns neko negūst, jā, viņš tās dzird, bet attīstībai bērnam jāredz māmiņas mute, kā viņa katru vārdiņu izrunā, jāredz artikulācija.
— Veikalu plaukti pārblīvēti ar krāšņām, dārgām rotaļlietām un grāmatām. Kuras, jūsuprāt, ir bērna attīstībai vislietderīgākās?
— Manā kabinetā dārgu rotaļlietu nav, toties ir daudz dažādu dabas materiālu un lietu, ko cilvēki parasti met ārā. Man ir savākti no Daugavas izskaloti kociņi, šampanieša un limonādes pudeļu korķi, podziņas, saldējuma kociņi, gliemežvāki un tukšas limonādes pudeles, kurās var dzirdēt svilpojam vēju. Arī maniem mazbērniem ir sadāvinātas dārgas rotaļlietas, bet redzu, ka bērns ar tām īpaši nespēlējas, labāk staipa vāciņus. Bērniem ļoti patīk burzīt, kaut vai parastu baltu papīra lapu, lai nodarbinātu smalko motoriku. Ļaujiet mazgāt bērniem traukus, tā ir vislabākā mācība pirkstiņiem, un nevajag satraukties, ja kāda tasīte kādreiz saplīst. Cik burvīgas frikadelītes veido mans mazdēliņš! Ikdienā sadzīvē ir tik daudz iespēju bērnam ļaut darboties tik ar to, kas ir mājās, vajag tikai ļaut. Man kāda māmiņa jautāja, kā bērnam iemācīt atšķirt krāsas? Lai to izdarītu, nevajag pirkt dārgas grāmatas, pietiks, ja māmiņa ļaus bērnam sašķirot zeķītes pa krāsām. Mums ar bērniem ļoti patīk veidot, un pēc nodarbības vēroju, kā bērni mazgā rokas. Roku mazgāšana ir ļoti grūts darbs, jo bērni neprot mazgāt rokas — ja ir neveikli pirkstiņi, tad ir neveikla valodiņa. Tā ir vesela mācība, kur nepietiek tikai ar apslapināšanu vien, teicu, ka likšu kārtot eksāmenu roku mazgāšanā.
Vismīļākā ome
— Kam veltāt brīvo laiku pēc darba?
— Dejoju čigānu dejas un ceļoju. Biju aizrāvusies arī ar līnijdejām, iesāku dejot grupā “Dejotprieks”, tomēr sapratu, ka vairāk laika gribu veltīt ģimenei. Esmu apņēmusies dejot vairāk, kad būšu pensijā. Vecākās mazmeitas izauga tik ātri, ka nepaguvu aptvert, toties tagad esmu gandarīta, ka varu iesaistīties jaunāko mazbērnu audzināšanā. Es atļāvos meitu pamācīt, un viņa mani uzklausīja, tāpēc tagad ir liels prieks redzēt, kā bērniņš attīstās. Kā ome cenšos būt līdzās un palīdzēt, kur vien varu, un tā ir pirmā skola bērnam. Kad mazdēls pasaka, ka esmu vismīļākā ome, tas ir tā vērts. Esmu pārliecināta, ka tas ir mans uzdevums, tā ir mana ģimene, un tas man ir jādara.
— Ko gūstat dejojot?
— Čigānu dejas un mūzika iedvesmo, reizēm uzlieku kādu dziesmu arī bērnudārzā bērniem, un viņiem ļoti patīk. Dejoju sava prieka pēc, esmu uzšuvusi sev svārkus, un esam trīs tādas kārtīgas dejotājas. Esam iemācījušās prast skaisti atbrīvoties, izkustēties un dejā sev sagādāt prieku. Tā laikam ir augstākā pilotāža — prast sagādāt sev prieku, vai ne?
“Pēdējo atlicināšu, bet ceļošu!”
— Vēl viens jūsu vaļasprieks ir ceļošana. Kurp parasti dodaties?
— Ceļoju pārsvarā ar “Remiro Travel”. Esmu bijusi Bavārijā, Ungārijā, Lietuvā, Igaunijā, Čehijā. Man patīk dabas takas, klintis, neesmu bijusi ceļojumos, kur citi —divas reizes gadā brauc uz Tenerifi sauļoties pie baseina, tas man nav vajadzīgs. Man vajag dabu, viss, ko izmantoju darbā, esmu salasījusi savās pastaigās un braucienos. Kur vēl skaistāki ceļojumi kā pa Latviju! Tiem, kuri saka: ceļošanai nav naudas, muļķības! Vajag tikai gribēt. Cik daudz naudas vajag, lai aizbrauktu ar velosipēdu līdz Koknesei, izbrauktu ar vikingu laivu vai Staburaga pagastā baudītu Dienliliju svētkus? Daudz esmu ceļojusi vienas dienas ekskursijā kopā ar bērnudārza “Zīlīte” kolektīvu.
— Bieži dzirdam cilvēkus sūkstāmies, ka nav naudas. Kā jūs domājat?
— Jā, cilvēki raud, ka naudas nav. Muļķības! Man ir tāds teiciens: kā staigāju lapsas krāgā, tā staigāšu, un nauda, kā bija, tā būs! Naudu vajag mīlēt, tad tā turēsies. Ja tikai čīkstēsim, tad nekā nebūs. Ceļojumus plānoju un naudu krāju, bieži izmantoju iespēju par ceļojumu samaksāt pa daļām. Esmu optimistiskā pesimiste, visās lietās protu saskatīt pozitīvo, pēdējo atlicināšu, bet ceļošu!
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Anita Kokina.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Jūrmala, 1958. gada
10. aprīlis.
IZGLĪTĪBA: augstākā.
DZĪVESVIETA: Aizkraukle.
NODARBOŠANĀS:
logopēde bērnudārzos
“Auseklītis” un “Saulīte”.
ĢIMENE:
trīs bērni, četri mazbērni.
VAĻASPRIEKS:
ceļošana, čigānu dejas.
HOROSKOPA ZĪME: Auns.
