Turpinām janvārī iesākto seriālu “Dzīve lauku sētā”. Tas lasāms katra mēneša pēdējā otrdienā. Galvenajās lomās — Dace Sirmā un viņas draugs Tomass Šārps, kuri pirms diviem gadiem atgriezās no Anglijas un saimnieko Vietalvas pagasta “Jelgaviešos”. Pirms gada seriālam pievienojās arī Daces brālis Ivars. Epizodiskā ieskatā Dace katru mēnesi stāsta un dalās pārdomās par svarīgāko viņu lauku sētā. Ar savu piemēru jaunie uzņēmēji grib iedrošināt atgriezties dzimtenē un sākt saimniekot laukos arī citus jauniešus.
“Audžumāte” kazlēnam
Varam paziņot par patīkamu notikumu mūsu iemītnieku dzīvē: šoreiz kazu saimei pievienojušies pieci kazlēni — četri āzīši un viena kazu meitenīte. Taču — ak vai! Ne tikai cilvēku, bet arī dzīvnieku pasaulē notiek dažādas sadzīviskas peripetijas. Kazu mamma atteicās no meitenītes audzināšanas. Lai gan kaza nav no ekonomiskajiem dzīvniekiem, tomēr nespēju atstumto kazlēnu atstāt likteņa varā. Esmu uzņēmusies “audžumātes” lomu. Šajā laikā, kad darbs dzen darbu, tā man ir liela papildu slodze — jāceļas gan naktī, gan agri rītā, lai ar pienu pabarotu mūsu Deiziju (šādā vārdā nosaucām kaziņu). Viņa mani pieņēmusi par pilntiesīgu audžumāti un staigā visur līdzi. Lai gan sākumā tas man ļoti patika, sapratu, ka mazulītei tas nenāca par labu, jo pārējās kazas nebija apmierinātas ar īpašo izturēšanos pret Deiziju. Viņas sāka to badīt un grūstīt, tāpēc tagad Deizija tiek ātri pabarota un ielikta atpakaļ pie savas kazu ģimenes.
Aitām jauni vārdi
Aitu saimē šomēnes arī svarīgi notikumi — aitiņas tikušas pie vārdiem. Tā kā vārdu došana ir aizraujošs notikums, gribējām tajā iesaistīt mūsu “Facebook” lapas sekotājus. Aicinājām visus ieteikt interesantus aitu vārdus, ko mūsu sekotāji arī darīja — vārdu bija tik daudz un tik skaisti, ka varējām iedot jaunus vārdiņus visam mūsu jauno aitu ganāmpulkam. Bija ļoti patīkami saņemt ziņas un redzēt, ka cilvēkiem interesē lauku dzīve un viņi vēlas tajā iesaistīties, tāpēc noteikti vēlamies šo vārdu došanas tradīciju turpināt nākamgad.
Čaklas dējējas
Pats galvenais darbs mums, protams, saistās ar vistkopību. Jaunpienācējas, kuras pie mums mājo jau trešo mēnesi, kļuvušas par čaklām dējējvistām. Katru dienu tiek izdēts ap 300 olu — vidēji nedēļā katra vista izdēj 5 — 6 olas. Tagad mūsu klientiem tās piegādājam katru nedēļu. Tieši darbojoties ar olu tirdzniecību, esmu sapratusi, cik liela nozīme mūsdienās ir internetam, tāpēc noteikti ieteiktu arī citiem zemniekiem pircējus meklēt sociālajos tīklos. Latvijā ir daudz cilvēku, kuri vēlas ēst dabiskus lauku produktus, taču mūsdienu aizņemtajā dzīves ritmā cilvēkiem ir grūtāk atrast laiku, lai staigātu pa tirgu un atrastu nepieciešamos produktus, bet, ja tos var pasūtīt internetā un pasūtījumu pieved pie mājas durvīm, pircēji ar lielāko prieku to visu arī pērk.
Protams, ir ļoti svarīgi, lai produkts būtu labas kvalitātes, tāpēc savām vistiņām nodrošinām sabalansētu uzturu, aktīvu dzīvesveidu un tīru vidi, lai pircējiem vārda tiešā nozīmē piedāvātu “laimīgo vistu” olas. Vistiņas šobrīd turam ganībās, jo zinātniskie pētījumi liecina, ka tajās turētu vistu olas ir veselīgākas — tās satur mazāk holesterīna, vairāk Omega 3 taukskābju, vairāk D un E vitamīnu, kā arī bēta karotīnu, kas olu dzeltenumus padara tik košus.
Lai nodrošinātu svaigas ganības, vistiņām esam uzcēluši mobilo mājiņu. Tajā ir laktas, kur vistas pavada nakti, bet no rīta, pirms putni tiek laisti ārā, mobilā māja tiek aizvesta uz jaunu ganību vietu — un tā katru dienu. Tādā veidā mēs ļaujam vistiņām vienmēr būt svaigās ganībās, bet viņu atstātie mēsli vienmērīgi samēslo pļavas. Lai putni būtu pasargāti no plēsējiem, apkārt vistu mājai novietots elektriskais tīkls, kas neļauj nevēlamiem viesiem iekļūt pie mūsu skaistajām dāmām. Vairāki putnkopības entuziasti jautājuši, vai nebaidāmies no vanagiem. Nebaidāmies. Ja tik daudz vistu ir koncentrētā grupā, vanagam grūti tās nomedīt, tāpēc viņš izvēlas savus spēkus tērēt citur. Protams, vistu pārvietošana katru dienu ir darbietilpīgs process, taču mums ir svarīgi, lai mūsu pircēji varētu ēst vitamīniem un minerāliem piesātinātu ēdienu, kā arī gribam, lai mūsu vistiņas dzīvo iespējami pilnvērtīgāku un dabiskāku dzīvi.
Hibrīdaugs — tas nav nekas slikts
Beidzot esam sākuši darīt arī dārza darbus. Nolēmām arī šogad audzēt tomātus un citus dārzeņus pārdošanai. Sastādījām vairāk nekā pusotra simta tomātu stādu. Sēklas pasūtījām no Anglijas, jo bijām ļoti apmierināti ar to kvalitāti pērn, tāpēc palikām uzticīgi saviem piegādātājiem arī šogad. Tie ir F1 šķirnes hibrīdtomāti. Daudziem cilvēkiem, izdzirdot vārdu “hibrīds”, izveidojies nepareizs priekšstats, domājot, ka tas ir kaut kas slikts un kaitīgs veselībai. Patiesībā F1 hibrīds ir šķirne, kas radusies kontrolētas pavairošanas rezultātā, krustojot divus īpatņus, kas īpaši izvēlēti to sevišķi labās kvalitātes dēļ: piemēram, vienam tomātam ir garšīgi augļi, savukārt otrs ir ļoti ražīgs. Krustojot šos abu vecākaugus, to labās īpašības pārmanto pēcnācēji, tādējādi iegūstamas jaunas šķirnes īpašības. Kā vēsta internetā atrodamā informācija, šķirņu iegūšanas veids, atlasot un savstarpēji krustojot labākos vecākaugus, ir dārgs un laikietilpīgs process — kontrolēta apputeksnēšana, kas visbiežāk ir roku darbs. Šis apputeksnēšanas process jāatkārto vairākus gadus, lai radītu šķirnes (hibrīdu) noturību, kā zināms, nav iespējams iegūt tādas pašas šķirnes īpašības, vienkārši ievācot sēklas no F1 hibrīdiem. Īpatņi, kas iegūti, ievācot sēklas no F1 hibrīdiem, tiek saukti par F2 hibrīdiem. Dārgo ražošanas metožu dēļ F1 hibrīdi (to sēklas) parasti ir dārgāki par “normālām sēklām”. Lai vēl vairāk uzlabotu šķirni — iegūtu papildu īpašības (slimību izturību, garšas īpašības u. c.), izmaksas pieaug vēl vairāk. Tieši šo uzlabojumu dēļ profesionāli audzētāji izmanto galvenokārt F1 sēklas. Lai gan uzskatām, ka vecās šķirnes ir jāsaglabā, komerciāli tās nav izdevīgas, jo bieži vien tās nav izturīgas pret puvi, kā arī augļu daudzums ir krietni mazāks.
Sirdi silda kaimiņu labestība
Jau trešo gadu dzīvojot laukos, bieži esmu domājusi par savstarpējām kaimiņu attiecībām. Man šķiet, ka laukos tās ir sirsnīgākas, patiesākas. Vai tad pilsētā bieži nav tā, ka nezinām, kas mums dzīvo kaimiņos, baidāmies viens pie otra vērsties, ja gadījusies kāda ķibele. Esmu iemīlējusi šo vietu, kur dzīvoju, un varbūt pat liels nopelns te ir cilvēkiem, kas mums ir apkārt. Viņi ir palīdzējuši ne tikai ar padomu, bet arī tīri praktiski. Atceros, kad dzīvoju Anglijā, pilsētā, nemaz nezināju, kas ir mani kaimiņi, ar ko viņi nodarbojas, un arī viņi nezināja, kas esmu es. Mūsu kaimiņi — Baložu ģimene — mums ir snieguši palīdzīgu roku neskaitāmas reizes, par ko esam ļoti pateicīgi. Piemēram, tā kā tik daudz lopiņu, cik šogad, mums vēl nav bijis, nepareizi aprēķinājām vajadzīgo siena daudzumu — labi, ka mūsu kaimiņiem ir lielāka pieredze ar dzīvnieku audzēšanu, un viņi savu siena daudzumu māk aprēķināt pareizi un varēja mums atkal izpalīdzēt. Arī tālākie kaimiņi mūs ir pieņēmuši, un mums izveidojušās labas attiecības, kaut arī viņi dzīvo vairākus kilometrus tālāk.
Dzīvojot šeit, kaimiņi ir manas dzīves sastāvdaļa, un tas man ļoti patīk — esmu pateicīga par katru zvanu, apsveikumu vai ziņu, ka mans nerātnais suns atkal ir “pa kluso” aizbēdzis pie kāda ciemos… ◆
