Turpinām janvārī iesākto seriālu “Dzīve lauku sētā”. Galvenajās lomās — Dace Sirmā un viņas draugs Tomass Šārps, kuri pirms diviem gadiem atgriezās no Anglijas un saimnieko Vietalvas pagasta “Jelgaviešos”. Pirms gada seriālam pievienojās arī Daces brālis Ivars. Epizodiskā ieskatā Dace katru mēnesi stāsta un dalās pārdomās par svarīgāko viņu lauku sētā. Ar savu piemēru jaunie uzņēmēji grib iedrošināt atgriezties dzimtenē un sākt saimniekot laukos arī citus jauniešus.
Rutīnas darbi
Ja īsumā jāraksturo, kā mums pagāja jūnijs, tie būtu divi vārdi — rutīnas darbi. Rūpējāmies par vistiņām, lai tās dētu olas, un pēc tam tās piegādājām mūsu klientiem. Viņu pulks ir krietni audzis, olas klientiem piegādājam katru ceturtdienu. Karstā laika dēļ jūnijs diezgan daudziem zemniekiem bija viens no neveiksmīgākajiem mēnešiem. Mūsu vistas gan par to varēja neuztraukties, jo saimniecība ir samērā mitrā vietā, kurai apkārt ir mežs, tāpēc viņām zaļa zālīte tika atliku likām. Taču karstais laiks gan nodarīja skādi mūsu sakņu dārzam, jo tas, palielinoties vistkopības darba apjomiem, palika otrajā vietā. Katrs dārznieks piekritīs, ka šādā karstumā dārzam nepieciešams ļoti daudz ūdens un uzmanības, lai tas nestu gaidītos augļus. Diemžēl šogad mūsu dārziņam pietrūka abu. Protams, žēl, ka neīstenosim savus plānus pārspēt pagājušā gada ražas apjomus, taču esam guvuši kārtējo mācību par to, cik ļoti svarīgi ir būt gataviem vadīt saimniecību arī šādos sausuma gados.
Ar gaļu sevi nodrošinām paši
Saviem ziemas krājumiem esam sākuši audzēt arī gaļas broilerus. Lai gan Latvijā tos audzē vairākās saimniecībās, mēs kā vienmēr to gribējām darīt citādāk, dabiskāk. Vairāki putnkopji no Zviedrijas un Amerikas broilervistas savās saimniecībās tur ganībās, nevis kūtīs, ļaujot tām izbaudīt saulīti un ēst zaļu zāli. Visi, kas jebkad redzējuši dzīvu broilervistu, zina, ka tās nav līdzīgas parastajām vistām — tās ir selekcionētas savas ātraudzības un gaļas daudzuma īpašību dēļ, tāpēc nebūt nav tik ātras skrējējas un gudras plānotājas kā mūsu parastās dējējvistas. Viņu mājiņām jābūt drošākām, tāpēc to rāmji līdzinās mazām siltumnīcām, kuriem apkārt ir siets, kas pasargā broilerus no plēsējiem, pārsegs, kas tos pasargā no saules, vēja un lietus, kā arī visas mājiņas ir elektriskajā žogā, kas neļauj lapsai kūmiņam iekārot mūsu ziemas gaļas krājumus. Kad cēlām broileru mobilās mājiņas, plānojām, lai tās būtu pietiekami vieglas un mēs tās spētu katru dienu pārvietot, jo mums bija svarīgi, lai broileriem vienmēr būtu svaiga zāle. Mūsu fermā broilercālīši jau 21 dienas vecumā tika laisti pļavās, kur viņi bezrūpīgi gozējas saulītē un knābāja dabas piedāvātās veltes. Šī sistēma mums ļāva tos audzēt bez medikamentu palīdzības, jo putni vienmēr bija tīrā vidē. Ilgi turot putnus vienā vietā, ir risks, ka baktērijas un parazīti, kas šādā vidē vairojas ļoti ātri, var uzveikt broileru jutīgo imūnsistēmu, un tie var aiziet bojā. Katru dienu pārvietojot broilerus svaigā zālē un turot tos ganībās, baktērijām un parazītiem nepietiek laika savairoties un ietekmēt vistiņu veselību. Lai gan mājiņu sagatavošana mums prasīja daudz laika un spēka, uzskatām, ka tas bija to vērts.
Putnu labā veselība un dzīves apstākļi, kurus spējām nodrošināt saviem broileriem, nebija vienīgais, kas radīja prieku. Kad viņi bija sasnieguši vēlamo svaru, tie tika likti pusdienu galdā — garšas kvalitāte tik tiešām bija apbrīnojama, nemaz nerunājot par gandarījumu, ko jutām par to, ka esam radījuši kaut ko tik gardu.
Svētku galdā — pašu produkcija
Lai gan darbs dzina darbu, svinējām arī Līgo svētkus. Daudziem līgotājiem šķiet, ka siers un gaļa aug veikalā, bet mēs ar lepnumu varam teikt, ka mums svētku galdā bija tikai pašu audzētā produkcija. Tā patiešām bija ļoti patīkama sajūta. Šogad pirmo reizi mūžā izmēģināju siet kazas piena jāņusieru. Sanāca ļoti labs un garšīgs. Pirms tam gan smēlos pamācības internetā. Lai gan dažiem ir aizspriedumi pret kazas sieru, taču tam ir daudz labu īpašību. Kazas piena produktus iekļaut ēdienkartē īpaši ieteicams maziem bērniem, veciem cilvēkiem un slimniekiem, kā arī tiem, kam ir alerģiska reakcija uz govs pienu. Kazas piens satur daudz olbaltumvielu, vitamīnu (D vitamīna tajā ir tikpat, cik govs pienā, A un B vitamīnu — vairāk) un minerālvielu — kalciju, kāliju, magniju, dzelzi un fosforu.
Vērtīgs
seminārs
Jūnija sākumā ar brāli bijām aizbraukuši uz Viesītes novada Loni, kur notika 3. Cāļu diena. Tā nebija “zemē nomesta” diena. Pēc apmeklētāju skaita varēja spriest, ka putnkopība Latvijā ir iecienīta. Bija ieradušies cilvēki no Latvijas malu malām. Lai arī daudz ko zināju, seminārs man deva pārliecību, ka ejam pareizo ceļu. Pasākuma rīkotāji bija padomājuši par plašu un interesantu programmu, kurā piedalījās putnkopības nozares pārstāvji. Šī gada tēma bija “Putnkopības attīstības veicināšana piemājas saimniecībās”. Latvijas Putnkopības asociācijas valdes priekšsēdētāja Zane Rostokina pastāstīja par nozares tendencēm un jaunumiem, kā arī prezentēja izveidoto asociāciju, kurā aicināja darboties putnkopības pārstāvjus. Man īpaši interesanta šķita “Dobeles dzirnavnieka” pārstāvja, dzīvnieku ēdināšanas speciālista Anda Šteinberga lekcija. Pārstāvis pastāstīja par to, kādai jābūt mājputnu barībai, tās uzturvērtībai un kvalitātei. Viņš lauza arī dažus iesīkstējušus mītus par to, kā tā tiek ražota. Savukārt pieredzējusī veterinārārste Ieva Vugule, kas ir specializējusies putnkopībā, stāstīja par putnu slimībām un to ārstēšanas labākajiem paņēmieniem. Šajos gados esam iemācījušies, ka daudzas slimības var viegli novērst, ja ievēro biodrošības pasākumus un pazīst dažādu slimību simptomus, tāpēc šādi semināri palīdz mums, putnkopjiem, mācīties no pieredzējušiem vetārstiem un nepieļaut nevajadzīgas kļūdas. Šķirnes vistu audzētājas Līgas Vasiļūnas ieteikumi īpaši vērtīgi bija tiem, kuri nolēmuši sākt attīstīt putnkopības nozari savā piemājas saimniecībā. Viņa raksturoja dažādas vistu šķirnes, sniedza priekšstatu par katru no šķirnes īpašībām. Semināra noslēgums bija īpaši aizraujošs. Www.inkubatori.lv pārstāvji Mārtiņš Skujiņš un Arturs Iskorostenskis prezentēja vairākus cāļu sildīšanas veidus ar praktisku demonstrējumu, sagatavojot sildīšanas kastes — “brūderus”.
Mums patiešām prieks, ka pasākums izveidojies par tradīciju, te var apmainīties ne tikai ar zināšanām un pieredzi, bet arī iepazīt un nodibināt jaunus kontaktus ar citiem putnkopības nozares entuziastiem.
Ir ideja!
Katru nedēļu pievedot olas klientiem pie mājas sliekšņa, man radās ideja, ka varbūt mēs viņus varētu palutināt un pievest arī citus ekoloģiskus produktus no mūsu apkārtnes zemniekiem un mājražotājiem. Piemēram, varbūt kāda saimniece sien garšīgus sierus, bet ar klientu atrašanu ir, kā ir, vai arī kādam dārzā aug garšīgas ogas, kuru ir vairāk, nekā vajadzīgs. Ja ir kāds interesents, kurš vēlas sadarboties, droši sazinieties ar mums mēģināsim palīdzēt, lai pilsētnieki varētu baudīt Latvijas lauku labumus un zemnieki — paplašināt savu klientu loku.
(Turpmāk vēl.)
