(4. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags” 24. oktobra numurā.)
Es vienmēr skatījos uz skolotāja sapampušajiem un strupajiem pirkstiem, kuri neparasti veikli skraidīja pa klavieru melnbaltajiem taustiņiem. Populāro fragmentu no operas “Čigānu barons” skolotājam nācās spēlēt vairākas reizes. To mēs pieprasījām ik reizes, kad skolotāju piesēdinājām pie klavierēm.
Pats sacer
teikas
1971. gada Jāņos mēs ar Ēriku Salenieku braucām uz Klintaini apciemot savu skolotāju viņa mājās “Kastaiņos” un apsveikt vārda dienā. Pa ceļam sastiķējām dāvanai. Nekādas lielās kabatas naudas mums nebija, jo tajos laikos tikai izredzētie dzīvoja pārticībā, bet Gostiņos ražotai Jāņu muciņai ar pašu Jāni uz mucas, kam košs vainags galvā, iznāca gan. Klāt pielikām apsveikuma kartīti ar dzejolīti, nu mēs bijām riktīgi ciemiņi. Diez vai mēs skolotāju bijām brīdinājuši, jo vasaras brīvlaiks jau ritēja pilnā sparā, telefonu mums arī nebija, tomēr mums paveicās. Mājās bija pats namatēvs ar savu kundzi. Nekas neliecināja par gatavošanos svinībām, bet saimnieks mūs abus pacienāja ar mazu krūzīti pašdarinātā alus un medu šūnās. Izdzēru visu sev pasniegto krūzīti. Piedāvātais dzēriens likās neparasti salds, un šovasar, daloties šajās atmiņās ar skolotāja meitu, Inese atklāja: “Tas noteikti bija medalus. Tēvs taču bija bitenieks un šad tad uzbrūvēja medalu kādam godam.” Mūsdienu audzināšanas principu piekritēji asi kritizēs Jāni Zvaigzni, saskatot viņa rīcībā mazgadīgo pavedināšanu uz dzeršanu, bet es gribu piebilst, ka mēs tikām audzināti ar mazliet citādākām metodēm. Mēs neviens neesam izsprukuši no miesas sodiem, esam braukuši ar velosipēdiem bez pedāļiem, turklāt nelietojot ķiveres, esam dzēruši ne tikai nevārītu pienu, gadījies arī slāpes remdēt ar ūdeni, kas pasmelts no grāvja. Bet, neraugoties uz visu to, mēs esam ne tikai izdzīvojuši, bet arī izauguši par cilvēkiem.
Jāņu dienas turpinājumā skolotājs mums lasīja priekšā savas rakstītās teikas no avīzēm, kurās tās bija publicētas. Atceros, viena bija par Kraukļa klinti. Šķiroties skolotājs mums katram uzdāvināja gabalu saldo medus šūnu.
Pienāca 1972. gada februāris. Māte saņēma dzīvokli Ogrē, un man nācās pārcelties uz jauno dzīvesvietu. Ar mūzikas skolotāju Jāni Zvaigzni biju pazīstams vien trīs gadus, bet tas, ko iemācīja skolotājs Zvaigzne, vēlākajā dzīvē man lieti noderēja.
Visgrūtāk nodziedāt šķībi
Jāatzīstas, ka laikā, kad sākām dzīvot Ogrē, es jau biju iemācījies blēdīties. Vasarā devu priekšroku bumbas dzenāšanai, bet ziemā — hokeja spēlei, tāpēc, pāris reizes apmeklējis Viļa Kokamegi vadīto Ogres vidusskolas pūtēju orķestri, to pametu. Visgrūtāk bija nodziedāt šķībi, kad pārbaudīja manas muzikālās dzirdes atbilstību skolas jauktā kora vajadzībām. Bet arī ar šo pārbaudījumu veiksmīgi tiku galā. Kādu gadu tā pamērkaķojos, līdz ar atzītu “neriktīgu” muzikālo dzirdi tomēr atsāku apmeklēt pūtēju orķestri. Kādu laiku orķestri vadīja mūziķis Aivars Lūsis, kurš vēlākajos gados “Mikrofona aptaujā” bija pazīstams ar savām kompozīcijām, vēlāk skolotājs Beitiks.
Beitika laikā iekūlos pirmajās nepatikšanās. Parasti, kad Beitiks nokavēja mēģinājuma sākumu, mēs spēlējām bēru maršu, ko biju saklausījies no muzikantiem Pļaviņās. Es iepūtu bēru marša motīvu, bet pārējie rāva līdzi. Skanēja forši, pa visu skolu!
Orķestra sastāvs bija labs, vēlākajos gados Uģis Pētersons spēlēja “Ornamentā”, Normunds Krastiņš spēlēja kopā ar Medni grupā “Odis”, Gunārs Brīveris izmēģināja spēkus “Metronomā”. Šādā vīzē ākstoties, es šo pašu motīvu iepūtu 1976. gada 1. maija svētku demonstrācijas laikā. Automātiski pārējie parāva līdzi. Paldies dievam, ka tas, kam vajadzēja dzirdēt, nedzirdēja, bet tie, kas dzirdēja, tikai pasmējās. Pārrunas, protams, sekoja, Beitiks ārdījās. Vēl šodien nesaprotu, vai tas bija mūsu pasargāšanas nolūkos, vai viņš drebēja par savu ādu, bet draudi, ka Staļina laikos mēs jau būtu ceļā uz Sibīriju, izklausījās tīri reāli. Viss beidzās laimīgi, un neviens šo gadījumu vairs nepieminēja, bet mums bija, par ko pasmieties. Es domāju, ka Zvaigzne mani saprastu, jo manu attieksmi pret okupācijas režīmu, kura apstākļos mums visiem nācās dzīvot un strādāt, bija veidojis arī viņš — cik atceros, viņa runā vārds “padomju” tika aizvietots ar vārdu “krievu”. Un kur nu vēl tie pantiņi, ko šad tad brīvākās sarunās dzirdējām no skolotāja par latviešu rakstniekiem, kuri krievu priekšā lec kā krupīši! Bet mums, puikām, tas bija pats par sevi saprotams, jo tā runāja daudzās ģimenēs, — gandrīz katram ģimenē vai rados bija kāds izsūtītais vai leģionārs.
Izstaigā visus
mīkstos paklājus
Paldies skolotājam Jānim Zvaigznem par labu un profesionālu mācīšanu, pie viņa apgūtās iemaņas noderēja, arī valkājot krievu zābakus. Divus gadus, vienu mēnesi un pusotru nedēļu nācās spēlēt armijas orķestrī, dienot celtniecības bataljonā (strojbatā) Maskavas apgabalā. Strojbatā es nokļuvu pavisam nejauši, pirms tam atkal biju iekūlies kādā aplamā dzīves situācijā. Aizstāvēju savus klasesbiedrus, kuri krievu valodas stundā bija nokliegušies: “Sieg, heil!” Rezultātā militārais pasniedzējs atvaļinātais majors Aloizs Začs mani pasludināja par pretpadomju grupas vadoni (tas gan viņam netraucēja pēc neatkarības atgūšanas nēsāt Latvijas robežsardzes virsnieka formu), man nācās izstaigāt visus mīkstos paklājus, kādi vien Ogrē bija, sākot no kara komisariāta un beidzot ar partijas komiteju. Nācās atskaitīties par katru tēva brāli, kurš bija kritis leģiona rindās un kurš pēc kara palicis Vācijā pēc nokļūšanas amerikāņu gūstā. Bet toreiz es dienestam padomju armijā tiku norīkots uz Ķīnas robežu. Pārējie klasesbiedri tika iesaukti jūrniekos uz trim gadiem un dienēja Tālajos Austrumos. Tā teikt — polučai, fašist, granatu (saņem granātu, fašist — krievu val.)! Bet es pa ceļam nezin kādā veidā pazudu. Tā kā dokumenti mums jau bija izsniegti, tad pēdējā sadales punktā, saticis savu Pļaviņu klasesbiedru, iestājos vienā ierindā ar Valēriju Šupeiko.
“Janka, tev forši skan!”
Demobilizējoties es beidzu savas pūtēja gaitas. Pūšamo instrumentu nebiju turējis rokās 22 gadus, līdz, dziedot jauktajā korī ‘‘Ogre”, mums kādam saviesīgam pasākumam bija jāsagatavo priekšnesums. Man radās kārtējā idea fix — koros lielai daļai dziedātāju ir muzikālā izglītība, katrs pārvalda kāda mūzikas instrumenta spēli, un, aptaujājot koristus, noskaidrojās, ka mums ir pirmā un otrā trompete, tenors, altiņš, altsaksofons un tenorsaksofons, flauta, trombons, bungas un trīs akordeoni. Trūkstošos instrumentus aizdeva mans kaimiņš Dmitrijs Grozovs, pūtēju orķestra “Rīga” dalībnieks, Ogres mūzikas skolas pasniedzējs un vairāku orķestru diriģents. Dmitrijs izlīdzēja arī ar partitūru. Izdalīju notis un sarunājām, ka pēc nedēļas koncerts, tiekamies stundu pirms kora mēģinājuma, tad arī saspēlēsimies. Visgrūtāk bija lūpas pieradināt pie mundštuka. Nākamo sestdien saņēmu atzinību no mūsu kora diriģenta profesora Jāņa Zirņa, kurš savu pirmo muzikālo izglītību ir ieguvis kā pūtējs: “Janka, tev forši skan!” Viņš mūsu kora orķestrī basa partiju spēlēja ar trombonu, kuru aizņēmās no Matīsa Čudara, tagadējā Amsterdamas konservatorijas profesora. Zirnis šīs mūsu aktivitātes atceras ar smaidu: “Jāņa Padedža vadītais jauktā kora “Ogre” orķestris!” Repertuārs nebija plašs. Iemācījāmies divus gabalus — populāru valcerīti un diksilendu, trešajā gabalā iesprūdām, jo mēģinājumiem laika nebija, un pirmā šoka efekts, kas uzsita asumu, bija pazudis. Pēc gada nācās kori pamest, jo vairs nevarēju darbu savienot ar pašdarbību. Orķestris, nospēlējis trijos pasākumos, savu darbību beidza.
Mantojumā arī
gabaliņš humora
Jautāsiet, kāds sakars Jānim Zvaigznem ar te rakstītajām rindām? Vistiešākais. Pūšamo instrumentu spēli es apguvu pie Jāņa Zvaigznes, un viss pēc tam ir likumsakarība. Noteikti kāds gabaliņš Jāņa Zvaigznes humora arī ir mantots.
1982. gadā, braucot ar velosipēdiem no Ogres līdz Pļaviņām, iegriezāmies Klintainē. Braucot “Kastaiņu” virzienā, piemājas ganībās satiku Jāņa Zvaigznes sievu Bertu. Apvaicājos, vai skolotājs ir mājās, gribu viņu iepazīstināt ar savu sievu. Zvaigznes kundze atbildēja, ka Jānis kārtējo reizi ir slimnīcā ar parasto vainu — sirds. Tā es savu skolotāju vairs nesatiku. Varbūt paslinkoju, varbūt ikdienas rūpes uzskatīju par svarīgākām? Pēdējo reizi savu skolotāju redzēju televīzijā 1989. gada rudenī. Tas bija tipisks Atmodas laiku raidījums. Žurnāliste Jānim Zvaignem uzdeva jautājumu: “Vai atceraties Daugavu pirms applūdināšanas?” Uz to Jānis Zvaigzne, kurš jaunībā bija pludinājis plostus, zināja katru straumi, krāci, atvaru, atbildēja: “Kā filmā. Kad aizveru acis, es upi redzu tādu, kāda tā bija!” Tā bija pēdējā reize, kad redzēju savu skolotāju.
Nākamā gada pavasarī nenogurdināmā teiku vācēja, skolotāja, mūziķa un komponista sirds takts sitieni apklust. Viss viņa mūža darbs bija veltīts savai dzimtenei, dzimtajam ciemam un saviem novadniekiem, palīdzot audzināt un skolot jauno paaudzi.
(Turpmāk vēl.)
