Cik nežēlīga, es pat teiktu — slima, ir mūsu sabiedrība. Par to liecina presē lasītais, televīzijā redzētais, tiesas prāvās notiekošais. Diskutē par to, kas vainīgs: datorspēles, azartspēles, alkohols, visatļautība?
Cik nežēlīga, es pat teiktu — slima, ir mūsu sabiedrība. Par to liecina presē lasītais, televīzijā redzētais, tiesas prāvās notiekošais. Diskutē par to, kas vainīgs: datorspēles, azartspēles, alkohols, visatļautība? Bet nav atbildes, kur ir ļaunuma sakne: ģimenē, sabiedrībā? Kur palikusi savstarpējo attiecību kultūra? Kam par to jārūpējas?
Vaino mātes aizstāvi
Secē pieauguši spēcīgi vīrieši alkohola reibumā ar nazi nolūkā iegūt naudu piedraud invalīdei, kura nevar pārvietoties. Dēli, protams, steidzas mātei palīgā, nodarot vienam no uzbrucējiem miesas bojājumus. Tiesas prāva ilgst vairākus mēnešus, jo liecinieki maina liecības, cenšoties pierādīt, ka vainīgi nevis dzērāji, bet viens no dēliem, kurš aizstāvējis māti. Pat dēla sieva liecina, ka pie visa vainīgs tikai viņas vīrs. Mīlestība, kura saaicinājusi kopā divus jaunus cilvēkus, pārvērtusies naidā, lai gan ir divi bērni, kurus tagad audzina tēvs. Kā to izskaidrot? Bet cietēji ir bērni.
Nāve lata dēļ
Otrs gadījums Skrīveros, kas liecina par ārkārtēju nežēlību. Pamatā atkal alkohols, bezatbildība. Jauni cilvēki lietojuši alkoholu, pietrūcis naudas, tādēļ pie Skrīveru dzelzceļa stacijas apstādinājuši cilvēku, kurš arī bijis alkohola reibumā, un pieprasījuši latu. Kad saņēmuši atbildi: lata nav, sākuši nežēlīgi sist. Rezultātā cilvēka vairs nav. Atkal pretrunas liecībās, izvairīgas atbildes, savas vainas noliegšana. Taču eksperta ziņojums liecina ko citu, no tā normālam cilvēkam šermuļi skrien pār kauliem: salauztas ribas, aknu plīsums, aizkuņģa dziedzera plīsums, galvas sasitumi… Rezultāts — cietušā nāve, bet vainīgajiem 10 un 13 gadu cietumā. Visvairāk to pārdzīvoja viena apsūdzētā vecāki, meklējot vainu sevī, audzināšanas metodēs. Vai saņemtais sods kaut ko iemācīs? Varbūt.
Nonāvētais nepiecelsies
Šajā tiesas prāvā vēl viena epizode: brālis kopā ar draugu piekauj savu brāli tā, ka viņam jāvēršas pie ārsta. Lai slēptu pēdas, aizdedzina segu, jo, brālis, lūk, ir garīgi atpalicis. Liekas, tiesājamais gan saprata, ko drīkst un ko nedrīkst darīt, jo pēdējā vārdā teica: nedari citam to, ko negribi, lai dara tev.
Šie notikumi liek daudz ko pārdomāt. Mums jāaudzina bērni, īpaši zēni, jau no 1. klases, es pat uzdrošinos teikt — no bērnudārza. Ģimenē jārunā par savstarpējām attiecībām gan zēnu, gan zēnu un meiteņu starpā, par zēnu atbildību. Domāju, ka jārunā arī par to, kas ir dzīvība un cik viegli to izdzēst. Dzīvē nav kā datorspēlē, kur nonāvētais ceļas un iet tālāk. Šī doma man ienāca prātā, klausoties televīzijā kāda zēna atbildi par viņa klasesbiedra nāvi. Zēns teica: viņš ir dzīvs — tātad dzīvē kā datorspēlē…
***
Un vēl par solījumiem. Tos izrunā ne tikai bērni: es vairs tā nedarīšu, es būšu godīgs, es mācīšos, es palīdzēšu utt. Šo solījumu izpilde aizmirstas jau nākamajā dienā. Un bērnībā iegūtā prakse turpinās arī pieaugušo dzīvē.
