Koknesieši Gints Kokins, Māris Vērdiņš, Viktors Suraks un Māris Mošenkovs pazīstami kopš bērnības.
Koknesieši Gints Kokins, Māris Vērdiņš, Viktors Suraks un Māris Mošenkovs pazīstami kopš bērnības. Tagad puiši ir zemessardzes 55. kājnieku bataljona 2. rotas 2. vada zemessargi un ir pārliecināti, ka četrotnes kalpošana zemessardzē viņu draudzību stiprinājusi vēl vairāk.
Šautene lielāka par pašu
Deviņdesmito gadu sākumā Ginta tēvs Artūrs Kokins Koknesē izveidoja jaunsargu pulciņu, un tajā iesaistījās gan paša dēls, gan viņa draugi. Tolaik vēl nebija vecuma ierobežojuma, ka par jaunsargu var kļūt, sasniedzot divpadsmit gadu vecumu. “Māris Mošenkovs grupā bija visjaunākais, arī maza auguma, bet turēja līdzi lielākajiem puišiem, devās pārgājienos un piedalījās sacensībās. Atceros — nāk Māris, bet lielā koka šautene, ko viņš nes, ir gandrīz divreiz garāka par pašu,” stāsta Artūrs Kokins.
Puiši atzīst, ka par zemessargiem kļuvuši likumsakarīgi — “izaugot” no jaunsargu vecuma, iestājās zemessargos. “Tas bija nākamais pakāpiens,” stāsta Gints Kokins.
Vienmēr gatavi
Jaunajiem zemessargiem, kuri zvērestu nodevuši tikai šīgada sākumā, ir astoņpadsmit, deviņpadsmit gadu. Gints smej, ka ir visvecākais, jo viņam jau divdesmit trīs. Abi Māri, Viktors un Gints lepojas ar to, ka var operatīvi sazināties, “savākties” un nokļūt vajadzīgajā vietā. “Mums neeksistē atrunas, iemesli, ka tagad nevaru, esmu aizņemts. Pat tad, ja strādājam, mācāmies vai atpūšamies, pirmkārt esam zemessargi. Esam savas zemes patrioti, lai ko darītu,” stāsta Gints. No jaunajiem zemessargiem dažādos pasākumos aktīvi iesaistās arī Sandis Apsāns, Edžus Zemītis, Lauris Pozņakovs, Sendijs Āriņš, Renārs Gailītis un Raimonds Ļaksa.
Kā vectēvs un tēvs
Gints stāsta, ka interese par Latvijas vēsturi radusies ģimenē. Tas, cik daudz vēsturisku faktu cilvēks zina par savu valsti, ir saistīts ar audzināšanu un tradīcijām ģimenē. “Mans vectēvs bija leģionārs. Tēvs dienēja padomju armijā. Uzskatu, ka tā ir drosmes un vīrišķības izpausme. Arī es vēlējos tāds būt, tāpēc iesaistījos jaunsargos. Kad pieteicos zemessargos, vecāki uz to raudzījās diezgan skeptiski, galvenokārt tāpēc, ka uztraucās un baidījās par mani — ja nu pēkšņi jāiesaistās militārās operācijās, jādodas uz svešu valsti. Taču vecāki neliedza to darīt, atstājot izvēli manā ziņā, un tagad to atbalsta. Atceros, vidusskolā klasesbiedri par mani zobojās, kad piektdienu vakaros nepiedalījos skolas pasākumos un negāju uz diskotēkām.”Iesi izgulēties, lai rīt varētu skriet pa mežu?” apmēram tā viņi mani ķircināja. Jau tolaik zināju, ka tas ir daudz labāk nekā aiziet uz ballīti un piedzerties. Pārgājieni mežā, treniņi un sacensības sniedz emocionālu atpūtu,” stāsta Māris Vērdiņš.
Ciena viens otru
Ja grib kļūt par zemessargu, jāatceras, ka vienmēr ir jāstrādā komandā — apgalvo puiši. Mācoties, ejot pārgājienā, trenējoties šaušanā vai piedaloties sacensībās, cīņas garu uztur draudzīgas attiecības. Neviens neapsmej to, kuram neveicas, bet pamāca, kā jādara, lai nākamreiz izdotos. “Tas nav sports. Mēs mācāmies, lai varētu strādāt un darboties komandā. Svarīgi arī tas, ka zemessargi ciena un respektē viens otru. Mēs varam būt labākie draugi, taču, ja zemessardzē es pārējiem esmu priekšnieks, tad manas pavēles neviens neapstrīd,” stāsta Gints.
Puiši atzīst, ka liels vilinājums zemessargiem, protams, ir šaušana. Pēc tam, kad vairākus gadus jaunsargos pa mežu līdzi ir stiepta koka šautene, tikt pie īstās ir liels gandarījums.
Jāzina, ko un kāpēc svinam
“Domāju, ka, dzīvojot Latvijā, katram pilsonim vajadzētu zināt, kā veidojusies mūsu valsts, kāpēc svinam svētkus noteiktos datumos un ko tie nozīmē latviešu tautai. Mūsdienās vecāki ir pārāk aizņemti, viņiem nav laika bērniem izstāstīt par agrākajiem notikumiem. Arī skolās patriotismam velta pārāk maz uzmanības. Liela daļa bērnu nemaz nezina, kāpēc svinam Lāčplēša dienu un ko mums nozīmē 18. novembris. Tāpēc nevar svinēt to, ko nesaprot,” uzskata Gints.
Jaunie zemessargi stāsta, ka valsts svētkos mājās iededz svecītes un klusībā atceras senos notikumus. Puiši iepriekš piedalījušies arī svētku gājienos Rēzeknē un Rīgā.
