Vienam tēvam bija trīs dēli… Tā notiek pasakās un arī dzīvē. Pasakās viss it kā būtu skaidrs: divi bērni kā bērni, trešais — “muļķītis”, rūpju bērns ar labu sirdi. Bet kā ir dzīvē?
Vienam tēvam bija trīs dēli… Tā notiek pasakās un arī dzīvē. Pasakās viss it kā būtu skaidrs: divi bērni kā bērni, trešais — “muļķītis”, rūpju bērns ar labu sirdi. Bet kā ir dzīvē? Vai visi vecākie, vidējie un jaunākie dēli līdzīgi pasakās attēlotajiem? To šoreiz centāmies noskaidrot ģimenēs, kurās aug trīs dēli, un arī tajās, kur brāļi jau pasaulē katrs savu ceļu aizgājuši.
Latviešu tautas pasakās maģiska nozīme ir skaitlim “trīs”. Trīs tēva dēli, trīs vēlēšanās, trīs likteņdieves, trīs ceļi, kurus izvēlēties. Teju vai katra otrā pasaka sākas ar maģisko formulu: vienam tēvam bija trīs dēli. Nav jābūt īpašam pasaku lasītājam, lai būtu skaidrs, kādas īpašības katram dēlam piedēvētas. Stereotips, ka jaunākais ir Antiņš, bieži izskan sadzīvē, vairāk gan joku līmenī.
Izrādās, gluži bez pamata tas nav, jo arī psihologi pierādījuši, ka bērna raksturu un attiecības ar apkārtējiem ietekmē pozīcija ģimenē — kurš pēc kārtas viņš ir. Pirmais bērns ģimenē ir vissvarīgākais, abi vecāki viņam pievērš nedalītu uzmanību. Viss, ko pirmdzimtais dara, sākot no pirmā soļa, pirmā vārda, ģimenē ir liels notikums. Augot kopā ar mazākiem brāļiem un māsām, vecākie bērni jau mazotnē izjūt rūpes un atbildību par viņiem, taču arī izmanto viņus. Lai piepildītu vecāku cerības, daži pirmdzimtie izvirza sev augstus mērķus. Liela daļa pirmdzimto vēlāk kļūst par līderiem, piemēram, 52 procenti ASV prezidentu ģimenē bijuši pirmie bērni.
Vidējos bērnus bieži aizēno cildenais pirmdzimtais un pastarītis. Vairumam no viņiem rodas vēlēšanās meklēt atzīšanu ārpus mājas. Vidējiem bērniem parasti ir daudz draugu un paziņu. Tā kā vienmēr bijuši pa vidu, konfliktsituācijas viņi allaž cenšas risināt, meklējot kompromisu.
Jaunākajiem patīk būt uzmanības centrā. Viņi ir mīlēti un iemācās prasmīgi to izmantot, lai iegūtu, ko visvairāk vēlas. Ir sirsnīgi cilvēki, jo pašus mīl. Arī pieauguši viņi dažkārt rīkojas kā bērni, jo ģimenē viņus par tādiem uzskata vienmēr, lai arī cik gadu viņiem būtu. Bieži ir bezatbildīgi, jo kā jaunākajiem pašiem daudz piedots. Viņi iemācās manipulēt vai nogaidīt, sak’, varbūt atnāks kāds cits un padarīs manā vietā.
Arī vēlāk, veidojot savu ģimeni, jūt ietekmi no tā, kurš bērns pēc kārtas bijis vecāku ģimenē.
