Astrīda un Jānis Knoki savu dzimtu atmiņu stāstus, fotoattēlus un senču mantojumu tur godā un cieņā. Viņu mājās Aizkrauklē glabājas lietas, kas ir pat divreiz senākas par šo pilsētu un radītas senos, tālos laikos. Lietām mūžs ilgāks nekā cilvēkam, bet stāsti par tām jānodod tālāk no paaudzes paaudzē, lai saglabātu cieņu un lepnumu par savu dzimtu. Stipras un dziļas saknes ir priekšnoteikums kuplam, lepnam un ilgmūžīgam dzimtas vainagam.
Viena no ģimenē pusotru gadsimtu glabātām lietām ir bezmēns jeb rokas svari. Tagad retumis izmantots, svaru joprojām nosaka precīzi. Rīks pārlaidis divus pasaules karus. Tajā iegravēta ražošanas vieta un tā ražotājs — “F. Reiss, Rīga” — un gadskaitlis 1862. Bezmēns bijis neaizstājams palīgs Astrīdas vectēvam Mārtiņam Kalniņam, kurš bijis linu, arī kokmateriālu uzpircējs. Bezmēnu Mārtiņam vajadzējis linu svēršanai. Rokas svari palīdzēja nopelnīt naudu, par ko Mārtiņa astoņas atvases — četrus dēlus, četras meitas — izaudzināt un izskolot. Astrīdas kundze bezmēnu saņēma 1968. gadā, kad vecāmāte viņai to nodeva glabāšanā. “Vecāmāte Zelma Albertīne nodzīvoja garu mūžu, vairāk kā deviņdesmit gadu, pēdējos astoņus dzīves gadus — uz gultas,” stāsta Astrīda Knoka.
“Savu Bībeli lūdza ielikt viņai līdzi zārkā, tā būtu izdarījusi, taču nespēju grāmatu sameklēt. Vēlāk atradu un tagad turu cieņā un godā,” piebilst Knokas kundze. Bībele ir 19. gadsimta otrās puses vai beigu izdevums, un 1878. gadā dzimusī Zelma Albertīne to, iespējams, saņēmusi dāvanā iesvētību dienā. Tik bieži no nodzeltējušās grāmatas lapām lasītas lūgšanas, ka reiz tumši sarkanais samts, ar ko pārvilkts Bībeles vāks, nobružājies, sīkām sarkanām stīdziņām saglabājoties tikai pie metāla rotājumiem stūrīšos un krusta, kas vāka vidū. Grāmata vērta vaļā arī, lai pierakstītu ģimenē ienākušos un aizgājušos.
Vēl ģimene glabā meduskrāsas lādīti. To 19. gadsimta nogalē vai 20. gadsimta sākumā darināja nu jau pensionētā hidroinženiera Jāņa Knoka tēvs, lauku fotogrāfs Ferdinands Knoks. Koka “mežģīnes” izzāģētas no kļavas, joprojām gaišā medainā krāsā. Viens vienīgs sīks labojums bijis vajadzīgs lādītei, kurā Ferdinands Knoks glabājis sev dārgākās lietas. Izcilais lauku fotogrāfs, kurš dzimis Gulbenes pusē, ne tikai iemūžinājis ap 11 tūkstošiem attēlu, no kuriem daļa glabājas muzejā, bet bijis talantīgs meistars arī citās lietās — kā galdnieks, kalējs, seglinieks.
“Cik ilgi kalpo šīs sen tapušās lietas — nelūst, nenolietojas,” nosaka Astrīdas kundze. “Tikai Bībele gan būs jāatjauno.” ◆
