Kad eju ciemos pie aizkrauklietes Annas Ozolas, pirmais, ko viņai jautāju, uzkāpusi piektajā stāvā: — Ārprāts, kā jūs katru dienu tik augstu varat uzkāpt?
Kad eju ciemos pie aizkrauklietes Annas Ozolas, pirmais, ko viņai jautāju, uzkāpusi piektajā stāvā: — Ārprāts, kā jūs katru dienu tik augstu varat uzkāpt? — Vai, meitiņ! Es šodien jau trīs reizes esmu bijusi lejā, — attrauc deviņdesmit gadu vecā omulīgā un žirgtā Annas kundze.
Trīs reizes nedēļā Annas kundze mēro ceļu uz redakciju, lai saņemtu “Staburagu”. Ne reizi vien viņa sacījusi: — Ja tik man tā redzēšana būtu labāka un rokas klausītu, es par savu dzīvi romānu uzrakstītu! Tajos gan esot tikai trīsdesmit procentu taisnības, bet manējā būtu visi simts!
Klausoties runātājā, patiešām šķiet, ka viņai ko rakstīt netrūktu, un dzīves romāns būtu ietverams vairākos sējumos.
Nejauko skuķi noskata saimniekdēls
Annas kundze jau vairākus gadus ir viena. Par savu aizsaulē aizgājušo vīru viņa saka: — Mēs dzīvojām ļoti saticīgi. Nekad nestrīdējāmies. Liktenīgā mīlestība, izrādās, ne tuvu nelīdzinājās seriālos skatītajām — nebija vīrieša iegūšanas plānu, viltības, krāpšanas.
Anna strādāja Jumpravas kafejnīcā, un dažreiz blakustelpā biljardu spēlēja arī kāds saimniekdēls. Kad viņš uzrunāja “nejauko skuķi” (tā Anna pati par sevi saka — aut.), viņai tas nebija slepenu cerību piepildījums, bet drīzāk gan pārsteigums.
Nav jau obligāti jāmīl
Vairāk šokēta, nekā priecīga viņa aizskrēja pie krustmātes pēc padoma. — Nelaid garām tādu ķērienu! — viņa teica. — Paskaties uz mani — vai es tos trīs vīrus esmu mīlējusi? Toties kā dzīvoju! Precies droši! Tev būs pašai sava dzīve, sava manta.
Izrādās, krustmātes padoms bija zelta vērts. Lai gan vīramātei nabadzīgā vedekla īpaši nepatika, toties savu sieviņu visu mūžu dievināja Jānis Osvalds. — Viņš bija gudrs, — smejoties saka Anna. — Zināja, ka vajag daudz bērnu, lai mani noturētu.
Ozolu ģimenē pasaulē nāca četras meitas — Dzintra, Erna, Skaidrīte, Taiga un viens dēls Jānis Vitolds. Interesanti, ka Dzintra un Skaidrīte dzimušas viena mēnesī un datumā, citāds tikai gadaskaitlis.
Meitas agri radinātas pie darba, pašām vajadzējis par sevi rūpēties. Anna sešus gadus braukājusi darbā uz Rīgu. Dzintra bijusi aukle un pieskatījusi mazo Taigu. Rīgā Anna strādājusi dažādās vietās — gan Zasulauka rūpnīcā, gan Biķernieku slimnīcā, gan stacijas ēdnīcā.
Tagad dzīve grūtāka
— Mana dzīve ir bijusi lustīga, es par to nežēlojos, — saka Annas kundze. — Cietumā mani nevar ielikt. Ja to arī izdarīs, sliktāk jau nebūs — nevajadzēs gādāt par dienišķo maizi, — smiedamās viņa saka. — Lai jau aizgājušos laikus nicina, tomēr daudz kas tajos bija arī labs. Vēl šodien atceros: piecas reizes Maskavā biju. Tas bija vēl kolhozu laikā, vedām uz turieni nodot lopiņus. Kas tas bija par braucienu! Toreiz lauciniekiem bija vieglāka dzīve. Ja bija savs lopiņš, varēja izdzīvot. Tagad govi turēt var atļauties tikai retais. Arī jaunajiem agrāk bija vieglāk. Saka — viņiem visi ceļi vaļā. Bet uz ko? Tagad mainījusies vērtību skala. Vai tas ir normāli, ka par cilvēka nogalināšanu piespriež piecus sešus gadus, bet nelaiķa ģimene raud visu mūžu?
Seriāli garlaiko
Ar Annas kundzi var runāt par jebkuru tematu — viņai par katru jautājumu ir savs viedoklis. Jaunumus viņa uzzina no avīzēm un žurnāliem, kurus lasa ar palielināmo stiklu. Izvēloties grāmatas, priekšroku dod vēsturiskiem romāniem.
Televizora gan viņai nav — atdevusi radiem. Tur taču neesot ko skatīties. Mīlas seriāli neinteresējot, kādreiz skatījusies “Hameleonu rotaļas”, bet nu galīgi apnikušas. Savulaik ļoti paticis raidījums “Labvakar!”.
Vienkāršs un nepamanāms
Par raksturīgāko mūsu Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas īpašību runātāja uzskata viņas spēju pielāgoties jebkuriem apstākļiem.
Ar lielu mīļumu Annas kundze runā par bijušo pirmās brīvvalsts prezidentu Kārli Ulmani. Savulaik bijusi izdevība viņu kārtīgi aplūkot Ķeguma HES būvdarbu sākšanas svētkos, pēc tam vietējā ēdnīcā pie blakus galda pusdienojuši. Bijis bezgala vienkāršs, pat nepamanāms. Viņš pa Latviju nebraukājis ar apsardzi un padomdevēju svītu, kā tagad valstsvīri. Anna netic, ka viņu izsūtījumā nomaitāja. Tik labam cilvēkam nevarēja būt tāds mūža gals.
Paši vainīgi
Sevišķi neiecietīgs Annas kundzes tonis ir tad, kad viņa runā par valsts valodu. — Valdība pie visa vainīga! Nevajag nevienu ņemt darbā, ja nemāk runāt latviski! Man arī viens znotiņš ir baltkrievs, bet runā latviešu valodā. Kad nāca lūgt meitas roku, tā arī pateicu: “Vai ar trim mēnešiem pietiks, lai iemācītos latviski?” puspajokam, pusnopietni stāsta Annas kundze. — Viņam pietika. Kad nāku pēc avīzes, pa ceļam dzirdu tikai krievu valodu. Paši arī esam vainīgi — runājam krieviski, kaut tīri labi varētu saprasties latviski. Es jau pati arī šajā ziņā grēkoju.
Ēd, ko sirds kāro
Kad Annas kundzei vaicāju par ēšanas paradumiem, viņa attrauc: — Kādi tur īpaši noslēpumi. Es ēdu tīru gaļu, kuru pērku no zināmas pārdevējas. Desās taču visādus atkritumus sabāž. Jūs domājat, ka visus slimos lopus sadedzina? Kādreiz meita man atnes sieru, bet es citreiz nemaz neņemu. Varbūt apvainojas, bet man tie liesie, kurus uzskata par veselīgākiem, neiet pie sirds. Es tos esmu atēdusies jaunībā. Man patīk treknais Krievijas siers.
Tikai viena diagnoze
Veciem cilvēkiem viens no ierastākajiem sarunu tematiem ir veselības problēmas. Annas kundze gan par tām runā nelabprāt. Kādreiz nācies aiziet pie ārsta, bet viņiem jau tikai viena diagnoze — “vecuma vaina”, nemaz cilvēku kārtīgi neapskata. Nesen gan bijusi glaukomu ārstēt. Annas kundze uzskata, ka veselības dēļ daudz jāstaigā. Pie gultas viņai ir neliels trenažieris, kurš atgādina skaitīkļus — ar to katru vakaru masē kājas.
Vietējo pašvaldību ar palīdzības lūgšanu ņiprā aizkraukliete neapgrūtinot. Reiz prasījusi mazāku dzīvokli, bet tur atteikuši, lai ejot dzīvot pie bērniem. Taču bērniem savu problēmu pietiek, un bieži vien viņiem ir pat grūtāk nekā vecajiem.
— Man tikai spītība palīdzējusi, citādi es sen būtu zem zemes. Tēvs nomira, kad man bija deviņi gadi. Ģimenē palikām seši bērni. Mazākais brālītis tikai pusgadu izdzīvoja. Atceros, kā agrajos ganu rītos govs pļekā kājas sildīju. Bija jāstrādā, nebija, kam žēloties.
Likteni nelamā
Ozolu ģimene ieradās Aizkrauklē viena no pirmajām. Anna strādāja par sardzi, bet vīrs — celtniecībā. Nu Jāņos kopš tā laika jau apritēs 40 gadu. Dzīvokli izvēlējušies tādu, lai paveras skaists skats uz Daugavu. Tagad gan to aizsedz deviņstāvu mājas.
Annas kundzē visvairāk apbrīnoju dzīvotprieku. Ne noguruma, ne sūkstīšanās par grūtajiem laikiem. Lai gan liktenis sagādājis arī ne vienu vien tumšu brīdi, viņa to nelamā, bet mēģina sadzīvot. Savureiz sāpējusi sirds gan par bērniem, gan mazbērniem.
Nevilšus ienāk prātā, ka Annas kundzei senči varbūt dzīvojuši Okinavā. Viņiem ir paruna: “70 gados jūs vēl esat bērns, 80 gados jauns cilvēks. Ja 90 gadu vecumā kāds jūs ielūdz debesīs, aiciniet viņu atnākt, kad jums būs simts gadu.”
