Cilvēka atmiņā saglabājas gandrīz viss, kas ar viņu noticis, taču visspilgtākās nereti ir bērnības atmiņas. Tā ir arī skrīverietei Annai Miezītei, kuras dzīvē sākas nu jau 71. pavasaris.
Cilvēka atmiņā saglabājas gandrīz viss, kas ar viņu noticis, taču visspilgtākās nereti ir bērnības atmiņas. Tā ir arī skrīverietei Annai Miezītei, kuras dzīvē sākas nu jau 71. pavasaris.
— Jelgavas rajona Elejā pirms vairāk nekā septiņdesmit gadiem saimniekdēla Žaņa Zariņa un kalpones Annas Škapares ģimenē ik pēc gada piedzima trīs bērni: Regīna, Anna un Aivars. Kā vēlāk māte stāstīja, tēvs mūs nemīlējis, tāpēc mani gada vecumā aizveda pie vecmāmiņas, kuru mēs saucām par babu, — stāsta Annas kundze.
Bēru gājiens zem lidmašīnām
— Man pie vecmāmiņas klājās labi, lai arī vajadzēja daudz strādāt. Visi mani sauca par Ancīti. Pie viņas mājām bija skaista apkārtne — neliels mežs, kurā ogojām, sēņojām un riekstojām. Man bija daudz draugu, jo kaimiņiem bija pulka bērnu, mēs bieži kopā rotaļājāmies. Man vajadzēja arī ganīt govis, un ganības bija mežmalā. Atceros lielu akmeni, uz kura varēju atgulties un labi pārredzēt ganāmpulku. Man toreiz bija arī draugs, kurš nu jau mūžībā. Ganu dienas man asociējas ar agriem rītiem, rasā samirkušām kājām, aukstiem vējiem un lopu uzmanīšanu. Karstajās dienās govis skrēja mājās, jo viņām koda dunduri, un mani saulīte “nocepināja” brūnu kā riekstiņu.
Kara sākumā nomira vectēvs, toreiz man bija kādi trīs gadi. Tomēr atceros, ka brīdī, kad vectēvu no mājām veda uz kapsētu, mums pāri lidoja lidmašīnas. Cilvēki satrūkās, bet nekādas apšaudes nebija. Varbūt lidotāji saprata, ka bēru gājiens nav piemērotākais brīdis cilvēku iznīcināšanai.
Deviņu gadu vecumā baba mani aizveda uz vietējo skolu, kurā bija četras klases. Visi bērni mācījās vienā telpā, un arī mūsu vecums bija dažāds, vienam otram pat divdesmit gadu. Par skolu palikušas labas atmiņas, jo skolotāji bija zinoši un laipni, arī skolēnus nevar salīdzināt ar mūsdienu bērniem.
Viena ar suni un kaķi
Manas sūrās dienas sākās 1949. gada 25. martā, kad naktī mūsmājās iebruka miliči un nolasīja lēmumu, pavēlot vecmāmiņu un divas viņas meitas izvest uz Sibīriju. Sievietes pretojās, kliedza un raudāja. Taču miliči viņas bez silta apģērba sasēja, iemeta zirga pajūgā un aizveda. Kopā ar viņām uz Aglonas dzelzceļa staciju aizveda arī vairākas kaimiņu ģimenes. Vecus un mazus — visus sagrūda lopu vagonos, nedodot ne ūdeni, ne pārtiku, arī tualetes nebija. Vagoni bija pārpildīti, un cilvēki vaidēja no bada, sāpēm un izmisuma. Tas ilga trīs dienas, kamēr savāca visus, kuri bija izvedamo sarakstā.
Mūsmājās dzīvoja arī mana māte ar bērniem, bet viņu toreiz neizveda, jo māte otrreiz bija precējusies ar krievu. Taču kādā dienā viņas krievs atbrauca un visus aizveda. Es tajā laikā biju skolā.
Cik briesmīgs bija brīdis, kad no skolas pārnācu tukšā un izdemolētā mājā — durvis vaļā, istabas aukstas un tajās svilpo vējš. Lopi bija aizvesti, palicis tikai suns un kaķis. Man toreiz bija 12 gadu, un kādu laiku es dzīvoju pie kaimiņiem. Tad izdomāju — iešu pie tantes, paņēmu suni un kaķi un devos divdesmit kilometru garajā ceļā. Bija pavasaris, un visi grāvji pārplūduši, kaķis no manis aizbēga, bet ar sunīti līdz tantes mājām tikām. Viņa bēdājās par aizvesto māti un māsām, par izpostīto māju un lielo nabadzību, par jaunajiem laikiem, kur viss sajucis kā ļaunā sapnī, no kura nevar pamosties…
Strādā dienu un nakti
Sākās kolhozu laiks. Mēs ar tanti sākām strādāt netālajā fermā, bet priekšsēdētājs mūs saukāja par fašistēm un draudēja ar Sibīriju. Strādājām dienu un nakti, bet nopelnīt neko nevarējām. Nebija pat apavu, kur nu vēl drēbes vai kaut nedaudz naudas, dzīvojām pusbadā. Es jau biju pusaudze, un katūna kleitiņa un baltas sporta čības bija vislielākais dārgums. Kas uz mani paskatīsies — tā domāju. Jutos nelaimīga un pazemota.
Tad tante man sarunāja darbu veikalā. Lai arī tur bija maza alga, es pirmo reizi jaunībā jutos laimīga. Sāku kā mācekle, tad — pārdevēja, vēlāk 18 gadu biju veikala vadītāja, un tā visu mūžu līdz pensijai tirdzniecībā arī nostrādāju.
Skrīveros uzceļ māju
Apprecējos ar autovadītāju Staņislavu, un mums piedzima divi bērni — Ilona un Harijs. Lai bērniem būtu iespēja mācīties labā vidusskolā un mēs būtu tuvāk Rīgai, pārcēlāmies uz Skrīveriem. Arī te strādāju veikalā. Skrīveros man 42 gadu vecumā piedzima jaunākā meita Ingūna. Tagad man ir arī piecas mazmeitas un viens mazdēliņš. Dēls ar ģimeni jau vairākus gadus strādā un dzīvo Anglijā.
Skrīveros uzcēlām māju, kurā nu dzīvoju viena pati, jo vīrs jau miris. Taču atbrauc bērni un mazbērni, tāpēc vientuļa nejūtos. Priecājos, ka man ir sava māja, jo bērnībā dzīvoju nelielā būdiņā ar maziem lodziņiem.
Mēs ar vīru, kamēr uzcēlām māju, naktī pāris stundu pagulējām. Arī lopus turējām, vienmēr bija dārzs. Šajā ziņā mums ar vīru domas nesaskanēja. Es strādāju, lai ģimenei viss būtu, bet vīrs uzskatīja, ka tik daudz pūlēties nav vajadzības. Varot iztikt ar algu un dzīvot daudz vienkāršāk. Taču es biju augusi nabadzībā, tāpēc saviem bērniem tādu dzīvi nenovēlēju.
Sibīrija kolhoza fermā
Pēdējos gados jūtos sasirgusi, bet meitas un dēls dara visu, lai man būtu labi. Arī kaimiņi vienmēr iegriežas. Reiz Ziemassvētkos bija aizdedzies skurstenis, pati nemaz nezināju, bet kaimiņš ieraudzīja un steidzās dzēst. Ja ne kaimiņa, man šodien nebūtu jumta virs galvas. Māju znots pilnībā ir pārbūvējis un vienmēr vēl uzlabo.
Skatoties televīzijas filmu “Likteņa līdumnieki”, es domāju — tā ir īsta dzīve, ne filma. Tā arī bija — brālis karoja pret brāli, bet sievietes vergoja fermās. Ja tā padomā, tad arī šeit pēc kara bija tāda pati Sibīrija. Dzīvojām milzīgā nabadzībā.
Tagad tās fermas vietā, kur es strādāju, ir Raiņa muzeja teritorija. Kad aizbraucu, raudu, jo visu atceros. Mēs, jaunieši, dziedājām krievu dziesmas un neko daudz no dzīves nesapratām. Tikai tagad zinu, cik briesmīga bija krievu okupācija un cik daudz mēs, latvieši, esam cietuši.
