Pļaviņietes Daces Vinteres dzimšanas diena maija beigās allaž ir ziedoņa smaržu ieskauta. Tādu viņa to atceras no bērnības, un tāda tā ir arī šodien, kad Dace svin skaistu dzīves jubileju.
Sajūtas nezūd
Daces dzīve saistīta gandrīz tikai ar Pļaviņām. Dzimusi un bērnību pavadījusi Gostiņos, kas bija viena no Pļaviņu pilsētas daļām. Tur savulaik valdījusi liela rosība — darbojās vairākas ražotnes, veikali, kafejnīca, aptieka, zobārsta kabinets un daudz kas cits. Arī Gostiņu astoņgadīgā skola, kur viņa mācījās. Ģimene dzīvojusi ēkā pretī baznīcai, un Dace auga kopā ar jaunāko brāli Jāni.
— Manā dzimšanas dienā allaž ziedējušas ābeles. Atceros, beidzot 8. klasi, tajā dienā ar pārējiem aizgājām Skanstniekos uz Draudzības parku, kā tolaik to dēvēja. Apkārt viss ziedēja, smaržoja, upē peldēja gulbji, un bija tik jauki! Manā bērnībā Aiviekstes upe pretī Gostiņu baznīcai nebija dziļa, ar tādām nelielām krācītēm, kur patika plunčāties. Ziemā no krasta braucām ar ragaviņām un reiz ieslīdēju neaizsalušajā upes daļā. Tās sajūtas nekur nav zudušas, lai arī apkārt daudz kas mainījies, — atzīst jubilāre.
Tagad gan skumji skatīties uz pustukšajām mājām, kas sagumst arvien vairāk. Nav arī darbavietu, kur savulaik strādājusi.
— Vidusskolu pabeidzu Pļaviņās un aizgāju mācīties uz “Rīgas manufaktūras” profesionālo skolu. Pēc tās neilgi pastrādāju manufaktūras rūpnīcā Rīgā, apprecējos un atgriezos Pļaviņās. Galvaspilsētā tomēr neiepatikās, un arī attiecības neizdevās. Sāku strādāt uzņēmumā “Daiļrade” Gostiņos. Tolaik tur ražoja daudz dažādu lietu, arī lielu klāstu suvenīru, — stāsta jubilāre.
Atkal Gostiņos
Tomēr lielāko daļu mūža Dace strādājusi tirdzniecībā. Vispirms kafejnīcā Pļaviņās un tad 27 gadus Gostiņos. Nelielo sarkano ķieģeļu ēku ielas malā Gostiņos joprojām rotā uzraksts “Kafejnīca”, lai gan tā sen jau slēgta. Arī cilvēki atceras, cik gardas maltītes tur bijušas, un smaidīgo pārdevēju Daci pie kases. Pusdienot tur devās daudzi apkārtējo uzņēmumu strādnieki un pat brauca no citurienes. Neilgu laiku pastrādāts arī toreizējā universālveikalā Pļaviņās, atvaļinājuma laikā aizvietota pārdevēja Odzienā. Nāca pārmaiņu laiks, daudz ko likvidēja, un vajadzēja nopelnīt pensiju, tāpēc Dace atkal atgriezusies “Daiļradē”, kur tolaik ražoja mēbeles.
Darbs visu mūžu bijis smags un lielākoties kājās, kas ar laiku neizbēgami radīja veselības problēmas. Tomēr, atskatoties pagātnē, Dace atzīst, ka, visticamāk, dzīvē vēlreiz izvēlētos strādāt tirdzniecībā. Viņai patika, un kolektīvs bija labs, jo citādāk nevarētu nostrādāt vienā vietā tik ilgi. Bija interesanti, lai arī tolaik nekā daudz veikalos nebija un visur bija vajadzīgs “blats” jeb pazīšanās, lai nopirktu ko labāku. Arī kafejnīcas apmeklētāji gaidīja, kad atvedīs kādus gardumus, ko ikdienā neiznāca bieži baudīt. Ko tagad dod pilni veikali, ja ne visiem ir iespēja nopirkt kāroto?
Prieks par savējiem
Savukārt Daces meita Kristiāna dzīvē izvēlējusies pavisam citu profesiju. Viņa ir sākumskolas skolotāja Pļaviņu novada ģimnāzijā, kur pati savulaik mācījusies. Tas ir darbs, kas viņai piestāv, patīk, un to atzinīgi novērtē gan skolēni, gan viņu vecāki. Studējot Daugavpilī, Kristiāna praksē bija dzimtajā skolā un tur sāka strādāt kopā ar vīru Gintu, kurš arī ir skolotājs, tāpat kā viņa mamma, tētis un māsa. Vesela skolotāju dzimta! Tā ka mazbērniem nekad nebija problēmu — ja vecāki nevarēja palīdzēt tikt galā ar kādu lietu, tad bija zvans omei uz Ļaudonu, un par visiem jautājums atrisināts.
Dace atzīst, ka Kristiāna allaž bijusi prātīga un patstāvīga. Kā jau lielai daļai bērnu, lielākais atbalsts vajadzīgs pirmajās klasēs, vēlāk ar visu pati tika galā. Tādi ir arī mazbērni. Dace tikai nebeidz brīnīties, pa kuru laiku viņi izauguši tik lieli! Naurim drīz jau 25 gadi, un Sonora rudenī svinēs 18. jubileju. Kad abi auguši, bijuši arī strīdi, bet tagad daudz atbalsta viens otru. Sonora ir laba sportiste, aktīva sabiedriskajā dzīvē un nākamgad beigs vidusskolu. Ja vajag kaut ko sarežģītāku tehnikā, jautā brālim, jo viņš augstskolā apguvis informācijas tehnoloģijas un strādā šajā jomā.
Arī Dace ar vīru Mārtiņu ar datoru ir “uz tu”. Patīk tajā gūt gan informāciju, gan uzspēlēt kādu spēli. Savulaik nopirkuši lauku māju pie Aiviekstes upes. Vīram patika tur darboties, bet Dace neiejutās. Tagad tur saimnieko meita, bet paši lielākoties pa pilsētas dzīvokli. Ko darīt ikdienā, pietiek. Agrāk paticis adīt un arī lasīt, bet acis ātri nogurst, tāpēc atrod citas nodarbes.
Kad vien ir iespēja, viņa dodas uz teātra izrādēm un koncertiem. Kopā ar citiem pļaviņiešiem būts daudzviet, un viņai patīk. Interesanti apskatīt citas vietas un atkal atgriezties mājās.
