Laikraksta “Diena” un telekompānijas “TV3” rīkotajā pasākumā “Latvijas lepnums” Gatis Caunītis (28) no Bebriem ieguva apbalvojumu nominācijā “Caur ērkšķiem uz zvaigznēm”.
Gatis Caunītis sešu gadu vecumā ielīda nenoslēgtā transformatora skapī un zaudēja rokas. Tā bija viņa otrā piedzimšana dzīvei. Pieaugot viņam nācās pārliecināt gan sevi, gan citus, ka cilvēkam bez rokām nav jāsēž mājas. Durvis ir vaļā, tu vari iet, pats darīt — saka Gatis, kurš sevi pieņēmis kā līdzvērtīgu sabiedrības daļu un nu vēlas, lai tā pieņem arī viņu un citus ar invaliditāti. Jebkuram ir tiesības dzīvot pilnvērtīgu un neatkarīgu dzīvi — viņš teic. Jau pierādījis, ka var iegūt izglītību, vadīt automašīnu, slēpot un skriet pusmaratonu. “Dzīvot, kā vēlas, var jebkurš!” saka jaunietis un cer, ka nākotnē valstī likumi būs sakārtoti tā, ka cilvēkiem ar invaliditāti dzīve būs vieglāka. “Es tam ticu, tāpēc lobēju cilvēktiesības,” saka puisis.
Brīvprātīgais
koordinators
Viņš pievērš uzmanību leksikai, kādu lieto sabiedrība un mediji. Pamāca, ka nav ētiski teikt “cilvēks ar īpašām vajadzībām” vai “invalīds”. Iesaka lietot — ‘‘persona ar invaliditāti’’, jo vispirms ir cilvēks, tad viņa invaliditāte — skaidro Gatis. “Lietojot nepareizus terminus, tiek radīti stereotipi un grauta pašu personu ar invaliditāti pašapziņa, jo uz viņiem raugās kā otrās klases pilsoņiem,” skaidro jaunietis. Viņš ir aktīvs cilvēktiesību aizstāvis, iesaistījies organizācijā “The European Network on Independent Living” (Eiropas tīkls par neatkarīgu dzīvi), kas izvietota Briselē. Ir brīvprātīgais koordinators un ar “European Youth Fondation” finansiālu atbalstu šovasar Latvijā noorganizēja četru dienu apmācības jauniešiem ar invaliditāti par neatkarīgu dzīvi, tādējādi motivējot dzīvot pēc iespējas patstāvīgāk un paplašinot viņu redzesloku un zināšanas par to, kā cilvēki dzīvo citviet.
“Vēršamies pie parlamenta deputātiem ar priekšlikumiem, kā mainīt attiecīgās konvencijas, kā papildināt. Jaunumus nododam Latvijas sabiedrībai, deputātiem. Lai cilvēkiem ar invaliditāti, un tāds var kļūt jebkurš, viņš uzsver, nākotnē dzīve būtu vieglāka — ērtāka pārvietošanās un iespēja iegūt izglītību. “Es visu mūžu dzīvoju bez rokām, bet šo gadu laikā likumos nekas nav īpaši mainījies,” viņš sarūgtināts stāsta. Tāpēc Gatim ir griba un spēks to mainīt. Viņš jau sarunas sākumā liek manīt, ka upura lomu dzīvē nesteidz ieņemt, un skaidri pasaka, ka nevēlas žēli runāt par negadījumu, kas laupīja rokas. “Notika tas, kas notika, bet dzīve turpinās. Neesmu cilvēks bez rokām, manas kājas ir manas rokas. Nav svarīgi, ka es tās zaudēju, ir jādzīvo,” viņš saka. Un sarunas laikā es viņam atzīšos, ka, runājot ar viņu, ne mirkli neienāca prātā doma, ka viņam nav roku. “Man daudzi tā saka,” viņš teiks, žestikulēdams ar kāju pirkstiem.
Stiprs un pamanāms
Gatim vienmēr bijusi dzīvotkāre. Vēlme redzēt, kas būs rītdien. Arī pēc nelaimes gadījuma 1994. gadā viņa dzīve neapstājās. “Ne mirkli neesmu jutis dzīves panīkumu. Vienmēr ir bijusi vēlme piedzīvot katru dienu, labi pavadīt laiku, un mana dzīve pēc nelaimes nemainījās. Kā bērns turpināju spēlēties ar vienaudžiem, un nekad neviens neteica, ka ar mani nerotaļāsies, vienmēr pieņēma, malā nestāvēju. Vien vēlāk, kad pieaugu, sapratu, ka manas iespējas ir ierobežotas. Pēc pamatskolas draugi meklēja iespējas, kur mācīties, bet es to nevarēju, jo valsts nenodrošināja pamatlietas — asistentu tādā apjomā, kāds man ir nepieciešams. Viss bija atkarīgs no vecākiem vai draugiem.” Tomēr vidusskolu viņš pabeidza, itin neko nepierakstot un ieskaites kārtojot galvā.
Dažādas ikdienas grūtības, kas jāpārvar, mudināja viņu interesēties par to, kā cilvēki dzīvo citur. 2012. gadā Gatis pirmo reizi piedalījās apmācību sesijā Strasbūrā, kur tikās jaunieši ar dažādu invaliditāti. Viņu aizrāva piedzīvotais, un viņš iesaistījās cīņā par cilvēktiesībām, tika ievēlēts organizācijas “Eiropas tīkls par neatkarīgu dzīvi” jauniešu tīkla valdē. Šobrīd organizācija piedāvā tiešsaistes apmācības un darba grupas cilvēkiem ar invaliditāti, lai paplašinātu viņu redzesloku, motivētu.
Tapusi arī Gata iedvesmota fotoizstāde “Lepns. Stiprs. Pamanāms”, ko dizainers Kristaps Priede un fotogrāfs Valters Mednieks realizēja, radot deviņus melnbaltus fotostāstus par jauniešiem ar invaliditāti Latvijā. Bildēs ir arī teksts, kur katrs pastāsta, ko viņam nozīmē neatkarīga dzīve. Izstāde ir ceļojoša, tagad aplūkojama Austrijā, Vīnē.
Jāspēj uzlikt kāju
uz galda
Gatis ir ceļā uz savu neatkarīgo dzīvi. Vēl pirms trim gadiem viņam bija nepieciešams asistents, lai paēstu, tagad to dara pats ar kāju pirkstiem. Puisi iedvesmoja kāds jaunietis Zviedrijā, kurš bez rokām spēja servēt galdu, vadīt automašīnu, apģērbties. Atgriezies Latvijā, arī viņš pirmo reizi paņēma kāju pirkstos dakšiņu. Sākumā tas bija grūts uzdevums, kartupelis vibrēja, nebija viegli to iedabūt mutē, bet ar laiku izdevies. “Galvenais — nekad nepadoties,” saka jaunietis, skaidrodams, kāju pirksti ir fleksibli, ar tiem noturēt dakšiņu varētu katrs. Vien pirmajās reizēs sevi jāpārvar, jāspēj uzlikt kāju uz galda, jo latviešiem nav pieņemts tās uz galda likt. Gatis rokas zaudēja tik mazs, ka nemaz nezina, kā ir dzīvot ar tām un satvert, piemēram, ābolu. “Zviedrijā ir rehabilitācijas kurss cilvēkiem, kuriem nav roku. Viņus apmāca, kā dzīvot patstāvīgi, arī to, kā ieturēt maltīti. Ja šāda iespēja būtu Latvijā, sen būtu sācis patstāvīgi ēst. Neienāca prātā,” atzīst jaunietis.
Stūrēt ir elementāri
Cilvēkam ar invaliditāti grūtākais pārvarēt iekšējās bailes, nedrošību. Gatis stāsta, ka sākumā šaubījies, vai varēs viens ar vilcienu aizbraukt uz Rīgu, tāpēc prasījis padomu citiem, kā to izdarīt. “Tu vari,” bijusi atbilde, kas iedrošinājusi noticēt sev. Dzīves ierobežojumi bieži vien ir pašu radīti, sapratis puisis un iekāpis vilcienā. Pienāca konduktors un lūdza uzrādīt invalīda apliecību. Gatim bijuši vairāki gadījumi, kad sabiedriskajā transportā jāpierāda, ka ir invalīds. Arī vasarā, kad īsas piedurknes, un var redzēt, ka roku nav, ir prasīta apliecība. Piemēram, Vācijā, lai iegūtu atlaidi biļetei muzejā, apliecību nekad viņam neprasot, jo redz, kāds ir Gatis. Latvijā arī redz, bet visi pilda likumu un dokumentu pieprasa, lai gan skaidrs, ka bez asistenta viņš to nevar uzrādīt. Situācija viņam nav patikusi, un jaunietis nolēma, ka ar sabiedrisko transportu pārvietosies retāk vai tikai kopā ar asistentu un iegūs autovadītāja apliecību. Sākumā meklējis automašīnu, kuru var pielāgot — cilvēkiem bez rokām stūri kā šķīvīti novieto uz grīdas, bet tādu automašīnu iegādāties bija dārgi, izmaksas nesedza arī Sociālās integrācijas valsts aģentūra. Atkal iedvesmojies no zviedru jaunieša, kurš vada automašīnu ar kāju pirkstiem, izpētījis Ministru kabineta noteikumus, secinājis, ka arī Latvijā tā var. Tajos nav rakstīts, ka autovadītājam stūre jātur ar rokām, vien teikts, ka automašīna jāvada droši. Gati laipni uzņēma kādā no Jēkabpils autoskolām, un viņš nokārtoja tiesības vadīt automašīnu ar automātisko pārnesumkārbu. “Apmācības laikā ne reizi nedzirdēju jautājumu — kā tu to izdarīsi? Prieks, ka mani neuzskatīja par nederīgu. Braukt ar kājām ir elementāri. Ar kāju pirkstiem attaisu durvis, iekāpju, ar kāju piesprādzējos, ar kāju iedarbinu un stūrēju.” Jaunietim ir apavi, kurus ērti novilkt. Vecmamma uzadījusi vilnas zeķes ar īpašu atveri, lai vajadzības gadījumā var lietot kāju pirkstus, bet, ja grib siltumu, tos ievīsta atpakaļ zeķē. Viss ir pielāgots cilvēka bez rokām vajadzībām, lai neatkarība no citiem kļūtu lielāka.
Labākai dzīvei vajag darbu
Gatis ir biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolas “RISEBA” students, mācās tālmācībā ar interneta palīdzību. 2019. gadā cer iegūt bakalaura grādu uzņēmējdarbības vadībā. Pēc tam domā atrast algotu darbu, jo viņa neatkarīgai dzīvei tā pietrūkst, nav ienākumu, par cilvēktiesībām iestājas kā brīvprātīgais. Gatis ik pa laikam ielūkojas vakanču portālos, bet nekā piemērota nav. Būsim godīgi, kurš katrs darbs man neder — viņš saka. Jaunietis aptaujājis uzņēmējus, vai prestižā darbā varētu vilkt sporta bikses, jo tās spēj uzvilkt bez asistenta palīdzības, bet darba devēji atzīst, ka jebkurā darbavietā izskats ir ļoti svarīgs, piemēram, bankā tādās neļautu staigāt. “Kāds varu būt “Latvijas lepnums”, ja 28 gadu vecumā nevaru atļauties dzīvot atsevišķi no vecākiem?” viņš jautā, rezumējot savu dzīvi. “Ja man būtu asistents, varētu dzīvot atsevišķi no vecākiem, bet valsts to nenodrošina pietiekamā apmērā. Un man nav darba, lai to varētu nodrošināt pats. Neatkarīga dzīve nenozīmē, ka visu daru pats, bet to, ka man ir arī asistents. Neviens savā dzīvē nedara visu pats.” ◆
