Aizkrauklietei Lidijai Stalidzānei klāt 65 gadu jubileja. Viņa ir viena no Pļaviņu HES celtniecēm un jau 45 gadus dzīvo Aizkrauklē. Gadu gaitā Lidijas kundze pārliecinājusies, ka dzīve ir stāvas kāpnes, pa kurām jākāpj uzmanīgi.
Aizkrauklietei Lidijai Stalidzānei klāt 65 gadu jubileja. Viņa ir viena no Pļaviņu HES celtniecēm un jau 45 gadus dzīvo Aizkrauklē. Gadu gaitā Lidijas kundze pārliecinājusies, ka dzīve ir stāvas kāpnes, pa kurām jākāpj uzmanīgi.
Lidijas Stalidzānes un arī viņas vīra dzimtā puse ir Barkavas pagastā Madonas rajonā. No Barkavas “Silavniekiem” nākusi Lidijas tēva dzimta, bet mātes Nadeždas dzimtene ir Krievija. Tēvs Jānis Barazinskis dienēja cara armijā un Krievijā satika jauno skolotāju Nadeždu, abi iemīlējās un apprecējās. Pēc atgriešanās Latvijā viņi dzīvoja Barkavā, kur Lidijas māte Barkavas pamatskolā mācīja krievu valodu. Pirmās bērnības atmiņas Lidijas kundzei ir par kara un pēckara gadiem.
Pirmās atmiņas
— Frontei tuvojoties, slēpāmies dziļā grāvī zem tilta. Pāri lidoja lidmašīnas, bet lodes mūs neskāra. Kad vācieši gāja projām, viņi vecākiem teica: “Palieciet vien savās mājās, krievi jau arī ir cilvēki. Mums gan ceļš tikai līdz jūrai, tālāk nav kur atkāpties, — atceras Lidijas kundze.
— Un tā, kad vienā rītā pamodāmies, krievu armija jau bija Barkavā. Reiz mūsmājām garām brauca karavīri “bobikā” un aicināja mani pavizināties. Es arī labprāt viņiem piebiedrojos. Tēvs gan vēlāk bārās, ka svešiem cilvēkiem nedrīkst uzticēties, taču man nekas slikts nenotika, — stāsta jubilāre.
Viņa atceras savu pirmo skolu, kurā māte mācīja krievu valodu. Mazā Lidija to labi prata, bet māte tāpat piecnieku nelika, lai citi nedomātu, ka skolotāja savu meitu lutina.
Par blēņām — pie sienas
— Kad bijām nerātni, mums lika stāvēt pie skolotāju istabas sienas. Ja kādreiz es tur stāvēju, man bija kauns un tobrīd visvairāk vēlējos — kaut māte mani nepamanītu. Es sapratu, ka man, skolotājas meitai, jāuzvedas labāk par citiem skolēniem, — stāsta Stalidzānes kundze.
Lidija Višķu tehnikumā gribēja iegūt dārznieces diplomu, taču slimības dēļ tehnikumu nepabeidza. Atgriezās Barkavā un strādāja vietējā slimnīcā, vēlāk skolas internātā. Savu 20. dzimšanas dienu jauniete nosvinēja kuplā draugu un radu pulkā, bija skaista balle, kurā spēlēja vietējie muzikanti.
Iepazīst dienvidus
Tad Lidiju dzīves ceļš atveda uz Stučkas ciematu, kur HES celtniecībā strādāja radinieks. Viņš meiteni iekārtoja kopmītnē un sameklēja darbu. Mācoties darbavietā, Lidija kļuva par elektriķi–montētāju.
Pēc pāris gadiem Lidiju ar kolēģēm darbavieta sūtīja komandējumos uz citām PSRS republikām, kurās būvēja termoelektrostacijas un ūdens spēkstacijas. Visur bija liels pieprasījums pēc elektriķiem–montētājiem.
— Tā es nokļuvu Gruzijā un Armēnijā. Ļoti skaista bija seniem pieminekļiem bagātā Tbilisi un krāšņi Gruzijas ziedošie persiku dārzi, kalni un meži, klintis un aizas.
Bijām arī Staļina dzimtajās mājās Gori ciematā. Tas bija mazs namiņš ar divām ļoti vienkārši iekārtotām istabām. Tajos laikos Gruzijā Staļina portreti bija visās iespējamajās vietās, pat sabiedriskajā transportā. Varējām jūsmot arī par miglā tīto Elbrusu un apskatīt Erevānu. Tas bija skaists laiks, lai arī dzīvojām vagoniņā un darbs bija smags, — atzīst Lidijas kundze.
Lidija strādāja dažādās darbavietās, pēdējā — bērnudārzs “Pasaciņa” Aizkrauklē. Kad viņu no turienes pavadīja pensijā, sirmā kundze raudāja kā mazs bērns.
***
— Manas dzīves kāpnes ir stāvas, gadījās arī paklupt, bet es cēlos un kāpu augstāk. Dzemdībās zaudēju dēliņu, tēvs nomira drīz pēc kara, arī māte un vīrs jau mūžībā. Manas dzīves prieks ir meita un znots, divi mazbērni un radu pulciņš. Man ir arī daudz draugu un labi kaimiņi.Visi jubilejā ir mīļi gaidīti.
Aizkraukle ir manas mājas, jo te esmu nodzīvojusi jau 45 gadus. Esmu optimiste, tomēr pa dzīves kāpnēm kāpju uzmanīgi. Priecājos par dārzā izaudzēto un noadītajiem zeķu pāriem. Lasu grāmatas un klausos radio. Dzīvoju un strādāju, cenšos iepriecināt tuviniekus un draugus. Man vēl daudz kas paveicams, — atzīst Lidija Stalidzāne.
