Pasaule no Annas dienas zied tumšsarkanās magonēs. Manuprāt, Annas ir stipras gribas sievietes.
Pasaule no Annas dienas zied tumšsarkanās magonēs. Manuprāt, Annas ir stipras gribas sievietes. Mans stāsts būs par bebrēnieti Annu Krēsliņu. Viņai 26. jūlijs ir divkārši svētki.
Viņa saviem vecākiem Madonas rajona kādreizējā Oļu pagastā piedzimusi tieši Annas dienā. Kāpēc meitenītei dots Annas vārds? Gaidot pirmo bērnu, Annas Krēsliņas māte nolēmusi: ja piedzims dēls, būs Jānis, ja meita, sauks par Annu. Pirmais piedzimis dēls, bet meitai laimējies nākt pasaulē tieši Annās!
Šī ir Annas Krēsliņas 73. mūža vasara. Kopš 1972. gada Annas kundze dzīvo Bebros, bet sirdij tuva ir dzimtā puse un laiks, kurš pavadīts, mācoties Cesvaines vidusskolā. Jaunietei labi padevās eksaktie mācību priekšmeti, sevišķi matemātika, bet toreiz viņa vēl nezināja, ka izvēlēsies grāmatvedes profesiju.
Nākotni izposta karš
Gaišas un smeldzīgas ir bērnības atmiņas. Tēvs paņem bankā aizdevumu un nopērk Apeltienes muižiņu. Ģimene grūti strādā, lai saimniecība uzplauktu. 30. gadu beigās, kad nomaksāts aizdevums, tēvs saka: “Nu, tagad tik sāksim dzīvot!”.
Nākotnes ieceres izposta karš. Anna Krēsliņa atceras: “Uzlidojuma laikā sēdējām velvētajā pagrabā. Mājās vācu karavīri ierīkojuši štābu, mūs izdzina. Dzīvojām mežā, ierakumos. Piens mums, četriem bērniem, bija vienīgā iztika. Mazā meža pļaviņā ganījām govis. Nekad neaizmirsīšu mātes izmisumu tajā rītā, kad atklājām, ka lopiņi atrasti un aizvesti. Kad atgriezāmies no bēgļu gaitām, kūts bija nodedzināta, mājas jumts sabombardēts. Dzīvojām pusbadā. Māte no katlā sutinātiem graudiem un mīcītiem kartupeļiem cepa maizīti.”
“Kulaka” meita
Annas Krēsliņas jaunības laiks — drūmie pēckara gadi. Viņu dēvē par “kulaka” meitu, jo tēvu — krietnu latviešu zemnieku — 1948. gadā apcietina. Kā “kulaka” meitai grūti atrast darbu. Dzīvojot Birzgalē pie tēvabrāļa, tikai liktenīgas nejaušības dēļ iet secen izvešana 1949. gada martā. Nākot no ārsta apmeklējuma, meitenei ceļu aizšķērsojusi pajūgu rinda. Viņa kā sastingusi stāvējusi ceļa malā, līdz izdzirdējusi tēvabrāļa sievas saucienu: “Anniņ, mājās neej!”.
1953. gada pavasarī Anna brauc apciemot vecākus, bet Madonā viņu sagaida bruņoti vīri, lai kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem aizvestu svešumā. Apskatot dokumentus, čekisti secina — jaunā sieviete ir sarkanarmieša sieva, tāpēc neaizskarama. Uz drošības iestādi Rīgā gan aizvesta un pamatīgi nopratināta.
Īsa ir viņas laulības dzīve, jo vīrs, pārliecināts padomju varas piekritējs, klaji nosoda viņas vecākus, netic viņu godīgumam.
Priecē mazbērni
1957. gadā no Sibīrijas atgriežas vecāki, māsa, brālis. Anna Krēsliņa pabeigusi grāmatvedības kursus Rīgā un strādā par grāmatvedi Gulbenes rajona Stāķu mašīnu un traktoru stacijā. Stāķos jaunā sieviete sastop nākamo dzīvesbiedru Arnoldu Krēsliņu, ģimenē piedzimst meita Rudīte un dēls Ainārs. Pārceļoties uz dzīvi Bebros, viņa turpina strādāt par grāmatvedi Vecbebru sovhoztehnikumā. “Precīza, rūpīga un atsaucīga,” tā viņu raksturo bijušie kolēģi.
Annas Krēsliņas dzīvesdraugs atdusas kapu kalniņā, bet sirdi priecē četri mazbērni, jaunākais — Arnolds — ir biežs ciemiņš pie vecmāmiņas “Kamenēs”.
Kopš jaunības gadiem Annas kundze audzē puķes. Šķiet, viņa prot puķu valodu, jo uzzied ik stāds. Brīvajā laikā ekskursijās izbraukāta gandrīz visa Latvija. Mīļākais laiks dabā — pavasaris, kad sākas plauksmes un ziedēšanas laiks, rudens, kad Vecbebru pils parkā tik ugunīgas deg kļavas.
