Neretas policijas iecirkņa inspektoram leitnantam Andrim Zariņam šogad aprit 20 gadu, kopš viņš strādā policijā. Zariņa kungs teic, ka šajā profesijā var strādāt vien tie, kuri patiešām vēlas palīdzēt cilvēkiem, jo iecirkņa inspektora darbs nebeidzas mirklī, kad vakarā tiek aizvērtas iecirkņa durvis.
Deviņi gadi Rīgā
— Uz policiju atnācu strādāt tūlīt pēc dienesta armijā. Tolaik, deviņdesmito gadu sākumā, puišiem laukos jau lielas izvēles nebija — vai nu strādāt mežā, vai turpināt dienestu policijā, — saka Zariņa kungs. — Neretā cita darba nebija. Strādāt gan sāku nepilngadīgo noziedzības profilakses centrā Rīgā. Tur ievietoja pusaudžus, kuri bija izdarījuši nopietnus likumpārkāpumus, arī slepkavības.
Dažādās policijas struktūrvienībās Rīgā nostrādāju deviņus gadus. Kādu brīdi biju Valsts sekretāra autovadītājs, taču šis darbs bija pārāk “nemierīgs”. Bieži bija jāstūrē brīvdienās, un, tā kā manā ģimenē piedzima meita, izvēlējos “mierīgāku” darbu policijas iecirkņa dežūrdaļā. Diennakts bija jāstrādā, trīs — brīvas. Vēlāk atgriezos dzimtajā pusē.
Viss jādara pašam
Salīdzinot ar policista darbu Rīgā, te ir cita specifika. Tur, atnākot uz darbu, uz galda jau bija dokumenti par iesāktām lietām. Bija ātri jāorientējas jau paveiktajā, lai darbu var turpināt. Te, laukos, viss jādara pašam: jābrauc pēc izsaukuma, jānoformē dokumenti, jāveic citas nepieciešamās darbības. Daļēji ir vieglāk — skaidri zini, kas jau paveikts un kas vēl jāizdara.
Sākumā biju inspektors Neretas pagastā. Pēc reorganizācijas 2009. gadā manā pārziņā ir Zalves un Mazzalves pagasts.
Daudzi saka: dzimtajā pusē strādāt par policistu ir grūtāk — visi pazīstami. Tam var gan piekrist, gan nepiekrist. Vairāki jaunieši bija manā acupriekšā izauguši, un nevienam nekas nebija jāpierāda kā tajos gadījumos, kad nosūta uz svešu vietu un vietējie vēlas noskaidrot, kāds cilvēks tu esi.
Savlaik policijā sāka strādāt cilvēki, kuri vēlējās saņemt algu, neko nedarot. Tagad palikuši tie, kuriem policista profesija ir sirdslieta. Šis darbs kļūst par dzīvesveidu, un tas nebeidzas mirklī, kad teorētiski vari doties mājās.
Gandarījums, ka esi palīdzējis
Lielākais gandarījums par to, ka esi varējis palīdzēt nelaimē nokļuvušam cilvēkam, ka zaglis pārtraucis zagt vai izdevies samierināt sastrīdējušos ģimenes locekļus vai kaimiņus.
Te, pierobežā, mēdz “viesoties” zagļi arī no Lietuvas. Ne reizi vien esam viņus tvarstījuši. Visbiežāk gan nākas palīdzēt risināt ģimenes konfliktus un kaimiņu domstarpības. Kad esi iepazinis cilvēkus, vari ātri izlemt, kā ar kuru jārunā, lai panāktu vēlamo. Ar vienu jābūt stingram, ar citu no sirds jāizrunājas.
Likumsargu ģimene
Vaicāts, kā ģimene vērtē to, ka tās “galva” ir policists, Zariņa kungs smaidot teic, ka arī viņa civilsieva ir policiste, turklāt viņa priekšniece.
— Iepazināmies, kad viņa vēl strādāja robežsardzē. Neesam gan oficiāli precējušies, taču audzinām kopīgu dēlu, tā ka esam īsta ģimene, — teic Andris Zariņš. — Kad Neretā likvidēja robežsardzes posteni, viņa sāka strādāt policijā. Kādam jau jābūt arī priekšnieka amatā. Problēmas tas nerada. Mājās pie kafijas krūzes gan par darbu cenšamies nerunāt.
Aizrautīgs mednieks
Visu brīvo laiku Andris Zariņš velta medībām. Iepaticies vēl zēna gados, kad vīri mājas pagalmā sprieduši par medībām. Vēlāk uzaicinājuši par dzinēju, un nu jau daudzus gadus pats ir mednieks.
— Arī pusaudze meita no pirmās laulības ir aktīva mežā gājēja, pat septiņgadīgais dēls uzmet lūpu, ja sliktu laika apstākļu dēļ jāpaliek mājās, bet es dodos uz mežu, — stāsta Andris Zariņš. — Bieži viņu apbrīnoju: laiks lietains, bet viņš pacietīgi gaida medību iznākumu. Kaut piesmēlis zābakus, teiks, ka viss ir kārtībā un kājas sausas. Bet es taču redzu, ka viņš ir nosalis, un vedu mājās.
Pēc saspringtas darba dienas mežā var atpūsties vislabāk, taču reizēm, kad jau esi nokļuvis līdz medību vietai, iezvanās tālrunis un jādodas atpakaļ, lai kādam palīdzētu. Par to neskumstu, jo zvēri, kuri lemti man, nekur nepazudīs. Būs jauna diena un citas medības. Cilvēks taču policistam zvana tad, kad patiesi nokļuvis nelaimē, un viņam atteikt nevar. ◆
