Vējš, mainīgie laika apstākļi, kas dažam ir šķērslis, lai dotos atpūtā dabā, aizkrauklietei Dacei Rozei netraucē. Kopā ar dēlu Rihardu viņa sestdien devās saistībā ar ģimeņu tūrisma dienu organizētajā pārgājienā pa Daugavas dabas parku. Aktīva un izglītojoša kopīga laika pavadīšana ģimenē iecienīta, bet, kopš Rihards sasniedza gada vecumu, arī viņu visur ņem līdzi.
Sarunājoties Dace vairākkārt saka: mani pārsteidza. Kamēr cilvēks nebeigs brīnīties, viņš būs jauns. Un šajā gadījumā tā arī ir — grūti noticēt, ka Riharda māmiņa pēc diviem gadiem svinēs piecdesmito dzimšanas dienu. Jauna, smaidoša, starojoša un aktīva.
Nevar gaidīt pīrāgus un lamāt valdību
“Par ģimeņu tūrisma dienu izlasīju afišā pie autobusu stacijas, uzreiz arī izlēmu, ka mēs noteikti iesim, piedalīsimies,” stāsta Dace. “Tā kā patlaban atkal kādu laiku esmu aizkraukliete, tas noteikti jādara. Manuprāt, nevar tikai sēdēt mājās, gaidīt pīrāgus un lamāt valdību. Cilvēkiem ir jābūt aktīviem, jādarbojas. Žēl, ka tik ļoti maz aizkraukliešu šodien izmantoja iespēju apmeklēt pasākumus. Laika apstākļi pārgājienam bija ideāli, jo, ja spīd saule, var strādāt dārzā, sauļoties, bet šādā — vējainā un mākoņainā — laikā var darīt ko citu. Nezināju, ka te ir tik brīnišķīga vieta — Spīdolas taka. Tas ir kaut kas unikāls, turklāt tepat līdzās. Kā var negribēt zināt?”
Gada vecumā
uz baletu un operu
Kopā ar vīru un dēlu Dace piedalās visdažādākajos pasākumos, slēpo, peld, skrituļo, ceļo, apmeklē muzejus, teātra, operas, baleta izrādes. Ar Rihardu uz bērnu operas un baleta izrādēm dodas, kopš viņš sasniedza gada vecumu. “Atceros, viņam nepatika izrāde par Buratīno, Rihards raudāja, un vectēvs viņam deva pīrādziņus,” atminas Dace. “Nez kāpēc cilvēki vienmēr domā, ka bērni mūždien ir izsalkuši un mirst badā? Bet tas taču ir izsalkums pēc kā cita, ne jau pēc pīrādziņiem! Nesen bijām pirmajā Riharda ārzemju braucienā Vācijā. Motormuzejā aplūkojām fantastisku kolekciju — vecās lidmašīnas, kara tehniku, lokomotīves, senus karuseļus. “Man muzejā patika mantas, kas gāja — tur var iemest monētiņu, un viņas iet,” saka Rihards. Dace paskaidro, ka šī “manta, kas iet” ir gatavota no visa, kas mājās lieks — dažādiem krāmiem. Samontēts robots, kas kustas, kad mehānismā iemet monētu.
Negaidīta
dāvana
Mazais Rihards, kā saka pati Dace, ir ekskluzīvs bērns — negaidīta dāvana, jo pieteicies tad, kad visas cerības, ka ģimenē varētu būt atvasīte, jau zaudētas. “Man bija 41 gads, kad pasaulē nāca Rihards,” stāsta Dace. “Biju samierinājusies, ka man nekad nebūs bērnu, tāpēc ilgi nespēju notikušajam noticēt. Kad piedzima dēls, sapratu, ka četrdesmit gados nevaru atļauties izskatīties pēc tantītes, jātur līdzi jaunajām māmiņām. Pēc bērna piedzimšanas pastiprinājās instinkti un intuīcija, nekļūdoties spēju nošķirt cilvēkus, kuri ir vai nav man labvēlīgi. Vēl radās milzīgs prieks un enerģija. Rihards arī ir atbilde uz jautājumu — kāpēc kaut ko daru, kāpēc dzīvoju. Pazudušas lietas, kas patiesībā dzīvē nav vajadzīgas.”
Mācās pirts
lietas
Dēla piedzimšana bija arī pamudinājums interesēties par veselības uzlabošanas iespējām, par to, kā saglabāt un uzturēt sevi formā, un tā Dace nonāca pie pirts lietām. Patlaban viņa apgūst pirtnieces gudrības “Lielzemeņu” pirts skolā Vecumniekos. Mācības pirts skolā noderēs pašai, tuviem cilvēkiem, draugiem. Relaksācija pirtī no gadu nastas palīdz zaudēt vismaz desmitu, justies možai. Pirmo gadu pēc procedūras pirtī Dace ziemā peld āliņģī. Tas attīra un atbrīvo organismu. Rituāli pirtī, īpaši viens no tiem — lidināšana, ļauj piedzīvot īpašas izjūtas, sakārtot sevi arī garīgi. Dace ir pārliecināta, ka dažādu slimību un traumu cēloņi patiesībā ir nesakārtotas iekšējās pasaules sekas. Lidināšanas laikā var panākt pilnīgu iekšēju atbrīvošanos. Daudz var paveikt arī ar pašiedvesmu.
Pieņemt lēmumus jāmāk pašam
“Es pati iekšēji biju bērns diezgan ilgi, līdz pat 33 gadu vecumam,” teic aizkraukliete. “Pusaudzes gados biju ļoti enerģiska, nepaklausīga. Mani mēģināja ielikt rāmjos gan skolā, gan mājās. Tā laika skolu sistēma neļāva izpausties, visus iegrožoja, lika būt sīkai detaļai, nevis apzināties sevi kā personību, kas var dzīvot ar prieku un par prieku sev un citiem. Rihardā jau kopš mazotnes apzināti cenšos ieaudzināt dažādas īpašības, kas pēc manas pieredzes šķiet ļoti būtiskas. Svarīgi ir mācēt ātri un nešaubīgi izdarīt izvēli. Ir būtiski būt izlēmīgam, nevis gaidīt kādu risinājumu no malas. Vēl mācu pašam lemt par sevi, izvirzīt mērķus. Darīt kaut ko nevis tāpēc, ka “mamma teica — vajag”, bet tāpēc, ka pats tā vēlas.”
Sekretāre
skursteņslauķim
Aizkraukle ir Daces dzimtā pilsēta, te viņa pabeidza vidusskolu. Tālākais dzīves ceļš bijis raibs. Pēc vidusskolas absolvēšanas meitene gadu strādāja arodvidusskolā par sekretāri, pēc tam iestājās šuvēju skolā, pa vidu vēl mācījās ģeogrāfos, kādu laiku pastrādāja par šuvēju. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas piecus gadus ar nelieliem pārtraukumiem strādāja Vācijā, kur veica visdažādākos darbus, bija pat sekretāre skursteņslauķim. Starp citu, šīs profesijas pārstāvji — skursteņslauķi — Vācijā ļoti labi nopelna. Pēc atgriešanās Latvijā iestājās filologos, tomēr apstākļi iegrozījās tā, ka līdz bakalauram tomēr netika. “Domāju, ka ceļš, kas katram ejams, klājas zem kājām pats. Tikai jāprot saskatīt un ļauties, lasot zīmes, kuras nepietiek tikai ieraudzīt, jāprot tām arī noticēt un paklausīt.”
Patlaban Dace strādā ģimenes uzņēmumā, abiem ar vīru Mārupē ir plastmasas logu ražotne, un viņa veic darbus birojā. Krīzes otrais vilnis sācies martā, pēdējie trīs mēneši šajā biznesā esot “ļoti skumīgi”.
***
“Nesen ciemojos pie bijušās darba devējas Vācijā, un viņa pateica kaut ko ļoti skaistu: “Dacīt, zini, ko es esmu sapratusi? Dzīve sākas tikai 77 gados!”. Tas taču ir skaisti! Tikai jāsaprot, cik un ko gribi no dzīves. Atskārsme var nākt jebkurā brīdī. Un sākt nekad nav par vēlu. Sabiedrība ierobežo. Pārtrauc lidojumu, sakot — nedari tā, nebūs smuki, ko par tevi domās un teiks citi. Bet bez lidojuma nav dzīves.”
