Nesen pārlūkoju pētījumu par 12. klases audzēkņu latviešu valodas un literatūras centralizētā eksāmena darbiem, ko sagatavojuši Izglītības satura un eksaminācijas centra speciālisti.
Nesen pārlūkoju pētījumu par 12. klases audzēkņu latviešu valodas un literatūras centralizētā eksāmena darbiem, ko sagatavojuši Izglītības satura un eksaminācijas centra speciālisti. Jāteic — interesanta lasāmviela, tā gan uzjautrina, gan skumdina.
No trijiem piedāvātajiem tematiem visvairāk skolēnu izvēlējās rakstīt par mūsdienu tehnoloģijām. To klāstā viņi nosauca galvenokārt mobilo tālruni, kafijas automātu un veļasmašīnu. Reti kurš rakstīja par tehnoloģisko attīstību. Turklāt daudzi savas domas atklāja ļoti primitīvi. Nožēlojami izklausās, ka jaunietis (var jau teikt — pieaudzis cilvēks) par šo tēmu var uzrakstīt vien to, ka “tētim tagad ir vieglāk, jo no rīta kafijas automātā kafija pati vārās”. Izlasīju arī pārsteidzošu frāzi, ka “līdz ar revolūciju parādījās vides piesārņojums”. Visi darbi ir pilni arī ar “dežūrfrāzēm”, piemēram, “cilvēki, īpaši jaunieši, ir pozitīvi un kaļ savu laimi paši”.
Šīs valodas “pērles” atcerējos, kad izlasīju kāda skolēna vai skolnieces rakstītu ziņu laikrakstam, lai pievērstu uzmanību konkrētai problēmai skolā. Rakstītājs ir vidusskolēns, bet, lasot tos dažus teikumus, vajadzēja krietni papūlēties, lai vispār saprastu, par ko ir runa. Vainojami nebija pat žargonvārdi, kaut arī man radās iespaids, ka tie lietoti, jo cilvēkam nav zināms, kādus citus vārdus lietot to vietā. Šajā vecumā cilvēkam ir jāspēj sakarīgi izklāstīt savu domu ne tikai vienkāršos paplašinātos teikumos.
Manuprāt, tās ir ačgārnās izglītības un sadzīves sekas. Mani joprojām kaitina darba burtnīcas gandrīz vai katrā mācību priekšmetā. Skolēnam atliek vien ierakstīt konkrētu vārdu, bet pašam nav jāmācās pat veidot teikumus. Arī atstāstījumu un dzejoļu mācīšanās no galvas ir sarukusi. Gan skolā, gan ārpus tās, strādājot ar datoru, runas dāvanu arī nevajag — klikšķis, un ir atbildes uz visiem jautājumiem. Bez vārdiem. Izskanējis viedoklis, ka trijās Rīgas skolās eksperimenta veidā bērniem pat nemācīs rakstīt, jo to var paveikt ar datoru. Kas būs nākamais — nemācīt domāt?
Te gan gribu piebilst, ka IR mums jaunieši ar bagātu valodu, ar kuriem sarunāties ir gan tīkami, gan interesanti. Labs piemērs ir arī ikgadējais publiskās runas konkurss gan rajonu, gan valsts mērogā. Ik gadu šie konkursi gūst arvien lielāku atsaucību. Tātad jaunieši ne tikai prot, bet arī grib runāt.
