“Zem mūsu mājas ozola ir daudz dzimšanas dienu nosvinēts!” saka Vladislava Vecmane no Seces pagasta “Bandenieku” mājām.
Pagalma mauriņš glīti nopļauts, un mājas saimniece ar lielu mīlestību izrāda puķes, kas aug dobēs un vēl tikai ziedēs. Smaržo ceriņi, bet mīlestības kokā pie mājas ligzdu novijusi cielaviņa.
Jāizslauc 13 govju
“Mana māte bija poliete, viņa Latvijā ieceļoja 1938. gadā un strādāja dažādus darbus, toreiz jau daudzi te brauca strādāt. Satika savu nākamo vīru, pēc tautības krievu, tomēr ilgi kopā nenodzīvoja, ar kādu citu sievieti viņš aizbrauca uz Krieviju. Dzīvojām Sunākstē un ģimenē bijām četri bērni — trīs māsas un brālis. Kad man bija 21 gads, māte nomira. Toreiz viņa ziemas laikā nopērās pirtī, bet draudzene lūdza, lai pagaida. Māte priekšnamā pagaidīja, vēlāk līdz mājām bija jāiet divi kilometri, un viņa saslima ar plaušu karsoni,” stāsta jubilāre. “Mani pieņēma audžumāte. Bija piecos jāceļas un jāiet kolhozā slaukt govis, no 138 govīm man ar rokām bija jāizslauc 13. Ar izkapti vajadzēja pļaut zaļbarību, bet man, tādam skuķim, tas nebija viegli. Vecāko māsu pieņēma cita audžumāte, bet jaunākā māsa un brālis nokļuva katrs savā bērnunamā. Vēlāk braucu viņus meklēt, abus atradu. Kad tēvam vecumdienās vajadzēja pensiju, viņš bija atbraucis uz Latviju, bet es viņu izdzinu no istabas — kāpēc kādreiz sita māti un kur viņš bija tad, kad mēs, bērni, bijām mazi un mums klājās grūti?”
Trīsdesmit gadu zivsaimniecībā
Vladislava stāsta, ka māte viņu sauca par Vladu, bet citi jau kopš skolas laikiem dēvē par Sašu, tādēļ daudzi īsto vārdu nemaz nezina un dažs “iedevis” arī vārdu Aleksandra.
Vladislava trīsdesmit gadu Secē nostrādāja par dīķsaimniecības noliktavas pārzini, sešus sasaukumus bija vietējā pagasta deputāte un kādu laiku arī sociālā darbiniece.
“Kad iepazinos ar savu vīru Robertu, Secē nopirkām “Bandenieku” mājas. Viņš strādāja uz dzelzceļa, kopā nodzīvojam 17 gadu. Taču vīrs traģiski gāja bojā — toreiz bija liels putenis, vīrs tīrīja pārmijas un domāja, ka vilciens nogriezīsies pa sānu ceļu, taču tas aizbrauca taisni…” atceras Vladislava.
Pēc trijiem gadiem Vladislava iepazinās un apprecējās ar Jāni. Kopā nodzīvoja 22 gadus, taču tad Jāni piemeklēja ļauna slimība, un pusgada laikā arī viņš nomira. Tas bija pirms desmit gadiem. “Kopš tās reizes nolēmu, ka citu vairs nemeklēšu,” atklāj jubilāre.
Padusē rotveilers
Kā līdz šim svinētas jubilejas? “Kad strādāju zivsaimniecībā, vienmēr cits citu apsveicām gan vārda, gan dzimšanas dienās. Kolektīvā bijām 27 cilvēki, bet sezonas laikā vēl vairāk,” atceras jubilāre. Skaisti mirkļi kopā ar kolēģiem jubilejās pavadīti mājās ozola paēnā, bet šogad gan vairs tik lielus svētkus nerīkošot.
Par to laiku liecina arī dažādas neparastas dāvanas, piemēram, liels krabis, briežu ragi un Dievmātes Marijas statuja. 40 gadu jubilejā uzdāvināts liels pulkstenis, kas joprojām sit skaļu “bim — bam” katru stundu. Vīrs 50 gadu dzimšanas dienā iepriecināja ar radioaparātu, kas darbojas vēl tagad. Mazmeita, kura strādā Anglijā, uzdāvināja lelli — pastnieku, kurš runā angliski un spēlē mūziku.
Reiz znots nācis ciemos, un padusē bijis tāds kā sainis, vēlāk izrādījies, ka tas ir rotveilers. Bijis labs sargs, tomēr suņa mūžs ir neilgs, nodzīvoja tikai deviņus gadus, un un tagad sētā rej Lācis. Kādreiz dāvanā saņemts arī liels keramikas lācis ar alus krūzi, tas glabājies uz televizora. Vīrs kādreiz televizoru gribējis paregulēt, jo tas nav rādījis, un dāvana nokritusi zemē un saplīsusi. Puķu podā “aug” arī vēl kāda neparasta dāvana — pāva spalvas.
“Tagad man vairs neko nevajag, izņemot dārzā stādāmas puķes, piemēram, meitai pasūtīju dzeltenu krūmu rozi,” atklāj Vladislava. “Citi teic, ka bērnus audzināt ir grūti, tādēļ viņus negrib laist pasaulē. Bet es esmu laimīga, ka man ir meita Brigita, dēls Aivars un septiņi mazbērni. Trīs mazbērni strādā Īrijā un Anglijā, kopā visiem iznāk būt reti. Vislielākais prieks ir tad, kad ar bērniem, mazbērniem, radiem un draugiem jubilejās varam satikties visi kopā.”
