(1. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags” 24. oktobra numurā.)
Atmiņās Jānis Zvaigzne raksta, ka elementārteorijas studijas pašmācībā uzskata par savu pirmo eksāmenu. Iegūtās iemaņas tūdaļ tika liktas lietā, sacerot jaunus šlāgerus. Melodiju izdomāšanā ierosmes netrūka. Tā drīz visos apkārtējo pagastu aizsargu orķestros parādījās Jāņa Zvaigznes šlāgeri, parocīgi spēlējami, pateicīgā instrumentācijā, labskanīgi. Šlāgerus pārdodams, viņš pelnīja naudu, ko izlietoja, pērkot grāmatas.
Vēlāk harmoniju Jānis Zvaigzne mācījās Daugavpils Tautas konservatorijā pie pasniedzēja Smoliana, Latvijas Valsts konservatorijā pie Pētera Barisona un Jelgavas mūzikas skolā pie Žilinska vedeklas. Visās šajās mācību iestādēs viņa zināšanas gāja iepriekš mācību programmā paredzētajai vielai, eksāmeni tika kārtoti spīdoši, kā spēlējoties. Viss bija iegūts pašmācības ceļā. Patiesībā autodidakts! Kad harmonijā viņš jutās pilnīgi brīvs, sāka komponēt šo to nopietnāku.
Nepieņem uzbāzīgo aģitāciju
Sēlpils Raiņa kluba orķestra klarnetists Pētersons klusos vasaras vakaros noklausījies Jāņa virtuozo trompetes spēli, kas no “Kastaiņiem” plūst pāri Daugavai un atbalsojas Sēlijas krastā, aicina Jāni pievienoties kluba orķestrim, ko Zvaigzne arī 1931. gada maijā izdara un jau decembrī kļūst par šī orķestra vadītāju. Raiņa klubā valdošā “sarkanā” nokrāsa neļauj darbu turpināt, tāpēc 1933. gada maijā Jānis orķestri atstāj — pārāk nepieņemami viņam ir jaunie paziņas ar savu uzbāzīgo aģitāciju, slepeni no Padomju Savienības ievestās nelegālās literatūras lasīšana, kas nesaista ne ar savu ideju, ne stilu, ne valodu. Puisim, kas lasījis Akselu Munti, Arčibaldu Kroninu, Ēriku Remarku, nemaz jau nerunājot par uz visu mūžu interesi piesaistījušajiem novadniekiem Jāni Jaunsudrabiņu un Kārli Štrālu, sajūsmu neizraisa Voiničas “Dundurs”, ko viņš arī neslēpj no Raiņa kluba biedriem. Kā savā laikā pasmējies Jānis Zvaigzne, komjaunatnē sēlpilieši viņu neuzņēma, jo bija jāglābj pašiem sava āda, kad sākās komunistu tvarstīšana.
Iztiku pelna ar mūziku
Spēlējot Raiņa klubā, Zvaigznem rodas jauni darbi, tie ir 1905. gada un strēlnieku dziesmu popūriji pūtēju orķestrim. Pirms dienesta armijā Jānis Zvaigzne vēl paspēj izveidot, kā viņš pats izteicies, kombinēto orķestri no Pļaviņu jauniešiem un kārtīgi izspēlēties gan pilsētā, gan visos apkārtējos pagastos ballēs, gājienos un mirušo pavadīšanā. 1934. gadā jauneklis 21 gada vecumā tiek iesaukts obligātajā kara dienestā Vidzemes artilērijas pulkā un visu dienesta laiku spēlē Vidzemes artilērijas pulka orķestrī. Beidzis dienestu armijā, atgriežas dzimtajos “Kastaiņos”, iztiku pelna ar mūziku, spēlē Pļaviņu un Kokneses kultūras biedrību orķestrī. Kad 1935. gada oktobrī Koknesē svin I Vislatvijas Pļaujas svētkus, Jāņa Zvaigznes trompete, no luterāņu baznīcas torņa atskaņojot korāļus, ir tā, kas modina plašās telšu pilsētiņas iemītniekus, kuri ieradušies jau iepriekšējā dienā.
Spēlē Latgales dziesmu svētkos
Ļoti intensīvā darba gada noslēgumā 1936. gada 31. decembrī, spēlējot tradicionālajā Kokneses kultūras biedrības karnevālā, Jānis satiek savu kādreizējo draugu no skautu laikiem Pēteri Kaņepu, kas iesaka Jānim Zvaigznem pieteikties darbā Daugavpils prefektūras orķestrī, kur tobrīd trūcis laba trompetista. Talantīgais puisis tiek pieņemts šajā orķestrī, kas trīs gadu laikā, kamēr tur spēlē Jānis Zvaigzne, izveidojas par labu māksliniecisku kolektīvu ar nopietnu repertuāru. 1940. gada 16. jūnijā orķestris vēl paspēj nospēlēt Latgales dziesmu svētkos, bet nākamajā dienā Latvijas robežu šķērso padomju okupācijas karaspēks. Jānis Zvaigzne 1980. gadā savās atmiņās raksta: “Tad viss sabruka. Ienāca krievu okupanti. Likvidēja orķestri, atlaida mūziķus no darba, apcietināja, nošāva. No 30 mūziķiem dzīvi palika pieci cilvēki. Tas viss augstākās idejas un labākas nākotnes vārdā. Kādēļ? Vai mēs bijām kādi fašisti? Darījām savu darbu tāpat kā tagad miliči”.
Paralēli darbam Daugavpils prefektūras orķestrī Jānis Zvaigzne mācījies Daugavpils Tautas konservatorijā trompetes spēli un teorētiskos priekšmetus, tas bagātinājis viņa zināšanu pūru. Ar tādu enerģiskais puisis ierodas Rīgā, lai kārtotu iestājeksāmenus Latvijas Valsts konservatorijā. Kad tie teicami izturēti, sākas tik ilgi kārotās studijas. Profesors Jāzeps Vītols slēgtajā studentu vakarā Jāņa spēlēto P. Čaikovska “Valsi” vērtē ar vārdu “briljanti!”. Studijas sagādā gandarījumu, bet visgrūtāk iet marksismā-ļeņinismā, jo mūziķim grūti saprast J. Staļina “Partijas vēstures īso kursu”, kur viss samudžināts, neskaidri izklāstīts, saraustīts, nekādas skaidrības. Par laimi, pavasarī visus eksāmenus Jānis nokārto labi un teicami.
Izstājas no augstskolas
Kara sākums studentu pārsteidz Koknesē, kur Jānis ar savu ceļojošā teātra “Razlom” trupu (tajā viņš spēlē no studijām brīvajā laikā, lai piepelnītos) ieradies ar viesizrādi. Kad citi aktieri atgriežas Rīgā, Jānis dodas uz tēva mājām, bet, novērojis vietējo varas vīru ālēšanos un sapratis, ka šādos apstākļos dzīves nebūs, pēc pāris dienām atgriežas Rīgā, kur jau skaidri manāmi kara pilsētas vaibsti. Darbu uz neilgu laiku izdodas atrast latviešu karavīru orķestrī, vēlāk Ķemeru kūrlazaretē par trompetistu. Otro mācību gadu konservatorijā iezīmē pamatīgas teorētiskās studijas pie Lūcijas Garūtas, Pētera Barisona, bet nesaskaņas rodas ar trompetes klases vadītāju Jāni Skrastiņu. Tā kā kara kapelmeistaru klase ir slēgta, Jānis izstājas no augstskolas, savam sapnim tuvāk neticis.
Kara kapelmeistarus vēl gatavo Rīgas Valsts mūzikas skolā, un Jānis Zvaigzne iestājas tajā. Skolas vadītājs komponists Jānis Vītoliņš ir tas, no kura gūtās zināšanas instrumentācijā atnes Jānim pirmos lielākos panākumus. 1943. gada nogalē Latviešu brīvprātīgo SS leģiona ģenerālinspektors izsludina maršu konkursu. 1943. gada 24. septembrī Jānis Zvaigzne iesūta parādes maršu “Vieglais solis”, bet 11. oktobrī — maršu “Soļotājs”. Abi tiek godalgoti. Kara kapelmeistaru klasi beidzot, ne mazāka popularitāte ir diplomdarbam — maršam “Patšautene, uguni!”.
Augstu vilni Zvaigznes kompozīcijas sasniedza 1943. gada 11. jūlijā Rīgas lauku novada Dziesmu svētkos, kuros atskanēja “Maza svīta”, “Melodija”, baleta skats, deja, “Mazs maršs” un maršs “Patšautene, uguni!”.
Par tiem recenzijā prof. Jēkabs Graubiņš rakstīja: “Iepazināmies ar jaunu autoru pūtēju orķestrim — J. Zvaigzni kompozīcijās “Meža svīta” un maršs “Patšautene, uguni!”. Nevar lepoties ar oriģinālām muzikālām domām, bet ar orķestra skanīguma problēmu pazīšanu gan, tāpat ar kompozīcijas formu un harmonijas likumiem. Par to priecājamies.”
(Turpmāk vēl.)
5. novembrī pulksten 13
Klintaines pagasta pārvaldē
atmiņu pēcpusdiena “Stukmaņu stāsti.”
Tikšanās ar Jāņa Kalvīša un Jāņa Zvaigznes ģimeņu pārstāvjiem, novadpētniecības entuziastu Jāni Ivaru Padedzi un bijušajiem Klintaines skolas skolotājiem.
