Par sevi kalsnavietis Pēteris Liepiņš teic — rakstu visu mūžu. Sākumā dienasgrāmatu, vēlāk viss viņa dzīves gājums atainots grāmatās, ko lasītāji iepazinuši daudzviet Latvijā. Nesen izdots viņa pēdējais veikums — grāmata “Dzīves šūpoles”, kuras atvēršanas svētki notika Pļaviņu novada kultūras centrā.
“Pārdod”
sievu
Jaunā grāmata ir par Liepiņa kunga jaunības laiku, tuvajām vietām un apkārtnes cilvēkiem. Lai arī ne vienmēr klājies viegli, tie gadi bijuši skaisti, jo jaunībā nekas nešķiet par grūtu.
Uz grāmatas vāka — meitenes fotogrāfija. Tajā redzama autora nu jau mūžībā aizgājusī sieva Grietiņa iesvētību dienā. Attēls tapis laikā, kad abi vēl tikai ieskatījušies viens otrā. Liepiņa kungs smaidot teic — redz, kā iznāk, pienāk laiks, kad “jāpārdod” sava sieva!
— Grietiņa jau strādāja par skolotāju, bet man bija tikai sešu klašu izglītība. Tāpēc viņas tēvs teica, ka tādam gan savu meitu nedos par sievu. Man bija jāpabeidz augstskola un jāpaiet daudziem gadiem, lai mēs apprecētos. Līdz tam gan es jau biju paguvis apprecēties, un ar pirmo sievu mums piedzima četri bērni, bet šī laulība nebija laimīga, un mēs izšķīrāmies, — stāsta kalsnavietis.
Liktenis nebija lēmis ar mīļoto Grietiņu dzīvot ilgi — tikai pusotru gadu. Kādā decembra dienā viņa gāja bojā autoavārijā netālu no mājām.
Liktenis
pasaudzē
“Dzīves šūpoles” ir astotā Pētera Liepiņa grāmata. Īpaša nozīme viņa daiļradē un dzīvē ir rakstniekam Jānim Sārtam, kurš dzīvojis netālu kaimiņos. Jānis Sārts arī pamudinājis pievērsties rakstniecībai. 2000. gadā, tieši pirms novadnieka 95. jubilejas, izdota Pētera Liepiņa pirmā grāmata “Jānis Sārts un Kalsnava”, bet pēc desmit gadiem — grāmata “Rakstnieks Jānis Sārts”, kas bija iepriekšējā darba atkārtots un papildināts izdevums.
Tāpat kā citiem viņa vienaudžiem, arī Liepiņa kungam jaunību izbaudīt neizdevās, jo sākās karš, un viņu iesauca latviešu leģionā. Rakstnieks atzīst, ka, par brīnumu, kara gadi pagājuši bez lieliem sarežģījumiem. Pat ievainojumus nav guvis, lai gan viena otra situācija bijusi tāda, ka vai jābrīnās, kā palicis dzīvs.
— Pēc apmācībām Rīgā vajadzēja doties uz fronti — Volhovas purviem, kur jau cīnījās mani biedri. Tomēr divas reizes man šis brauciens gāja secen, jo vispirms vajadzēja operēt aklo zarnu, bet otrreiz saslimu ar cūciņām. Vai tas nav liktenis? — jautā rakstnieks.
Tomēr kara gaitās Pēterim Liepiņam nācās doties pāri visai Krievijai, tad cauri Latvijai līdz pat Kurzemes cietoksnim un kapitulācijai. Šie notikumi atainoti grāmatā “Kauju ugunīs”. Pēc lasītāju pieprasījuma tā izdota atkārtoti. Šo darbu Liepiņa kungs rakstījis, galvenokārt izmantojot paša pieredzēto un atmiņas, kas pierakstītas dienasgrāmatās, tāpēc papildus nekas daudz nebija jāmeklē. Bija saglabājušās arī vairākas fotogrāfijas, un vēlākajos gados viņš arī apbraukājis kauju vietas Latvijā.
Kad karš beidzās, Pēteri Liepiņu, tāpat kā citus leģionārus, piemeklēja līdzīgs liktenis — brauciens lopu vagonā uz krievu lēģeri. Par to var izlasīt grāmatā “Krievu lēģerī”, bet piedzīvotais pēc atgriešanās no ieslodzījuma vietas aprakstīts darbā “Zem sirpja un āmura”.
Pēterim Liepiņam izdots arī padomju gados rakstītu stāstu krājums. Tajā ir kāds stāsts par zagli, kura dēļ viņš gandrīz nonācis aiz restēm.
— Stāstā rakstīju par kolhoza mežsargu, kurš regulāri zaga malku un to pārdeva. Kad izdevniecībā to izlasīja, man strikti pateica, lai neko tādu vairs nekad nerakstu, jo partijas biedru nevarot saukt par zagli! Vēl tur bija stāsts par jaunekli, kurš atrada naudu. Viņš nolēma to atdot, un izrādījās, ka tā piederēja viņa iecerētās tēvam. To uzskatīja par labu stāstu, jo galvenais varonis komjaunietis rīkojās godīgi, — stāsta rakstnieks, kurš pats dzīvē pratis izvairīties no komjaunatnes un kompartijas.
Viens stāsts šajā krājumā ir arī par piedzīvojumiem, braucot garām Pļaviņām.
Apņemšanos īsteno
Karš un grūtie sadzīves apstākļi pamatīgi ietekmēja rakstnieka izglītošanos. Tomēr tas viņu neatturēja tiekties pēc iecerētā. Tikai pēc kara un atgriešanās no krievu lēģera 1949. gadā Liepiņa kungs atsāka mācības Kalsnavas pagasta sešgadīgajā pamatskolā, kur pirms deviņiem gadiem bija pabeidzis sesto klasi. Pēc tam viņš pabeidza Pļaviņu vidusskolas neklātienes nodaļu. Ilgi nav varējis saņemties iestāties augstskolā, jo to visu laiku uzskatījis par vietu tikai izredzētajiem. Tomēr viņš sadūšojās un devās uz iestājeksāmeniem Latvijas Valsts universitātes Žurnālistikas nodaļā. Iestājoties vajadzēja kārtot piecus eksāmenus, un uz vienu vietu pretendēja trīs studētgribētāji. Lai arī pēc Liepiņa kunga domām citiem bija lielākas iespējas iekļūt augstskolā, viņam tas tomēr izdevās, un universitāti kalsnavietis pabeidza 1971. gadā. Apņemšanos iegūt augstāko izglītību noteikti vadīja arī domas par Grietiņu.
Žurnālistikā gan Pēteris Liepiņš pastrādāja maz.
— Tolaik rakstīju Madonas rajona laikrakstam. Man nepatika, ka visus rakstus tik ļoti pārveidoja. Satiekot paziņas, viņi man prasīja, ko atkal esmu sarakstījis! Velti bija taisnoties, ka nebiju vainīgs, jo zem raksta taču mans vārds un uzvārds. Sapratu, ka laikrakstā nekas nemainīsies, un aizgāju no šī darba. Pēc tam strādāju kolhozā par šoferi. Darbs man patika, un bija arī daudz iespēju braukt ekskursijās, — stāsta Pēteris Liepiņš.
Tiekas ar lasītājiem
Pēteri Liepiņu bieži var sastapt dažādos pasākumos, pārdodot savas grāmatas. Viņš atzīst, ka tā vislabāk uzrunāt lasītājus. Labprāt apmeklē arī grāmatu svētkus Aizkraukles reģionā. Gadoties arī pa kādam kuriozam.
— Cilvēkiem laikam šķiet, ka man slikti klājas, ja pašam jāpārdod savas grāmatas. Tāpēc nereti kāds atstāj vēl kādu naudiņu. Sākumā tas mani mulsināja, bet tagad jau esmu pieradis, — smaida Pēteris Liepiņš.
Rakstnieks atzīst, ka dzimtajā Kalsnavā viņa grāmatas zina, bet lielu atzinību tomēr nav piedzīvojis. Viņam lielāka sadarbība ir ar jēkabpiliešiem, jo vairāki viņa stāsti publicēti laikrakstā “Brīvā Daugava”.
