Iršu pagasta “Vālodzēs”, palīdzot bērniem un mazbērniem, saimnieko Velta un Jānis Šteinbergi.
Iršu pagasta “Vālodzēs”, palīdzot bērniem un mazbērniem, saimnieko Velta un Jānis Šteinbergi. Abi jau cienījamos gados, taču dzīvespriecīgi un pagasta iedzīvotāju cienīti. No 1966. gada līdz pensijas laikam Šteinbergi nostrādājuši Iršu veikalā.
Velta un Jānis Šteinbergi 44 laulības gados izaudzinājuši dēlu un divas meitas dvīnes, viņiem ir arī pieci mazbērni. Gandarījums, ka meita Anita turpina vecāku iesākto, jo viņai ar vīru Aldi Iršu centrā ir savs veikals “Bērzi”. Šteinbergu pāris znotam ir pateicīgs par to, ka viņš nopirka “Vālodzes”, jo sievas vecākiem dzīve pagasta centrā bija apnikusi. Viņiem gribējās būt laukos, savās mājās, uz savas zemes. Un tagad tas viss viņiem ir.
Sapnis piepildās
Kāds bija lauku veikalnieku darbs? Par to Veltas kundze stāsta labprāt, jo tās ir viņu abu jaunības un arī spēka gadu atmiņas.
— Esmu ērglēniete, man bija grūta bērnība, jo augu bez mātes, kuru aizveda uz Sibīriju. Vienmēr, ienākot kādā veikalā, kur aiz letes strādāja baltā virsvalkā ģērbusies pārdevēja, domāju — kaut es tā varētu, nekā cita man dzīvē nevajadzētu. Stāvēju maliņā un lūkojos. Man patika arī īpašā veikala smarža, tajā varēja sajust gan maizes un konfekšu, gan sērkociņu, ziepju un daudzas citas smaržas, — stāsta Veltas kundze.
Meitenes sapnis piepildījās, un viņas pirmā darbavieta bija Vecogres veikals. Tur jaunā pārdevēja iepazinās ar stalto Jāni un pārliecināja arī viņu kļūt par veikalnieku.
Vecogrē viņa nostrādāja desmit gadu, bet Iršos jau kopā ar Jāni — trīsreiz vairāk.
“Gribu nopirkt mazu Veltiņu!”
— Pastāstīšu par notikumu, kuru nekad neaizmirsīšu. Man bija 18 gadu, un es jau strādāju Vecogres veikalā, kur cilvēki nāca un gāja. Daudzus jau pazinu, bet iepirkās arī svešinieki. Reiz veikalā ienāca kāda sieviete un neko nepirka, tikai skatījās manī. Beidzot viņai jautāju — ko varu piedāvāt? “Gribu nopirkt mazu Veltiņu!” teica sieviete.
Un tad man kā zvīņas nokrita no acīm — tā taču mana māmulīte, kuru izsūtīja, kad man bija tikai astoņi gadi. Es māti vairs nepazinu. Raudājām abas gan no laimes, gan bēdām, — notraucot no vaigiem asaras, atceras Veltas kundze.
Bērnus ņem līdzi
Atceroties lauku veikalnieku darba gadus, Šteinbergu pāris atzīst, ka viņiem veicās labi. Nebija naudas iztrūkumu, kā tas nereti notika un arī tagad notiek, ja veikalā strādā sveši cilvēki. Taču darbadiena bija gara — pašiem vajadzēja pieņemt preces, tās fasēt un izvietot tirdzniecības zālē. To viņi darīja galvenokārt tad, kad veikals jau bija slēgts.
Kad piedzima bērni, Veltas kundzei nebija iespējas ilgāku laiku padzīvot mājās, jo tajā laikā jaunajām māmiņām bērna piedzimšanas atvaļinājums bija tikai divi mēneši pirms un tikpat pēc dzemdībām.
Kad mazie paaugās, vecāki viņus ņēma līdzi uz veikalu, īpaši pēc darba laika, kad vajadzēja izlikt jaunās preces un sakārtot tirdzniecības vietu nākamajai dienai.
— Veselība man bija laba, taču ilgstošo stāvēšanu kājās izjūtu tagad. Bez spieķa vairs nevaru paiet. Vajadzīga operācija, — saka Veltas kundze.
Birzītē ganās stirnas
Tas nekas, ka Veltas kundzes solis ir gausāks. Saimniecībā strādā Jānis, meita Anita, znots Aldis un mazbērni. “Vālodžu” saime nevar iedomāties dzīvi bez savām govīm un mājputniem. Viņiem ir daudz vistu, pīļu un zosu. Jāņa kungam arī sava bišu drava.
— Biškopība ir mans mūža prieks. Ap 20 saimju izvietoju bērzu birzītē, kura labi pārskatāma no Vālodžu kalna pagalma, jo ir pašā lejā. Medu bites vāc no lauku un meža puķēm, un līdz šim dravnieka darbs man ir sagādājis lielu gandarījumu. Nevar gan zināt, kā bitītes būs šogad pārziemojušas, — teic Jānis Šteinbergs.
Jāņa kungs priecājas, ka bērzu birzītē ap viņa bišu stropiem bieži ganās stirniņas. Ziemā viņas no pagalma var labi saskatīt un pat saskaitīt. Mājas sargs — suns Šaris, kurš ir diezgan dusmīgs, taču labi sargā māju un gana govis, sākumā mēģināja patrenkāt arī stirnas. Taču saimnieks viņu tā nostrostēja, ka tagad Šaris tikai sēž kalna galā un lūkojas, kā stirnas pastaigājas, un nekad viņām vairs neuzbrūk.
Vālodžu kalns grimst puķēs
Veltas kundzes vaļasprieks ir puķu audzēšana. No agra pavasara līdz rudens salnām “Vālodžu” kalns grimst ziedos.
— Māju ieskauj ap 30 galvenokārt dzeltenu un sarkanu rožu krūmu, pavasarī visās malās zied īrisi un peonijas, rudeni mēs sagaidām ar krāšņām dāliju audzēm. Ziedu ir ļoti daudz, un par tiem priecājamies gan paši, gan ciemiņi.
Puķes ir arī visās istabās. Tās kopjot, aizmirstas sāpes un nogurums, šķiet, ka puķes manas pūles atalgo ne tikai ar krāšņiem ziediem, bet arī ar veselīgu auru, — priecājas “Vālodžu” saimniece.
Klausās griezēs
— Kaut arī tik ilgus gadus esam dzīvojuši un strādājuši kopā, tomēr viens no otra atšķiramies. Es vairāk esmu mājās sēdētāja, jo nevaru ilgi būt projām no ģimenes, bet Jānim patīk ceļot. Viņš izbraukāja daudzas PSRS republikas un arī tagad labprāt dodas kādā ekskursijā. Vīram ļoti patīk arī ceļojumu apraksti, kad izlasa, šķiet, ka tajā zemē jau bijis, — smej Veltas kundze.
Līdz zelta kāzu jubilejai Šteinbergiem vēl daži gadi, taču viņi pārliecināti, ka tiem nav nozīmes. Būtiska ir saticība un cieņa, stipra ģimene un prieks par dabu un katru jaunu saullēktu pār Vālodžu kalnu. Saimnieki gan atzīst, ka vālodzes viņu kalnā nav redzētas, toties bērzu birzītē vasarā lietu bieži piesauc griezes.
