Trīs drosmīgas māmiņas nolēmušas cīnīties par savām tiesībām un Satversmes tiesai prasa pārskatīt likuma normu, kura liedz viņām vienlaikus strādāt un saņemt bērna kopšanas pabalstu.
Trīs drosmīgas māmiņas nolēmušas cīnīties par savām tiesībām un Satversmes tiesai prasa pārskatīt likuma normu, kura liedz viņām vienlaikus strādāt un saņemt bērna kopšanas pabalstu.
Pirmajā brīdī varētu domāt – kur tās māmiņas skrien? Ja valsts maksā algu, viņas taču varētu visas rūpes un uzmanību pievērst tikai bērniem! Tikai — cik maksā?
Kad piedzimst bērns, sievietes ikdienu var salīdzināt ar dzīvi uz salas. Viņa ar mazuli pilnībā ir atkarīga no citiem – no valsts, vīra, vecākiem vai citiem tuviniekiem. Ja kāda ķēdītes posma trūkst, situācija kļūst bēdīgāka. Tad vairs nav jēgas un laika lamāt nevienu, bet ir jādomā, kā izdzīvot. Nevienam nav jāpierāda, ka ar minimālo valsts pabalstu, kurš šobrīd ir 50 latu mēnesī, bērnu aprūpēt nevar.
Ne jau no pārlieku lielas pārticības jaunā māmiņa apkraujas ar pienākumiem un desmit darbiem. Ja mūsu ģimenes būtu pietiekami nodrošinātas, neticu, ka sievietes rautos pāragri sākt strādāt. Turklāt Latvijā ir daudz sieviešu, kuru iztika atkarīga tikai no valsts pabalsta, un viņām ir jāmeklē darbs, jo nav citas iespējas izdzīvot. Tas, ka valsts noteikusi kārtējo aizliegumu, nozīmē vienu — māmiņām jāstrādā neoficiāli vai arī jāatmet visam ar roku un jādodas uz ārzemēm. Kāda paziņa tā arī atzina – vairs nebija citas izejas. Tagad viņai ir darbs Īrijā. Bērns sākumā dzīvoja pie vecākiem Latvijā, bet tagad arī mazuli ņem līdzi uz ārzemēm.
Piekrītu, ka strādāšana nozīmē ne tikai ienākumus, bet arī papildu rūpes un atņem laiku bērniem. Tomēr uzmācīgās domas par iztikas gādāšanu rada vēl lielāku saspringumu. Jāņem vērā arī mūsu valsts nestabilais darba tirgus. Arī sievietes domā par to, kā tajā saglabāt savu vietu, jo var izrādīties, ka pēc pusotra vai trijiem gadiem nevienam vairs nebūsi vajadzīga.
Atcerēsimies, cik grūta bija šī cīņa par “māmiņu algām”. Turklāt uzvaru panāca pašas sievietes. Tātad palīdzēt iedzīvotājiem — tā nav valsts iniciatīva.
