Koknesiete Kornēlija Reisnere ir deju kolektīvu vadītāja kopš 1962. gada, bet Koknesē — kopš 1967. gada. Tagad viņas kolektīvos dejo jau pirmo bērnu deju pulciņu dalībnieku mazbērni.
Koknesiete Kornēlija Reisnere ir deju kolektīvu vadītāja kopš 1962. gada, bet Koknesē — kopš 1967. gada. Tagad viņas kolektīvos dejo jau pirmo bērnu deju pulciņu dalībnieku mazbērni. Vadītāja nereti kļūdās, mazmeitu nosaucot mātes vai vecmāmiņas vārdā. Redzot, cik līdzīgs kāds bērns ir saviem vecākiem vai vecvecākiem, šķiet, gadi divdesmit trīsdesmit kaut kur pagaisuši.
Ar smaidu Kornēlija Reisnere atzīst, ka viņas dzīve joprojām ir kā jauna deja, jo katrā sezonā bērniem un jauniešiem jāmāca citas dejas, kuras kļūst arvien sarežģītākas. Tas ir grūti, taču bezgala skaisti.
Kļūst par agronomi
— Vai dejot jums patīk kopš bērnības?
— Nē. Bērnībā mēs daudz dziedājām, bet grūtajos kara gados un pēckara nabadzībā laukos, kur mēs ar māti dzīvojām, dejošana gan nebija prātā.
Pēc pamatskolas beigšanas kolhoza priekšsēdētājs mani nosūtīja mācīties Zaļenieku lauksaimniecības tehnikumā, toreiz tā bija priekšsēdētāju skola. Vispirms kolhoza priekšsēdētājs mani gribēja izskolot par kontrolasistenti, bet es kategoriski atteicos. Teicu — tad labāk palieku mājās un nemācos nekur.
Priekšsēdētājs tomēr nelikās mierā, un tā es pēc Zaļenieku lauksaimniecības tehnikuma beigšanas ieguvu agronomes diplomu. Ar patiku strādāju savā pusē Saikavā, bet kaut kā pietrūka. Pēc četriem gadiem pārcēlos uz Viļāniem — strādāt selekcijas izmēģinājumu stacijā.
Kāpēc jābūt tur, kur esi?
Brīvajā laikā piedalījos Viļānu kultūras nama pašdarbnieku pasākumos.
Reiz kultūras nama direktors Cīrulis man saka: “Kāpēc tev jābūt tur, kur esi, ja vari dejot un mācīt citus?”. Aizsūtīja mani uz kursiem, tos apmeklēju vairākus gadus pēc kārtas, un tā Viļānu kultūras namā sāku vadīt savu pirmo deju kolektīvu. Daudz iemācījos no grāmatām, bet praksei tomēr vislielākā nozīme.
Liktenīgā Gulbene
Rajonu reformas dēļ no Viļāniem pārcēlos uz Gulbeni, kur strādāju kultūras nodaļā un kādu brīdi ar dejošanu nenodarbojos.
Tomēr te biju laimīga, jo satiku savu nākamo vīru Voldemāru, kurš kultūras namā vadīja orķestri. Gulbenē piedzima arī mūsu bērni.
Koknesē uz visiem laikiem
1967. gadā atbraucām uz Koknesi, un kopš tā laika esam un paliksim koknesieši.
Kokneses kultūras namā es biju gan mākslinieciskās daļas vadītāja, gan direktore. Tajā laikā bija periodi, kad nebija laika deju kolektīvus vadīt. Kā direktorei vajadzēja rūpēties par saimnieciskām lietām, gādāt par apkuri, kārtot dokumentus.
Patīk mazi bērni
— Kad beidzot pa īstam pievērsāties dejošanai?
— Kad sāku strādāt skolā un tiku vaļā no administratīvās darbošanās.
Sāku ar pašiem mazākajiem bērniem. Strādāju ar katru, kurš atnāk. Neraugoties, vai viņš talantīgs vai mazāk spējīgs. Galvenais, ka mazais cilvēks grib tieši dejot, ne dziedāt, sportot vai pie datora sēdēt. Es varu iemācīt dejot visiem, lai cik grūti tas būtu.
Man ļoti patīk mazi bērni, un visi ir vienādi. Nav mīluļu un nemīluļu, jo katrā saskatu ko jauku un vienreizēju.
Priecājos, ka tagad deju kolektīvi ir arī bērnudārzos, tad mazie uz skolu atnāk jau ar dejošanas prasmi, zina soļus, prot iekļauties kolektīvā.
Prasīga pret sevi
— Kā panākat, ka jūsu vadītie kolektīvi ir labāko skaitā?
— Esmu ļoti prasīga pret sevi, jo zinu, ka labu rezultātu var sasniegt tikai ar regulāru milzīgu darbu. Katram, kurš atnāk ar vēlmi dejot, saku — būs jāstrādā līdz sviedriem. Ar katru bērnu vai jaunieti no sirds izrunājos, lai zinātu arī to, par ko vēl viņš interesējas. Tagad daudzi ir ļoti aizņemti, tāpēc jauniešu deju kolektīva mēģinājumi notiek arī brīvdienās, bērniem — pēc stundām. Priecājos, ka bērni ir ļoti kustīgi, enerģiski un tik ātri nepagurst, mazliet atpūšas, pajoko un atkal dejojam kaut līdz vēlam vakaram.
Ar darbu un talantu
— Kā mazos uzmundrināt, ja nu kas neveicas?
— Cilvēks kopš mazotnes, vēl īsti pat neapzinoties, cenšas sevi parādīt kā personību, un katram no mums gribas saņemt kaut nelielu uzslavu, ja arī kāds darbiņš neveicas, kā vajadzētu.
Tagad, kad dzīve daudziem ir problēmu pārpilna, bērniem un jauniešiem arvien vairāk gribas dzirdēt maģiskos vārdus: “Uzticies sev! Tu to vari!”. Un mazais bērns vai tīnis, kuram savā vecumā pasaule šķiet daudz savādāka nekā pieaugušajiem, šim aicinājumam notic un cenšas.
Man šie vārdi jāsaka arī tāpēc, ka bērni jaunākajās klasēs nav pieraduši pie darba vērtējuma, jo skolā viņiem neliek atzīmes. Taču man viņu dejotspējas jānovērtē katrā mēģinājumā. Ceru, mācās no manis un uzticas, ka ar darbu un centību var panākt to pašu, ko ar lielu talantu.
Izbrīvē laiku priekam
— Ko dejošana, jūsuprāt, cilvēkā attīsta, atraisa?
— Atbildību, uzņēmību un kārtību. Dejojot bērns iemācās sevi vadīt un organizēt. Viņš apslāpē visas savas negācijas, jo jāņem vērā laiks un kolektīvs.
Vēl vairāk sevi disciplinē pieaugušie, kuriem ir darbs, ģimene un citas rūpes, bet arī dejošanai jāatlicina laiks. Tas ir pats jaukākais, kas vien aizņemta cilvēka dzīvē var būt, izbrīvēt laiku savam priekam — dejošanai. Lai arī tā nav izklaide, bet smags, sviedriem slacīts darbs.
Dejā jāatklāj autora doma
— Kas jums savā darbā liekas skaistākais un arī grūtākais?
— Tās ir divas galējības, kuru rezultāts ir deju svētki. Ja nodejojam tā, ka dejā esam atklājuši autora domu, tad ir vislielākais gandarījums.
Pēdējos Dziesmu un deju svētkos mēs tikām līdz valsts skatei, un tas ir labs jauniešu deju kolektīva darba rezultāts.
Neaizmirstami ir braucieni uz ārzemēm. Īpaši uz Vāciju, kur Koknesei ir draugi Vitingenā.
Skaisti ir tas, ka mani bijušie dejotāji turpina dejot daudzos citos kolektīvos. Priecājos ar viņiem satikties semināros un svētkos un no savām kolēģēm saņemt pateicību par izaudzinātajiem jaukajiem un talantīgajiem dejotājiem. Tikšanās ar saviem dejotājiem man ir svētki mūža garumā.
Grūtākais ir monotonais darbs, vienmēr viens un tas pats. Diemžēl mums nav pianista, tāpēc dejojam ierakstu mūzikas pavadījumā. Tas ir sarežģīti.
Frizūru dēļ nebaras
— Vai ar jauniešiem labi saprotaties?
— Es viņus pieņemu tādus, kādi viņi ir. Pieņemu krāsotos matus, neparastās frizūras, cepurītes un visu pārējo. Es nerājos, jo neuzņemos vecāku tiesības. Taču arī vecāki ne vienmēr var bērnus ietekmēt pēc sava prāta. Ja vajag, uzvedību pārrunājam, bet smalkjūtīgi, lai neapvainotos.
Svētkos kopā
— Vai jūsu bērni un mazbērni arī dejo?
— Jā, skolas gados abi dejoja. Tagad meita apprecējusies dzīvo Austrālijā, dēls — Baldonē. No mazbērniem muzikāla ir Anda, viņa mācīsies Kultūras akadēmijā, labi dzied un diriģē. Arī mazā Aleksandra dejo un spēlē klavieres.
Ar saviem mazbērniem esmu kopā Dziesmu un deju svētkos. Ejam gājienā. Esmu no tām vecmāmiņām, kuras audzina savus mazbērnus. Diemžēl viņi nedzīvo Koknesē, tāpēc braucu ciemos.
— Jūs kaut ko kolekcionējat?
— Māla dekorus, svečturus, traukus. Ļoti patīk Latgales keramiķu darbi. Parasti ko skaistu nopērku tieši Dziesmu svētkos vai ceļojumos pa Latviju.
Burkānus sēj Jāņos
— Ko darāt īsajos atvaļinājumos?
— Tāda īsta atvaļinājuma man nemaz nav bijis. Kad brītiņu nav darba un kādam ģimenē ir dzimšanas diena, cepu torti un braucu ciemos. “Austrālieši” savu torti dabū tad, kad atbrauc pie mums.
Vasarā braucam uz manu dzimto Ļaudonu, tur ir Jānis, un tad visi svinam Jāņus. Vīram Veclaicenē pieder kalns ar slēpošanas trasi, bet turp mēs nevaram pārcelties. Esam kļuvuši par koknesiešiem.
Labprāt strādāju dārzā, padodas gan puķes, gan dārzeņi. Īpaši burkāni, kurus sēju pēc Jāņu vakara, jo līdz tam nav bijis laika…
Daži tukši gadi
— Vai kaut ko dzīvē arī nožēlojat?
— Tikai to, ka nesāku dejot jau agrāk. Žēl to gadu, kad biju administrācijas darbiniece, jo man tas ir zaudēts laiks.
Savu laiku toreiz izniekoju, domājot par cauriem jumtiem, katlumājām un tamlīdzīgām sievietei svešām lietām.
Kā vāvere ritenī
— Ko uzskatāt par lielāko laimi?
— To, ka varu strādāt un man nekas nav par grūtu. Priecājos, ka mani pieņem jaunieši, tas nozīmē, ka vērtē kā sev līdzīgu. Man viņi ir vislabākie jau no pirmajiem dejas solīšiem.
Skrienu kā vāvere ritenī un joprojām jūtos labi. Man vaļasprieks un maizesdarbs ir viens un tas pats. Tas ir mans dzīvesveids. Diena bieži par īsu. Tomēr pēc nodarbībām iznāk laika ar bērniem parunāties par viņiem svarīgām lietām. Īpaši man patīk, ja bērns jautā — kā es šodien dejoju?
Tad jūtos patiesi laimīga, jo man atkal kādu mazu sirdi izdevies aizraut ar fantastiskāko lietu pasaulē — dejošanu.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Kornēlija Reisnere.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: kundze labākajos gados, dzimusi 29. oktobrī, Madonas rajona Ļaudona.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā.
NODARBOŠANĀS: piecu deju kolektīvu vadītāja Koknesē.
ĢIMENE: vīrs Voldemārs, meita Iveta, dēls Harijs, pieci mazbērni.
VAĻASPRIEKS: darbošanās dārzā.
HOROSKOPA ZĪME: Skorpions.
