Ejot līdz Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas kristīgās mācības un angļu valodas skolotājas Lolitas Ērgles kabinetam, gaitenī var saklausīt viņas aizrautīgo balsi. Atskan pa kādam skolēna jautājumam, un stunda beidzas vien kādu brīdi pēc zvana. Skolotājai gribas dalīties savās zināšanās pēc iespējas vairāk, un tādu viņu raksturo gan skolēni, gan kolēģi. Darbs skolā viņai savā ziņā ir nejaušība, bet acīmredzot likumsakarība, jo nekas jau šajā dzīvē nenotiek bez iemesla.
Stingrais pamats
Skolotājas darbs pirms 26 gadiem Lolitai sākās tieši ar kristīgo mācību. Tas bija atmodas laiks, kad cilvēki arvien vairāk tiecās pēc kristīgajām vērtībām un viņai bija iespēja tās dot arī citiem. Tagad skolotāja teic paldies skolas vadībai par uzticēšanos. Pēc tam pievienojās arī angļu valoda, un šobrīd viņa māca abus šos priekšmetus.
Lolitas dzīvē ticība bijusi, kopš viņa sevi apzinās. Kristīta viņa jau mazotnē katoļu baznīcā, bet vēlāk ģimenē neizjutusi reliģisko audzināšanu un arī baznīcu viņi neapmeklēja. Tomēr skrīveriete atceras gājienu uz baptistu dievnamu kopā ar vecmāmiņu apmēram astoņu gadu vecumā. Tur šī ticības sēkla iekrita sirdī, auga un palika uz visu mūžu. Tas ir viņas dzīves stingrais pamats, kas ielikts arī bērnu dzīvēs. Lolita atzīst, ka to jau nevar speciāli iemācīt, bet, ikdienā darot, pāriet arī nākamajās paaudzēs.
Arī Lolitas vīrs Andris ir katoļticīgais, un viņu laulība svētīta baznīcā.
— Lai gan esmu katoliete, man tuvas visas konfesijas. Protams, atšķirības tajās ir, bet tās vairāk ir kultūrā un tradīcijās, jo mēs taču visi ticam vienam — Jēzum Kristum, — saka Lolita.
Aizvadītos gadus Lolita aktīvi iesaistās baznīcas dzīvē, darbojoties Skrīveru katoļu draudzē, kā pasniedzēja strādājot Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā un Rīgas Katoļu ģimnāzijā, dažas dienas nedēļā mērojot ceļu uz galvaspilsētu. Agrāk tas bija biežāk, bet tagad ritmu pieklusinājusi. Tomēr, kaut mazās devās, bet Rīgu viņai vajag, jo tā ir viņas dzimtā vieta, kur viss tik pazīstams un tuvs.
— Esmu pilsētas meitene — Rīgā dzimusi un nodzīvojusi lielu daļu mūža. Pēc skolas apguvu vieglās rūpniecības tehnoloģiju, bet savā profesijā daudz nepastrādāju. Dzima bērni, un man svarīgāk bija viņus audzināt, tāpēc pieņēmu lēmumu palikt mājās. Kad bērni paaugās, sāku studēt kristietību Katoļu institūtā Rīgā un tālmācībā arī Anglijā, un sākās jauns pagrieziens manā dzīvē, — stāsta Lolita.
Dzīvē vajag dažādību
Viņa atzīst, ka pārcelšanās no Rīgas uz Skrīveriem abiem ar vīru bijis diezgan straujš lēmums. Vai tagad tā darītu, grūti pateikt. Toreiz tā bija tiekšanās pēc laukiem un plašuma. Zemes darbos lietpratējs gan vairāk ir vīrs, bet Lolitas aizraušanās ir puķes.
Šajos gados Lolita iemīļojusi Skrīverus, bet sirdī tomēr vairāk palikusi rīdziniece, jo tās taču ir viņas dzimtās mājas. Tomēr ar pārliecību atzīst, ka pilnībā ir Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas skolotāja. Par savējiem viņa ir lepna un to vienmēr uzsver, lai kur dotos. Pirms laika apsvēruši, vai neatgriezties Rīgā, tomēr palikuši tur, kur ir. Dzīvē vajag dažādību. Turklāt pēc darba un aktivitātēm baznīcas dzīvē, kas aizņem visu Lolitas brīvo laiku, gribas baudīt mieru un klusumu, padomāt. Skrīveros tas lieliski ir iespējams. Ko tādos brīžos var izdomāt?
— To, ka dzīve ir vienkāršāka nekā šķiet. Mēs to par daudz sarežģījam, steidzamies. Šodien cilvēkam visvairāk pietrūkst miera. Vai kāds ir aizdomājies, uz kurieni mēs skrienam? Mēs neapsēžamies un nedomājam, maz baudām viens otra klātesamību. Cilvēki tiecas uz kaut kādu progresu, bet kur tad ir tā galapunkts, kur ir tā robeža? Tajā skrējienā mēs zaudējam cilvēciskās attiecības, aizmirstam, kas mēs esam un ko vēlamies, — saka Lolita Ērgle.
Tieši tāpēc svarīga ir izglītība. Skrīveriete atzīst, ka jāmācās ikvienā vecumā un nevar apstāties savā attīstībā. Ja cilvēks teic, ka sasniedzis noteiktu dzīves punktu, un apstājas, viņš jau nepaliek uz vietas — ja virzība nav uz priekšu, tad tā ir atpakaļ.
— Ja mums ir plašāks redzesloks, mazāk dzīvē aizspriedumu, jo tie lielākoties rodas no nezināšanas. Arī cilvēku attieksmē pret reliģiju Latvijā. Ir kaut kādi stereotipi, kuros dzīvojam, bet mācoties paplašinās skats uz pasauli. Cilvēkam jāattīstās visos aspektos. Tagad daudz runā, ka arī bērni kļuvuši citādāki. Jā, viņi labāk orientējas modernajās tehnoloģijās, visu ātri uztver, bet diemžēl tikpat ātri aizmirst, jo ir pārsātināti ar informāciju. Tomēr būtībā bērni palikuši tādi kā agrāk — visi grib būt sadzirdēti, novērtēti, viņos ir ilgas pēc labā, skaistā un miera. Tikai — cik mēs, pieaugušie, varam viņiem to nodrošināt? — saka skolotāja.
Kopīgais vieno
Lolita un Andris ir četru dēlu vecāki. Visi bērni jau izauguši un aizgājuši savās dzīvēs pasaulē. Jautāju, kā ir būt dēlu mammai, un skrīveriete atsmaida — tā, ka nevar mazbērnus sagaidīt. Ar ģimenes veidošanu dēli nesteidzas, jo tā viņiem ir vērtība, kurā negrib vilties un vēlas spert šo soli ar pilnu pārliecību.
Ģimene un ticība ir tas, kas visus šos gadus vieno arī Lolitu un vīru. Abiem šovasar būs 40 gadu kāzu jubileja. Andra darbs bijis saistīts ar metālapstrādi, bet tagad viņš ir pensijā un var vairāk laika veltīt dārza darbiem. Viņus vieno arī mūzika. Andris dzied korī, bet Lolita dažkārt spēlē klavieres, ko apguvusi bērnībā. Katrā ziņā paklausīties labu mūziku viņiem abiem patīk.
Kopā viņi dodas izbraukumos pa Latviju. Tālāki braucieni Lolitai bijuši saistībā ar darbu, kad jāpiedalās dažādās mācībās vai semināros ārvalstīs. Tagad šo skrējienu cenšas mazināt. Ļoti patīkot Turcija, kur dzīvo arī ģimenes draugi.
— Mani fascinē šīs valsts kultūra, viņu stiprā ticība un lielā cilvēcība. Tagad arvien vairāk pārliecinos, cik nezināšanas dēļ esam aizspriedumaini pret musulmaņu valstīm. Iepazīstot to, attieksme mainās. To apliecina arī jaunākais dēls, kurš studē Saūda Arābijā. Katrā kultūrā jau ir savi labie un sliktie piemēri, bet kopumā apbrīnoju musulmaņu stipro ticību, jo viņi to nekaunas izrādīt nevienā brīdī, kā tas nereti ir kristiešiem, — saka Lolita.
Lai arī dzīves vitalitāte Lolitai ir dabiska, arvien vairāk viņa tiecas pēc miera. Skrīveriete atzīst, ka lielu dzīves daļu visu laiku kaut kam ir gatavojusies — stundām, semināriem, lekcijām, un tas prasījis lielu darbu. Tagad gribas vairāk laika veltīt arī sev, pasēdēt klusumā un baudīt skaisto ziedoni. Tāds vienmēr bijis viņas dzimšanas dienā maija beigās. Šis laiks jau no bērnības viņai saistās ar ziedošām tulpēm un ceriņiem. Tomēr arī pati daba pēdējos gados ir tāda steidzīga un daudzus ziedus raisa agrāk nekā iepriekš, bet ceriņi tomēr solās sagaidīt viņas 60 gadu jubileju pēc pāris dienām, ko šogad Lolita noteikti svinēšot plašāk. ◆
