Ar braucienu naktī uz Lietuvu, lai Aizkraukles veikalā būtu pircējiem nepieciešamās sezonas preces, iesākas vai katra nedēļa. Vietā, kur iegādājamies preces, čum un mudž, jo vienviet sabrauc latvieši, igauņi, lietuvieši, baltkrievi, un iet vaļā lielā iepirkšanās. Bezkaunīgākie sev ceļu izlauž ar elkoņiem, lai ātrāk tiktu pie preces. Ja pie kāda pārdevēja sastājas rinda, nereti paiet stunda, līdz tieku iepirkties, vai arī gadās, ka vajadzīgā prece ir izpirkta. Katru nedēļu kāda cita prece vajadzīga vairāk, un laikus sarunāt, lai to piegādā un atliek, principā neiespējami. Cik, piemēram, vajadzēs šī brīža aktualitātes — cepures, cimdus, pidžamas, segas un spilvenus? Agrāk, kad veikals bija “IGA centrā”, ap šo laiku pircēji jautāja pēc maskām helovīnam.
Vienlīdz būtisks jautājums ir ieņēmumu un izdevumu sabalansēšana šajā laikā. No “RIMI” nomātais laukums līdzās Aizkraukles mūzikas skolai lietus dēļ drīz vairs nebūs izmantojams ikmēneša tirdziņa organizēšanai, bet iznomātājs pēc līguma maksu pieprasa. Lai to segtu, jautājām Aizkraukles novada domei par iespēju tirdziņam reizi mēnesī izmantot laukumu pretī domes ēkai. Domes speciālisti noteikumos atrada punktu, kas uz pašvaldības zemes aizliedz rīkot gadatirgus, atļauti tikai amatnieku un mājražotāju izstrādājumu tirdziņi. Papētījām, kā šādas lietas risina Ķekavā, Madonā, Viļānos, Lēdmanē, Cesvainē, un daudzas citas pašvaldības neko tādu neaizliedz un palīdz organizēt šādus tirdziņus. Nepieciešams vien domes Finanšu komitejas sēdes lēmums, un tirdziņu varētu rīkot, bet pie mums tas nav iespējams. Pašvaldības pārstāvis teica, ka daži vietējie uzņēmēji neesot apmierināti ar mūsu tirdziņa darbību, jo atņemot klientus citiem. Tajā pašā laikā dzirdam iedzīvotājus runājam, ka šī vieta, pilsētas centrs, ir īstā tirdziņiem, nevis kāda cita, tālu prom no apdzīvotajām vietām. Arī preču sortimentu cenšamies pieskaņot pircēju vēlmēm, piedāvāt, piemēram, modernu apģērbu. Jau piektais tirdziņš parādījis, ka pieci desmiti pārdevēju te, 500 kvadrātmetros, ir optimālais skaits. Jūlijs ar 90 dalībniekiem pierādīja, ka šāds skaits ir apgrūtinājums gan pašiem pārdevējiem, gan pircējiem. Peļņa no šī pasākuma nekāda, jo reklāma, zemes noma, tualešu īre un citas izmaksas ir tuvu ieņēmumiem. Ņemot vērā laika apstākļus, kas, kā ierasts, ir lietaini, plānosim pārējo divu mēnešu darbību.
Pārējās nedēļas dienas piepildītas ar ikdienas sīkumiem — automašīnas remontu, tehnisko apskati tai. Viena diena veltīta braucienam uz Rīgu pie zeķbikšu ražotāja. Lai arī līdzīgu preci varētu iegadāties Lietuvā, tomēr Latvijā ražotās ir labas kvalitātes un piegāde — ar garantiju. Piektdienu abi ar vīru veltījām sev — devāmies pie dziednieka uzlabot veselību, sestdienu un svētdienu pavadījām kopā ar bērniem.
Sekoju līdzi jaunumiem nodokļu jomā, un, ja mūsu mikrouzņēmums būtu trīs gadus vecs, vajadzētu nopietni domāt par tā pastāvēšanu. Pārsniedzot šo laiku, palielinās kopējo nodokļu daudzums no 9 līdz 11%. Vairāki, īpaši tie, kas agrāk ņēmuši kredītus, rēķinājušies ar zināmām izmaksām, tagad ir lielas, nopietnas izvēles priekšā, jo nespēs segt ikmēneša izdevumus. Tas nozīmē vienīgo izeju — pieteikumu bankrotam. Arī, ja mēs nodarbotos ar pakalpojumu sniegšanu, ne tirdzniecību, būtu jāpārformējas par SIA. Līdz ar to mainās nodokļu daudzums. No tā, ko sākumā kā medusmaizi piedāvāja mikrouzņēmumu dibinātājiem, drīz vien nebūs palicis nekā — ne izdevīgo noteikumu, ne mazo nodokļu procentu. Acīmredzot valsts budžets nepildās, kā iecerēts, tāpēc ķeras klāt tiem, kas vēl spējuši sekmīgi darboties.
Daudz vieglāk ar uzņēmējdarbību ir Dānijā, kur dzīvo mana māsa. Viņa arī stāsta par tur dzīvojošajiem bēgļiem, kas strādāt negrib, tikai gaida pabalstus un, ja tos nesaņem vai saņem mazāk, rīko nekārtības. Nezinu, kas sagaida mūs, kad te nonāks apsolītie septiņi simti bēgļu. Mēs tur neko nevaram mainīt. Tomēr manī nav sajūtas, ka valdība ir gatava viņu uzņemšanai.
Pagājušajā nedēļā cilvēki aktīvāk diskutēja par pirmslaulību kursiem, kuros topošie jaunlaulātie apgūtu pirmos soļus laulības dzīvē. Vai šāda apmācība nepieciešama, neesmu pārliecināta. Ja cilvēkiem ir šis “fīlings”, ka viņiem jādzīvo kopā, nekādas apmācības to neietekmēs. Daudzi mūsdienās vispār izvēlas dzīvot kopā nelaulājoties. Kam ir nauda un sajūta, ka jāprecas, to darīs un iztiks bez kursiem. Pirms tam kaut ko mācīties, pierakstīt, salikt dzīvi pa plauktiņiem, manuprāt, ir nevajadzīgi. Dzīve ir īstā realitāte, un katrā konflikta situācijā neatšķirsi blociņu, neizlasīsi, kas jādara, cerot, ka viss būs kārtībā. Gaidīs nosacītās četru, septiņu kopdzīves gadu krīzes, zinās, kā tajās rīkoties, un nodzīvos mūžu laimīgi. Ja saskaņas nebūs — nekādi kursi nepalīdzēs.
Toties sagatavoties citu veidu nepatīkamām situācijām palīdzēs daudzo jauniešu pieplūdums Zemessardzē. Ja tomēr piedzīvosim brīdi, kad vajadzēs aizsargāties, liela daļa neskries panikā, bet zinās, kas un kā darāms. Vienu gan vēlētos — lai visiem pēc kārtas nesāk izsniegt šaujamieročus. Latvijā jau valda ļoti depresīvs noskaņojums, nebūtu ilgi jāgaida jaunas nelaimes.
