“Dzīvojam kā cietumā un tenkotāju dēļ jūtamies kā noziedznieki,” par savām izjūtām, dzīvojot izolācijā, stāsta kāda sieviete, kuras dēlam konstatēta saslimšana ar Covid-19. Viņa sazinājās ar mums, lai pastāstītu, kā klājas, un aicinātu sabiedrību būt iecietīgiem un saprotošiem, jo tas, kurš nav nonācis šādā situācijā, nekad nesapratīs, cik emocionāli grūti ir pārciest šīs izolācijas nedēļas.
Stingrā policijas uzraudzībā
Saslimušā puiša ģimene izolācijā ir no 27. marta. Puisis atgriezās no Londonas ar vienu no repatriācijas reisiem, un pēc kāda brīža viņam kļuva slikti. Tika veiktas analīzes, un rezultāti uzrādīja saslimšanu ar Covid-19. “Pusotru nedēļu bija ļoti smagi, cīnījos par dēla veselību, bet nu jau kļuvis nedaudz vieglāk,” pagājušajā nedēļā stāstīja puiša māte. Šonedēļ viņiem jābrauc nodot atkārtotas analīzes, lai pārbaudītu vīrusa klātbūtni organismā. Ģimenes locekļi, ar kuriem puisis dzīvo kopā, nav saslimuši. Sieviete atklāj, ka pārdzīvot pašu slimību nebūtu tik traki. Daudz grūtāk ir sadzīvot ar stingro policijas kontroli, sabiedrības attieksmi un tenkām, kas tiek izplatītas par ģimeni, kura dzīvo nelielā pagastā, kur diemžēl visi visu par visiem zina un pat labāk un vairāk, nekā varbūt ir patiesībā.
“Katru dienu pie mājas piebrauc policija un dēlam jāiziet ārā atrādīties, lai policisti pārliecinātos, ka viņš ir mājās. Kāds labvēlis bija paziņojis policijai, ka dēls karantīnas laikā redzēts veikalā. Atkal tika veikta kārtējā pārbaude, un secināts, ka tas tomēr nebija viņš. Mēs patiešām ļoti godprātīgi ievērojam visus drošības pasākumus. Arī ģimenes ārsts zvana katru dienu, lai uzzinātu par dēla veselību,” stāsta zvanītāja.
Godprātīgi ievēro visus noteikumus
Vienīgais, kurš painteresējies, kā ģimenei klājas un vai nevajag ko palīdzēt, ir vīra darba devējs. “Kad uzzināju, ka dēls saslimis, zvanīju arī uz savu darbu, lai paziņotu, ka atrodos karantīnā. Pēc tam nācās dzirdēt komentārus, kāpēc dēls izolācijā nav kaut kur citur, bet pie mums mājās. Mani šokēja šāda attieksme. Dēls ir invalīds. Visu mūžu esmu cīnījusies par viņa veselību, un mans darba devējs to lieliski zina. Nevaru viņu ievietot vienu kaut kur citur, zinot, ka viņš ir slims!” stāsta sieviete, kuru ļoti aizskārusi šāda attieksme.
“Dēls visu laiku dzīvo mājās, mēs ar vīru gan izejam mājas pagalmā, jo tas ir atļauts. Pārtiku, zāles un citas nepieciešamās lietas atved otrs dēls un noliek pie vārtiņiem. Taču citi domā, ka arī mums, kas neesam saslimuši, jābūt visu laiku ieslēgtiem istabā. Dzīvojam kā cietumā un tenkotāju dēļ jūtamies kā noziedznieki,” stāsta sieviete. Šajā situācijā nākas ciest arī viņu tuviniekiem, jo ir cilvēki, kuri pārmet viņiem — kāpēc iet ārā, atrodas savā darba vietā, iet uz veikalu un apdraud citus? “Šie runātāji absolūti nezina situāciju. Ja mūsu radinieki būtu atzīti par kontaktpersonām, tad būtu pašizolācijā, taču tā nav. Visi esam prātīgi cilvēki un paši zinām, kurš kur drīkst vai nedrīkst atrasties,” stāsta izmisusī zvanītāja. Viņa atklāj, ka zina, kurš visvairāk ar pārmetumiem uzbrūk viņu tuviniekiem un izplata dažādas runas. Par to šī sieviete runājusi gan vietējā pašvaldībā, gan vērsusies policijā.
Katru dienu
nekontrolē
Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Aizkraukles iecirkņa Kārtības policijas nodaļas priekšnieks Gatis Strazdiņš stāsta, ka policijas pienākums ir pārbaudīt gan saslimušā atrāšanās vietu, gan uzraudzīt, kā tiek ievēroti valstī noteiktie drošības pasākumi. “Sākumā tiešām kontroles tika veiktas biežāk, taču tagad tās notiek divas trīs reizes nedēļā,” saka G. Strazdiņš un apliecina, ka policijas mašīna tiešām piebrauc pie mājas vārtiem, pa tālruni sazinās ar saslimušo un palūdz viņu pienākt pie loga, lai pārliecinātos, ka viņš ir mājās. Policists uzsver, ka visas pārbaudes tiek veiktas, ievērojot cilvēku tiesības uz privātumu un arī samērīguma principu. Runājot par tenkotājiem, G. Strazdiņš norāda, ka policija ir informēta par šo situāciju. “Ja cilvēks uzskata, ka ir aizskartas viņa tiesības, viņš var vērsties policijā, mēs izvērtēsim situāciju, pārbaudīsim notikušo,” saka G. Strazdiņš. Tas, kā cilvēki uzvedas šajā situācijā, atkarīgs no viņa audzināšanas un izpratnes par ētiskumu, taču par tenkošanu diemžēl mūsu valstī saukt pie atbildības nevar, vien veikt pārrunas ar cilvēku. Žēl, ka cilvēki šādi rīkojas — atzīst G. Strazdiņš.
Vienīgā saziņa
ar ģimenes ārstu
Oficiāli saslimušā vārds tiek darīts zināms tikai viņa ģimenes ārstam un Valsts policijai uzraudzības veikšanai. “Tas ir stāsts par personas datu aizsardzību, un šos datus atklāj tikai ārstam, kura pie-
nākums ir uzraudzīt saslimušā veselību,” stāsta Slimību profilakses un kontroles centra komunikācijas daļas vadītāja Ilze Arāja. Jautāta par to, vai tiešām nevienam nav daļas par to, kā jūtas šie cilvēki un vai viņiem nav jāpiedāvā arī sociālā un psiholoģiskā palīdzība, I. Arāja piebilst, ka ģimenes ārsta pienākums ir uzraudzīt saslimušā veselību un ne sociālajam dienestam, ne kādiem citiem saslimušā vārds netiek atklāts. Tāpēc arī neviens cits oficiāli saslimušajam nevar zvanīt un piedāvāt palīdzību. Taču viņa nenoliedz, ka ģimenes ārsts, kuram savus pacientus vajadzētu labi pazīt, varētu arī pārrunāt to, kā ģimene jūtas, un saprast, vai nav vajadzīga kāda cita veida palīdzība, ne tikai veselības uzraudzība. Ja tas būtu nepieciešams, ģimenes ārstam būtu tiesības nodot informāciju sociālajam dienestam.
Ilze Arāja norāda, ka visu pašvaldību pienākums ir visiem pieejamā vietā un veidā nodrošināt informāciju par atbalstu, kādu tā sniedz. Tāpat arī cilvēkiem pašiem vajadzētu meklēt informāciju par to, kur saņemt palīdzību. Slimību profilakses un kontroles centrs ir izveidojis informatīvo tālruni, taču, zvanot uz to, vairāk var iegūt informāciju par saslimšanu, drošības pasākumiem, izolāciju un karantīnu. Runājot par drošības pasākumu ievērošanu, I. Arāja atgādina, ka saslimušajam tiešām jāuzturas mājās, taču cilvēkiem, kuri atzīti par kontaktpersonām, taču viņi nav saslimuši un viņiem nav slimības simptomu, jāievēro pašizolācija. Taču tas nenozīmē, ka nedrīkst iziet no mājas. Viņi nedrīkst iet uz darbu, atrasties publiskās vietās, taču drīkst iziet mājas pagalmā un drīkst arī doties pastaigāties, ievērojot distancēšanos. Saslimušā draugi un radinieki, kuri nav atzīti par kontaktpersonām, mierīgi turpina ierasto dzīves ritmu.
Var sniegt
psiholoģisku atbalstu
Šobrīd arī daudzas organizācijas un dažādi speciālisti piedāvā bezmaksas konsultācijas un atbalstu cilvēkiem, kas nonākuši krīzes situācijā. Izglītības un zinātnes ministrija pat apkopojusi datus par šīm organizācijām, taču tās lielākoties atbalstu sniedz vardarbībā un noziegumos cietušajiem, bērniem, vecākiem un skolotājiem attālinātās mācīšanās laikā.
Vienīgi krīzes un konsultāciju centrs “Skalbes” atsaucās un apliecināja, ka sniedz emocionālu un psiholoģisku atbalstu cilvēkiem, kuri vienkārši krīzes dēļ nonākuši stresa situācijā un viņiem ir grūti pārdzīvot šo laiku. “Pie informatīvajiem tālruņiem šobrīd strādā divi speciālisti. Tie ir diennakts atbalsta tālruņi, kuri sniedz bezmaksas konsultācijas krīzes situācijā nonākušajiem, un šobrīd valstī notiekošais noteikti ir krīzes situācija,” saka organizācijas pārstāve. ◆
