Netipiskā tipveida “līvānietē” dzīvo Līga un Mārtiņš Ates. Ģimenē ir trīs bērni, kuru vecums ne reizi vien iezīmē pieturas gad-skaitļus arī stāstā par mājas remontu. Piemēram, starpsienas pirmajā stāvā nojaukuši, pirms vecākais dēls Rūdolfs sācis staigāt. Par idejām un krāsām interjeram varētu teikt — izvēlas Līga, bet Mārtiņš neiebilst.
Pārmaiņas rosina idejas
Trīs gadus nodzīvojuši parastā “līvānietē”, līdz kādā žurnālā ieraudzījuši ideju, ka starpsienu nav vispār. Tik radikālu pārbūvi nav gribējuši, pussienu starp virtuvi un dzīvojamo istabu atstājuši, lai labāk organizētu vidi. Galvenais ieguvums — vairāk gaismas un plašuma, varējuši iebraukt pat ar bērnu ratiņiem. Iepriekš visu bremzējis šaurs un tumšs koridors, bez kura, kā izrādījies, labi var iztikt. Īpaši ērti bijis, kad vecākais dēls Rūdolfs sācis staigāt — vieglāk pārskatīt, kur viņš ir, ko dara. Rūdolfam nu jau ir septiņi gadi, Katrīnai četri, bet pastarītim Ēvaldam — divi. Otrais ir “guļamstāvs”, tur ir istaba vecākiem un divas bērnu istabas, tāpēc lielākā darbošanās ir pirmajā stāvā, kur arī plašums noder. Tā kā Līga ir rokdarbniece, dziju atlikumi ejot “uz urrā”. “Uztaisa zirnekļu tīklu pa visu istabu! Kad pārnāk tētis, nav, kur kāju nolikt.”
Kad nojaukuši starpsienas, radusies nepieciešamība noslēpt vienu nesmuko “stenderi”, to sākuši aplīmēt ar dažādiem jūras nogludinātiem kociņiem, pludmalē izskalotiem stikliņiem. Gadu laikā izrādījies, ka tas ir ļoti nepateicīgs risinājums mājām, kurās ir daudz čaklu pirkstiņu, ja vien nav pacietības arvien līmēt jaunus kociņus izurbināto vietā. Citi rotājumi paši nokrīt, ja nav labi piestiprināti vai garāmejot tiek aizķerti. Tomēr skats esot labs un patīkams — Līga cer tādā pašā veidā noformēt vannasistabas sienu, kociņi “rāpjas” pa stenderēm uz augšu arī tualetes telpā. Kociņu jau esot pielasīts pilns koferis.
Māk lietot
neparasti
Pirmais sienas dekors istabā ir vēl no “pirmslaulības” laikiem — daudzie šampanieša korķi liecina ne tikai par iecienītāko dzēriena marku un tā patērēšanas apmēriem, bet arī par periodu, kad Līga strādāja. Toreiz ēkas pirmajā stāvā bija kafejnīca, kur sagādāta liela daļa materiāla.
Darbnīcā par tapetēm kalpo žurnāla “Padomju Latvijas Sieviete” pielikumi, kuri kaudzēm bijuši mantojumā no omammas. “Pirms līmēt, rūpīgi pētīju, kuru pusi likt pret sienu, kuru vēl varēs izmantot. Tajā brīdī daudzas idejas piefiksēju. Citi pielikumi bija tik vērtīgi no abām pusēm, ka tā arī palika nepielīmēti — šķirojot atliku nost, dzīvē noderēs,” atceras Lī-ga.
