Dziesma, simtiem koncertu, stipras sievietes vārds — tas jau daudzus gadus vieno Aizkraukles pagasta senāko pašdarbības kolektīvu.
Dziesma, simtiem koncertu, stipras sievietes vārds — tas jau daudzus gadus vieno Aizkraukles pagasta senāko pašdarbības kolektīvu.
Šoruden Aizkraukles pagasta sieviešu vokālais ansamblis “Spīdala” svin 40 gadu jubileju. Lai gan svētku koncerts nupat nodziedāts, visa šī sezona ir jubilejas, tāpēc vērts mazliet atskatīties pagātnē un ielūkoties nākotnē.
Ar dziesmu pusi mūža
Sieviešu vokālais ansamblis Aizkraukles pagastā izveidojās 1966. gada rudenī, to ierosināja pagasta jaunieši, un iniciatore bija Aina Podvinska. Kolektīvu vadīt uzaicināja Gunu Kāgani. Kopš 1976. gada ansambli vada Janīna Zolotorenko, koncertmeistare ir Aija Pāvila, viņas abas arī dzied ansamblī. Kolektīvā gan vadītāja, gan ansamblis, gan dāmas, kuras dzied tajā jau trešo gadu desmitu, svinēs jubileju. Ansamblī ir vairākas dāmas, kuras dzied jau trešo gadu desmitu: ansambļa vecākā Vija Skujevska — 30 gadu, 28 gadus “Spīdalai” uzticīga ir Ligita Neija, 21 gadu — Sandra Dindone. Ilgus gadus dzied arī Jana Kalniņa, Zigrīda Pastare.
Vārds no Pumpura eposa
Nosaukums ansamblim apstiprināts 1984. gada janvārī. Kāpēc tieši “Spīdala”? “Gribējām ar Aizkraukles pagastu saistītu nosaukumu. Netālu ir Aizkraukles pilsdrupas, un ar tam saistīti Pumpura eposa tēli, tāpēc arī izvēlējāmies šo vārdu,” saka ansambļa vadītāja Janīna Zolotorenko. Kopš tā laika dalībniecēm ir arī stilizēti Spīdalas tērpi, tos koncertos ģērbj, dziedot tautasdziesmas. Tagad Aizkraukles pagastā ir arī deju kolektīvs “Aizkrauklis”, ar to un citiem pagasta kultūras nama pašdarbniekiem koncertējot apceļotas daudzas valstis.
Latvietes iepatīkas uzbekam
Ansambļa dziedātājām spilgti atmiņā palicis viens no pirmajiem lielākajiem koncertceļojumiem Uzbekijā. Toreiz latvietes ļoti iepatikušās kādam vietējā restorāna īpašniekam, un viņš uzsaucis dāmām šampanieti. Kad viņš kārtējo reizi saucis sievai: “Zosja, šampanieti!”, viņa atkliegusi: “Vairs nav!”. Ne jau tāpēc, ka šampanietis patiešām beidzies, bet gan citu jūtu vadīta…
“Spīdalas” meitenes dziedājušas arī Sibīrijā, kur nakšņojušas kādā armijas daļā, un, pat ejot uz tualeti, dāmas apsargāja bruņoti vīri. Būts arī Maskavā, Aizkarpatos, Krimā, Slovakijā, Francijā, Itālijā, Ungārijā, Horvātijā un citās zemēs.
Vienotas kā ģimenē
Par ansambļa augstāko virsotni profesionālajā ziņā var uzskatīt laiku ap gadsimtu miju. 1999. gadā “Spīdala” atzīta par labāko sieviešu vokālo ansambli Latvijā, gadu vēlāk iegūta galvenā balva starptautiskajā vokālo ansambļu konkursā Itālijā.
“Tik ilgi dziedot kopā, esam kļuvušas par vienotu ģimeni,” atzīst Janīna Zolotorenko. “Te tiekas cilvēki, kuriem dziedāšana ir sirdslieta. Atnāc, padziedi, un visas rūpes aizmirstas, jūties, kā no jauna piedzimis. Dziesma cilvēkam palīdz dzīvot. Kad uzdziedi arī vienatnē, paliek vieglāk.”
“Sirdi piesējušas”
Lai gan dzīves ritms ir straujš, un sievietēm ir aizvien grūtāk atlikt darbus, lai būtu mēģinājumā, tomēr katra, kura pie šī kolektīva “sirdi piesējusi”, aizvien turpina dziedāt. Vadītāja atzīst, ka ansambļa pamatsastāvs pēdējos gados īpaši nemainās. Dziedātāju vidējais vecums ir ap 45 gadiem, vecākajai ansambļa dziedātājai ir pāri piecdesmit, jaunākajai vēl nav trīsdesmit.
Kādas ir kolektīva nākotnes ieceres? “Dziedāsim!” saka vadītāja. “Patlaban ansamblim pietrūkst pirmā soprāna, tā ir svarīga vadošā balss, un tāpēc tās trūkums rada nedrošību saistībā ar konkursiem.” Vadītāja piebilst, ka visus šos gadus “Spīdalai” ir viegli dziedāt, jo allaž justs gan pašvaldības, gan tuvo cilvēku atbalsts.
