Iekārtojamies kamīnistabā. Mājas saimnieks šūpuļkrēslā, es — uz dīvāna. Mani apošņājis un par savējo atzinis, viens no diviem četrkājainajiem mājas iemītniekiem suns Poters ieritinās līdzās. Istabas stūrī, galvu uz ķepām nolicis, mūsos klausās otrs suns Ru.
— Visu mūžu esmu par krāsām ģībis un sapņojis, bet, lai taisītu krāsainas fotogrāfijas no filmiņām, biju par dumju un par slinku, — tā par savu aizraušanos ar fotografēšanu sāk Jānis Austriņš. Pirms kāda laika viņš skrīveriešu vērtējumam nodeva fotoizstādi ar daļu no saviem darbiem. Arī mājā pie sienām redzami daudz un dažādi attēli ar dabasskatiem no ceļojumiem Eiropā.
Jānis teic, ka uz šo māju pēc ģimenes padomes lēmuma pārnākuši dzīvot pirms vienpadsmit gadiem. Ēka jau daļēji bija sākusi brukt, un, lai galīgi postā neaizietu, no Bauskas pārcēlušies uz Jāņa sievas īpašumu. “Atnācām, un es sāku pamazām ķibināt,” teic Austriņa kungs.
Kaislība — vājuma izpausme
— Kuru pusi saucat par savu dzimto?
— Kalnciemu, bet no tur pavadītā laika neatceros pilnīgi neko. Tikai biogrāfisks fakts. Tādēļ par dzimto varu saukt visu Latviju, jo, kamēr kļuvu piecpadsmit gadu vecs, vecāki paspēja nomainīt piecas dzīvesvietas, un katra savā valsts nostūrī. Kāpēc tā? Māte divus gadus pirms nāves beidzot izstāstīja. Tēvs pirmās Latvijas brīvvalsts laikā bija aizsargu organizācijā. Kara laikā Latgales pusē strādāja par skrīveri. Pēc kara, lai izvairītos no izvešanas šausmām, dzīvesvietu bieži mainīja. Līdzko pieauga vietējo interese par mūsu ģimeni, vecāki nolēma, ka laiks savākt mantas un meklēt mājvietu citur. Pēc piecpadsmitās dzimšanas dienas māte mani iesēdināja vilcienā un aizsūtīja uz Rīgu studēt.
Šobrīd esmu pensionārs ar visu to lāstu, kāds uz savas muguras jānes, jo, kā reiz teica pazīstamais baņķieris Ģirts Rungainis, “pensionāri Latviju ir pie rīkles sagrābuši”, — smejot saka Jānis un aiziet uz virtuvi vārīt kafiju.
— Jums ir daudz grāmatu…
— Tā ir mana aizraušanās no studenta laikiem. Neciešu vārdu “kaislība” attiecībā uz sevi. Mana definīcija kaislībai ir — emociju veids, kad cilvēks kaut kādas apmātības varā zaudē kontroli pār sevi. Tā ir vājuma izpausme. Man tomēr patīk sevi kontrolēt.
Gandrīz “auzās”
— Tad jau esat ļoti stiprs cilvēks?
— Nē, Dieva dēļ, esmu ļoti vājš cilvēks. Īpaši grāmatu ziņā. Kā ieraugu jaunu labu grāmatu, tā nevaldu pār sevi un savu maciņu. Ļoti patīk laba daiļliteratūra, bet no mūsdienās radītās pieņemu labi ja desmito daļu. Otra tēma ir vēsture, īpaši pagājušā gadsimta. Daļu no citām jaunajām grāmatām vēl neesmu izlasījis, bet par šo tēmu gan. Jo vairāk lasu, jo vairāk līdz šim nezināmu kopsakarību un pretrunu ar iepriekš zināmo rodu. (Jānis norāda uz grāmatu skapi tumšajā istabas kaktā — aut.) Tur tas ļoti labi iederas — līdzās plauktos ir Staļins, Ļeņins, Hitlers, Napoleons un tamlīdzīgi vīri. Interesanti, kā vienu un to pašu faktu atspoguļo amerikāņu un krievu autors. Patiesība jāmeklē kaut kur pa vidu. Mans vērtējums par lielvarām, to laiku lielajiem vīriem ir netradicionāls. Agrāk bija pieņemts, ka Hitlers ir “pē”, Adenauers bija “kaka”, Rūzvelts un Staļins — pasaules atbrīvotāji, Hruščovs — pusdieviņš. Pēc izlasītā neviens no viņiem nav labāks par kādu citu.
Bet interešu ir pārāk daudz, un to vienu īsto, kurai atdoties ar patiesu kaislību, tā arī neesmu atradis. Brīžiem tajās apmaldos. Tā runājot, laikam aiziesim galīgi “auzās”, — saka Jānis, un mēs mainām sarunas tēmu.
Uzticas iesācējam
— Kā sākās jūsu, ceļu būvētāja, dzīve?
— Četri gadi Celtniecības tehnikumā, kuru beidzu ar tā saukto sarkano diplomu — ar izcilību. Tā man bija iespēja tūlīt iestāties Tehniskajā universitātē. Pabeidzu to pēc pieciem gadiem kā autoceļu būves speciālists. Pirmais objekts, kuru būvēju patstāvīgi ceļa meistara praktikanta statusā, bija 1966. gadā. Ceļš no Madlienas uz Lauberi. Mazs gabals, bet 17 gadu vecam puikam nozīmīgs.
— Kā tik jaunam uzticēja ceļu būvēt?
— Lieta tāda, ka toreiz Madlienas pusē darbu vadītājs bija par blēdībām no darba atlaists lauku bodnieks, kurš no ceļu būves neko nesajēdza. Viņš saprata, ka es ar tiem ceļu večiem kaut ko varu sarunāt, protu ģeodēziju, nospraust virzienu, kur ceļam jābūt, tādēļ lika mani mierā. Uzticējās. Septiņos mēnešos darbs bija padarīts.
Visu šajā darbā pavadīto laiku nav vērts atstāstīt, bet no 1980. līdz 1990. gadam, būdams Bauskas ceļu pārvaldes tehniskais direktors, varēju strādāt visradošāk, un tas bija vispiepildītākais laiks.
Vecīši pamanīja
— Vai ceļu būve var būt arī radoša?
— Tolaik ceļu pārvalde nodarbojās arī ar būvēšanu. Un varu atzīt: nav radošāka darba par ceļa būvi. No nekā ar neko uztaisīt kaut ko, lai cilvēki būtu apmierināti, lai korespondenti nelamātu. Vai var iedomāties vēl ko radošāku? Muldu mazliet, protams, bet, manuprāt, katru darbu, ja cilvēks grib, var veikt radoši, pat grīdu mazgāt. Bet ceļu būvē, īpaši mūsdienās, cīnoties ar ierēdņu stulbumu, citādi nevar. Lai pārliecinātu kādu vīriņu, ka tā šķemba jāber tieši tāda un tieši tur, jābūt gan diplomātam, gan daiļrunīgam, gan ar tehniskajām zināšanām. Apveltītam ar šarmu. Ja priekšā noliek galīgi stulbu projektu un no tā jādabū kaut cik jēdzīgs ceļš, kā tu iztiksi bez radošuma?
Bet, ja man kāds teiktu: Jānim ceļš — tā ir viņa dzīve, atbildētu — beidziet mani apmelot!
— Kā sākāt fotografēt?
— Pirmo fotoaparātu atradu zem eglītes, kad man bija 12 gadu. Mani vecīši bija ievērojuši, ka ar kāru aci skatos uz tēvoča fotoaparātu, kad viņš šad tad viesojās mūsu mājās. Tā nu saņēmu dāvanu — “smeniņu”. Līdz digitālo aparātu pirmsākumiem aprobežojos ar ģimenes hronikas veidošanu — viesības, ceļojumi. Literatūras par šo tēmu latviešu valodā ne tolaik, ne tagad nav, tāpēc sākumā mācījos no savām kļūdām. Vēlāk, 90. gados, talkā nāca internets, izdevumi angļu un krievu valodā.
Jo vairāk uzzināju, jo sapratu, ka mazāk zinu. Kad izbūros cauri fotogrāfijas pamatiem, atklāju, ka tālāk ir visums. Viena no manām nelaimēm ir tāda, ka nemāku lietu uzbūvi pieņemt kā pašu par sevi saprotamu. Nepietiek izlasīt lietošanas instrukciju un tikai spiest aparāta pogu. Man ir jāzina, kas notiek, kad nospiežu to pogu.
Kā Šveiks
— Atgriezīsimies pie grāmatām. Daudz lasīt — tā ir paša izvēle vai kāda cita pamudinājums?
— Lasīšanai pievērsos, varētu teikt, aiz spīta. Pamatskolā literatūras skolotāja iedvesa tik lielu riebumu pret šo priekšmetu, ka manī tas radīja pretējas vēlmes. Sāku lasīt, interesēties, un, līdzko beidzu studēt, iegādājos pirmo grāmatplauktu, veidoju savu bibliotēku. Šobrīd grāmatas ir visur — priekšnamā, visās istabās, pagrabā, bēniņos. Tas, ko skolotāja manī iedvesa uz visiem laikiem, ir nepatika pret tādiem autoriem kā Vilis Lācis, Mirdza Ķempe un diemžēl arī novadnieks Andrejs Upīts.
— Lai grāmatas lasītu angliski, jābūt labām valodas zināšanām. Kā valodu apguvāt?
— Grāmatā par kareivi Šveiku viņam jautā: kā tu tik labi zini vācu valodu? Un viņš atbild — nu kā, piedzimu un zināju. Līdzīgi arī man. Skolas laikā biju centīgs skolēns, bet neko prātīgu skolā neiemāca. 90. gadu sākumā kādā prāta aptumsuma brīdī vienam otram apgalvoju, ka protu runāt angliski. Ar to pietika, lai pēc pusgada mani uz diviem mēnešiem aizsūtītu pieredzes apmaiņā uz Holandi.
— Kāds ir jūsu viedoklis par tiem, kuri Latvijā dzīvo visu mūžu un latviski nerunā?
— Nesen bija diskusija par kādu Saeimas deputātu, kurš ievēlēts, bet neprot ne vārda latviski. Te nu, manuprāt, ir trīs iespējas. Vai nu tas cilvēks ir pilnīgs idiots, vai galējs šovinists, vai abi kopā. Un jebkurā no šiem trim gadījumiem viņam nav vietas Saeimā. Šādi cilvēki bez vārda runas uzskatāmi par Latvijai naidīgiem elementiem. Ja mans suns Poterīts, septiņus gadus nodzīvojis Latvijā, saprot mani, tikai atbildēt cilvēku valodā nevar, un ja viens homo sapiens nodzīvo desmit gadu un neko neprot, tad piedodiet…
Smuki izskatās
— Fotografēšana tomēr nav jūsu kaislība?
— Noteikti nē, drīzāk mīļa nodarbošanās, un fotoaparāts ir kā draugs, pavadonis. Tāpēc nav kādas fotografēšanas jomas, kuru ļoti izceltu. Vismīļākā ir ainavu fotografēšana, reportāžas, notikumi, jebkāda darbība. Autosacīkstes, dzīvnieki. Ja izdodas uzņemt ļoti dzīvu, nesamākslotu portretu kādā dzīves situācijā, tad arī esmu sajūsmā. Joprojām sapnis ir tuvplāni un ļoti mazu objektu fotografēšana — makro foto. Tam vajag nesteidzīgumu, un ar to ceru nodarboties, kad pilnībā pārtraukšu darbu ceļu pārvaldē.
— Ar fotolietām darbojas arī Uldis, jūsu dēls. Vai viens otra darbus kritizējat, vērtējat?
— Es jau esmu ļoti introverts, emocionāli uz iekšu vērsts cilvēks, bet Uldis ir vēl trakāks. Reizēm grūti no viņa vārdu dabūt ārā. Līdz 24 gadu vecumam viņš neizrādīja ne mazāko interesi par fotografēšanu. Bet nu atzīst tikai melnbalto fotogrāfiju, bildes joprojām taisa no fotofilmas, strādā pārsvarā studijā, un par viņa paveikto es varu teikt — malacis, puika! Bet mūsu radošie ceļi ir ļoti atšķirīgi. Viņš pabeidzis foto akadēmiju, ir diploms, izveidojis studiju “Sign studio”. Mums nav pieņemts vienam otru skaļi kritizēt. Kādā brīvdienā atmānīju viņu uz Skrīveriem uz izstādi. Izstaigāja, neviena vārda neteica. Beigās uzdrošinājos pajautāt: “Kā tev šķiet, kaut kas ir iznācis?”. “Jā, smuki izskatās.” No šitāda čaļa dabūt tādu atsauksmi — tas ir pagodinoši.
Remonts ar baudu
— Jums ir vēl kāda aizraušanās?
— Viena no manām jaunības mīlestībām ir ceļošana. Studenta laikos un vēlāk apceļoju pusi Padomju Savienības. Īpaši patika kāpšana kalnos. Uz ārzemēm mani tajos laikos nelaida, jo nebiju draugos ar kompartiju. No 45 ceļu uzņēmumu direktoriem visā Latvijā tikai divi bijām bezpartijiski.
Par daļēju vaļasprieku dēvēju arī mājas uzturēšanu. Citādi nevar pret to izturēties. Sākot ar parketa grīdu, logiem, kamīnu, visu esmu darījis savām rokām. Tas ir dzīvesveids, kurā esmu iekšā nepārtraukti. Redzu, ka šur tur jāpārlīmē tapetes, no jauna jābalsina griesti. Ja to nedara ar patiku un baudu, to nevajag vispār.
Pēc sarunas…
Jūtos kā pēc labas izrādes, atkal atgriezies reālajā pasaulē, bet paņēmis līdzi izjūtu gammu, ko redzētais un dzirdētais atstājis. Vairākas dienas, pat nedēļas, vēlāk atkal un atkal domās atgriežos pie Jāņa šūpuļkrēslā, pie grāmatu plauktiem, Potera līdzās dīvānā. Pie maģijas, kura ir Jāņa radītajā pasaulē. Banāli, bet skaistākās un vērtīgākās lietas, lai kā vēlētos, nevaram nopirkt par naudu. Tās, kā šī saruna, atnāk pie mums pašas īstajā laikā un veidā.
