Dienu, kurā piedzimt, mēs paši ne varam izvēlēties. Gadās piedzimt Lieldienās, Vecgada vakarā, Jāņos, kādos citos svētkos.
Dienu, kurā piedzimt, mēs paši ne varam izvēlēties. Gadās piedzimt Lieldienās, Vecgada vakarā, Jāņos, kādos citos svētkos. Taču ir cilvēki, kuri, par laimi vai par nelaimi, piedzimuši 29. februārī — dienā, kura atkārtojas tikai reizi četros gados. Savlaik ārsti šādos gadījumos piedāvāja vecākiem bērna dzimšanu reģistrēt 28. februārī vai 1. martā, lai bērnam dzimšanas diena būtu ik gadu. “Staburags” noskaidroja, ka Aizkraukles rajonā dzīvo ne vairāk kā desmit cilvēku, kuri dzimuši 29. februārī.
Kāds būs garais gads?
Daudzas tautas garo gadu uzskata par neveiksmīgu, bet 29. februārī dzimušajiem mēdz piedēvēt īpašas spējas.
Jāguļ līdz pusdienlaikam
Krievijā garo gadu uzskata ne vien par neveiksmīgu, bet pat par bīstamu. 29. februāris esot šī gada visnelabvēlīgākā diena, kad gan lopiem, gan cilvēkiem uzglūn slimības un dažādas citas nelaimes. Skopumu, ļaunatminīgumu un skaudību šīs dienas aizgādnim svētajam Kasjānim piedēvēja tik lielā mērā, ka zemnieki 29. februārī baidījušies pat kāju ārpus mājas spert. Par visbīstamāko uzskatīja laiku līdz saullēktam. Orlovas un Rjazaņas guberņā pat bijis pieņemts šajā dienā gulēt līdz pusdienlaikam, lai pārlaistu diennakts bīstamāko daļu.
Durvis uz paralēlo pasauli
Diena, kas pienāk tikai reizi četros gados, izsenis saistīta ar cilvēku māņticību un aizspriedumiem. 29. februārī atveroties durvis uz paralēlo pasauli, un pa tām ierodoties citu pasauļu vēstneši — magi, dziednieki, pareģi. Tāpēc šajā datumā dzimušie uzskatīti par izredzētajiem, kas apveltīti maģiskām spējām.
Lai arī februāris izstiepjas par vienu dienu garāks tikai reizi četros gados, durvis uz paralēlo pasauli īsu mirkli atveroties katru gadu, un tas notiekot tieši pusnaktī. Ja šajā dienā dzimušie pusnaktī ieejot tukšā istabā un, sēžot pie liela spoguļa, iededzot sveci, viņi varot kaut ko vēlēties. Minūti pēc pusnakts svece jānodzēš un jādodas pie miera — naktī redzētie sapņi būšot pravietiski. Savukārt 1. marta rītā pie šī paša spoguļa esot jānovieto pulkstenis, lai spogulī būtu redzama tā ciparnīca — tad laiks atsākot savu gaitu.
Vēl aizvien tikšanos ar 29. februārī dzimušu cilvēku uzskata par īpašu likteņa zīmi, tāpēc ieteicams iegaumēt pat visnenozīmīgākās tikšanās sīkāko detaļu — ikviena caur šo cilvēku saņemta informācija varot būt īpaši nozīmīga un nest lielu veiksmi.
***
“Esmu gandrīz miljonārs!”
Koknesietis Jānis Stalidzāns ir viens no tiem, kuri dzimuši 29. februārī. Šogad viņam aprit 76 gadi. Stalidzāna kungs dzimšanas dienu svin kopā ar bērniem un mazbērniem.
— Esmu bagāts vīrs, — atzīst jubilārs. — Mums ar sievu Olgu ir divas meitas un dēls, ir deviņi mazbērni. Tā ir vislielākā vērtība dzīvē, tāpēc var teikt, ka esmu gandrīz miljonārs. Dēls un viena meita dzīvo netālu, taču otra meita ieprecējusies Igaunijā. Ar viņu izdodas satikties retāk, tādēļ bieži sūtām mīļas vēstules. Varam arī sazvanīties, kad tas nepieciešams.
Stalidzāna kunga mūža mīlestība ir bites. Ar viņām vīrs nodarbojas jau 53 gadus un teic, ka jābūt īpašam cilvēkam, lai mazās radībiņas klausītu, neslimotu, dotu labu ienesumu. Galvenais, darbs jādara ar mīlestību. Tad bites pat nedzels. Varbūt vienīgi pavasaros un rudeņos, jo arī cilvēkam nepatīk, ja viņu iztraucē no salda miega vai mudina rosīties tad, kad snaudiens ver acis ciet.
Šī ziema pieredzējušajam biteniekam šķiet neparasta. Neierastā laikā — februāra vidū — viņš ievērojis, ka bites jau sākušas izlidot no stropa. Lielākā daļa kukainīšu vēl mīt kamolā mājiņas viducī, bet drosmīgākās jau meklē pirmos pavasara ziedus. To vēl ir gaužām maz. Vien piesaulītē šur tur uzplaucis kāds sniegpulkstenītis.
— Ziema man ir tāds klusāks laiks, — skaidro jubilārs. — Labprāt palasu kādu grāmatu par tālākām un tuvākām zemēm. Patīk laiku pa laikam sievai palīdzēt aust lupatdeķus. Savulaik esmu audis pat smalku audumu lakatiem. Taču bija cilvēki, kam tas nepatika, un noausto pat vajadzēja noslēpt. Kad nāk pavasaris, jāsāk gatavot inventāru nākamajai dravošanas sezonai. Tad jau klāt vasara, un dravā darba pilnas rokas. Jārūpējas, lai bitēm nekā netrūktu, jau laikus varētu apkarot slimības un, protams, savāktu ienesumu. Tā līdz vēlam rudenim, kamēr bites dodas pie miera līdz nākamajam pavasarim.
Stalidzānu ģimene katru pavasari ar nepacietību gaida atlidojam stārķus. Pie mājas viņi ligzdo jau daudzus gadus. Reiz vējš ligzdu nogāza. Saimnieki baidījās, ka līdz ar putniem no mājas var aiziet svētība. Tomēr stārķi jau nākamajā pavasarī ligzdu atjaunoja.
***
Mazās un lielās jubilejas
Dzimšanas dienu 29. februārī svin arī luterāņu mācītājs Ģirts Grietiņš, kurš kalpo Jaunjelgavas, Seces, Sēlijas un Daudzevas draudzē.
Svin katru gadu
Smaidot Grietiņa kungs teic, ka neesot jau tik briesmīgi, ja dzimšanas diena atkārtojas tikai reizi četros gados.
— Dzimšanas dienu, protams, svinu katru gadu. Garajā gadā man ir lielā dzimšanas diena, bet pārējos — mazās, — joko Ģirts Grietiņš. — Taču piedzimšana šajā dienā nav nekāds brīnums. Tāpēc nejūtos pārāks par citiem. Savlaik sievietēm, kurām mazuļi piedzima šajā dienā, piedāvāja bērna dzimšanu reģistrēt 28. februārī vai 1. martā. To piedāvāja arī manai mātei, taču viņa vēlējās, lai reģistrē 29. februārī.
Divi vienā
Dzimšanas dienu svinu ģimenes lokā. Īpašu tradīciju nav. Manai meitiņai Beātei dzimšanas diena ir četras dienas pirms manas, tāpēc šos svētkus svinam kopā. Šogad lielāka gaviļniece būs Beāte. Viņai paliek septiņi gadi. Man pašam, ja rēķina reizi četros gados, būs astoņi. Tātad vēl esmu vecāks.
Grietiņa kungs par savu dzīves misiju izvēlējies kalpošanu Dievam. Viņš darbojas četrās draudzēs, lielākā no tām ir Jaunjelgavā.
— Kalpot četrās draudzēs nav viegli, pienākumu daudz, taču lielākā daļa šo draudžu ir nelielas, un tikai Jaunjelgavā dievkalpojumi notiek katru nedēļu, — teic Ģirts Grietiņš. — Cilvēki dažādu iemeslu dēļ meklē ceļu pie Dieva, pie garīgām vērtībām. Arī veidi, kā viņi to dara, ir visdažādākie. Esmu ievērojis, ka kopš Atmodas sabiedrība ir ievērojami mainījusies. Tolaik visus spārnoja neatkarības ideja, un domās lielākā daļa cilvēku bija vienoti. Šobrīd daudziem svarīgākas šķiet materiālās vērtības, un centrā ir lielveikals, nevis baznīca. Tomēr katrā draudzē, pat vismazākajā, ir cilvēki, kuri glabā garīgumu un palīdz to saskatīt citiem. Tas ir ļoti svarīgi. Piemēram, Seces draudzē šāds cilvēks ir Alberts Zarāns. Ar viņa pūlēm un iniciatīvu ir sakārtota baznīca.
Ceļu ierauga draugu acīs
Pats ceļu pie Dieva sāku 1989. gadā, kad mani kristīja un uzdāvināja Bībeli. To lasot, radās jautājumi, uz kuriem vēlējos saņemt atbildi. Bija draugi, kurus interesēja tie paši jautājumi. Kāds teicis, ka nav iespējams atrast ceļu pie Dieva, tikai lasot grāmatas. Tā var iegūt tikai teorētiskas zināšanas. Ceļu uz garīguma pasauli var ieraudzīt tikai cilvēka acīs. Man paveicās — bija draugi, kuri šo pasauli jau bija atklājuši un palīdzēja arī man.
Draudze ir ne tikai ticīgu cilvēku apvienības apzīmējums. Tie ir draugi, kuri viens otru saprot un palīdz. Draudze parasti veidota pēc tāda paša principa kā ģimene. Cilvēki ir daudz atvērtāki un tuvāki viens otram. Īpaši izteikti tas ir tieši nelielās lauku draudzēs.
Aizrauj tulkošana
Grietiņa kunga aizraušanās ir Klaiva Luisa kristīgo grāmatu tulkošana no angļu valodas latviešu valodā. Tulkotājam ir iespēja lasīt grāmatu atkal un atkal. Tā ir lielākā balva, ko var saņemt.
— Klaivs Luiss ar asprātīgiem salīdzinājumiem stāsta par to, kāpēc kristietība ir nepieciešama un kā to vieglāk saprast, — stāsta mācītājs. — Viņš mēģina atbildēt uz jautājumiem, kurus cilvēki uzdod visbiežāk. Arī pats, atkal un atkal pārlasot grāmatas, esmu radis vērtīgas atziņas. Pēdējā grāmatā, kuru pārtulkoju, vienkāršiem vārdiem ir skaidrota atšķirība starp debesīm un elli, starp labo un ļauno. Ļauno parasti pretstata labajam un domā, ka bez tā nevar iztikt, taču Luiss apgalvo, ka bez ļaunuma var iztikt. Viņš parāda, ka ļaunums ir niecīgs un tukšs. Tie ir meli un ilūzijas, tukši sapņi, kas nespēj nomākt labo. Arī Bībelē teikts, ka gaisma nav savienojama ar tumsu.
***
Nepilngadīgs, bet jau sirms
Mazzalves pagasta “Lapsās” 29. februārī 68 gadu jubileju svinēs Arvīds Biezums. Sirmais kungs joko, ka patiesībā esot vēl nepilngadīgs. Ja rēķina garos gadus, pilngadību viņš sasniegšot 72. dzimšanas dienā.
— Dzimšanas dienu var svinēt trīs dienas pirms un trīs pēc īstā datuma, — tā Arvīds Biezums. — Tāpēc bez svinībām neesmu palicis ne reizi. Māte stāstīja, ka viņai jautāts, kurā datumā reģistrēt dēla piedzimšanu, taču viņa nav vēlējusies neko mainīt, un tā nu dzimšanas diena svinama 29. februārī. Tikai vienreiz, izpildot anketu, man kāda uzņēmuma darbiniece teica, ka tāds dzimšanas datums neesot iespējams.
Strādā ar tehniku
Lielāko daļu darba mūža Biezuma kungs, kā pats saka, nostrādājis “smagajā rūpniecībā”. Savlaik bijis šķirotājs Sauriešu būvmateriālu rūpnīcā, pēc tam strādājis Jaunjelgavas mežrūpniecības saimniecībā. Bijis gan kokgāzējs un augu dienu cilājis smago motorzāģi, gan traktorists.
— Tolaik darbs mežā bija ļoti smags,— teic jubilārs. — Samaksa neliela, bet normas kā Sibīrijā, kur vienu pēc otras var gāzt simtgadīgas egles. Tad vēl priekšniekiem šķita, ka sociālistiskās sacensības rādītāji nav tik labi, kā viņiem gribētos, un es sameklēju mierīgāku darbu meliorācijā. Strādāju 2. pārvietojamajā mehanizētajā kolonnā Vecumniekos. Man uzticēja celmu rāvēju, un ar šo lielo traktoru tā arī nostrādāju 22 gadus. Sākās juku laiki, un meliorācija nevienam vairs nebija vajadzīga. Uz darbu nebija jāiet ilgāku laiku, līdz beidzot saņēmām dokumentus, ka esam atbrīvoti no darba. Gadu noslaistījos pa māju bez darba, taču labi, ka bija jau klāt pensijas gadi.
Vēro dabu
Biezuma kunga vaļasprieks ir makšķerēšana. Viņu ar spiningu bieži var sastapt Mēmeles vai Viesītes krastos, un makšķernieka soma reti ir tukša. Viņš smej, ka labāk vilkt mazākas līdakas, toties biežāk, nekā lielākas un reti. Prāvākā, ko viņam izdevies noķert, svērusi divarpus kilogramus.
Dzīvojot meža ielokā, bieži viesi ir meža dzīvnieki. Jubilāram patīk viņus vērot.
— Reiz pavisam tuvu sētai bija pienācis liels briedis, — saka Biezuma kungs. — Stāvēja un skatījās, līdz ciemiņu ne visai laipni “sagaidīja” suns. Taču dzīvnieks nebēga un lūkojās uz māju pusi. Vien tad, kad suns grasījās ķerties kājā, draudīgi savicināja ragus. Tas turpinājās ilgi. Sunim apnika riet, un viņš devās atpakaļ pagalmā, bet briedis tikai pēc brīža atgriezās mežā. Naktī atkal pamodināja suņa rejas. Briedis bija nācis arvien tuvāk un tuvāk. Tā tas atkārtojās trīs naktis, līdz briedis bija pienācis tikai dažus metrus no žoga.
Nelūgti ciemiņi
Taču “Lapsu” apkaimi reiz apciemojuši arī nelūgti viesi, un māja, kura ir sešus kilometrus no pagasta centra, vairāk nekā mēnesi palika bez elektrības. Zagļi nogrieza elektrolīnijas vadus 32 stabu starpām gandrīz divu kilometru garumā. Elektriķi, nespējot tik garu elektrolīniju atjaunot, nopirka un šajās mājās ierīkoja ar degvielu darbināmu ģeneratoru, kurš ražo elektrību. Atjaunot vadus līnijai, kura ved uz “Lapsām”, “Latvenergo” darbiniekiem neesot bijis tiesību — elektrolīnija šim uzņēmumam nepiederot.
Padomju laikos daudzas elektrolīnijas piederēja kolhoziem, sovhoziem, dažādiem uzņēmumiem. Tiem likvidējoties, dažas līnijas pārņēma elektriķi, dažas — pašvaldība, taču lielākā daļa palika bez saimnieka. Tā arī te. Elektrolīnija līdz “Lapsu” mājām kādreiz piederēja vietējai mežrūpniecības saimniecībai. Deviņdesmito gadu sākumā uzņēmums no tās atteicās, un elektrības piegādi te pārtrauca. Jau toreiz “Lapsu” mājas gadu bija bez elektrības.
Pārspēj “Latvenergo”
Taču, ko nespēja “Latvenergo”, paveica pats pensionārs.
— Lauku cilvēki ir pacietīgi, mēnesi iztikām ar svecēm, taču nevajag mūs apcelt bezgalīgi. Gribējās redzēt kādu televīzijas pārraidi, paklausīties radio, nevar dzīvot kā mucā. Kūtī lopi jāapkopj, cik ilgi ar svecīti dzīvosi? — jautā saimnieks. — Pats sagādāju vadus, labi, ka pašvaldība par tiem samaksāja, pats sameklēju elektriķi, kurš līniju atjaunoja. Par speciālista pakalpojumiem gan vajadzēja maksāt pašam — palīgs nevarēja izrakstīt rēķinu, ko pašvaldībai iesniegt. Taču mājās atkal bija gaišs. Skumji, ka uzņēmums, kam pieder elektroapgādes monopoltiesības, rūpējas tikai par lieliem uzņēmumiem, kur var gūt ātru peļņu, bet vienkāršo cilvēku vajadzības neņem vērā.
***
Dubulti svētki
Garā gada februāra pēdējā dienā dzimšanas dienu svin arī Aizkraukles rajona policijas pārvaldes inspektors Ivars Kovaļevskis. To, ka piedzimis šajā datumā, viņš neuzskata par ko īpašu, tomēr tas ir iemesls, lai šad tad pajokotu par sevi.
Kovaļevska kungam šogad paliks 24. Viņš nemaz nevēlētos, lai būtu tikai seši, ja rēķina vienīgi garos gadus. Protams, bērnība ir gaišākais laiks katra cilvēka dzīvē, taču tā nevar turpināties mūžīgi.
Vaicāts, kurā datumā viņš mēdz svinēt dzimšanas dienu, jubilārs teic, ka viņš dzimšanas dienas svinības lielākoties apvieno ar vārdadienas atzīmēšanu 1. martā.
— Vārdu man izvēlējās vecākā māsa, — teic Kovaļevska kungs. — Vecāki viņas izvēli atbalstīja, un tā nu man katru gadu ir dubulti svētki divu dienu garumā. Varētu domāt, ka šī iemesla dēļ man mazāk svētku dienu, taču par to nav jāskumst, galvenais, lai būtu mīļi cilvēki, ar kuriem kopā svētkus svinēt.
Dzimšanas diena 29. februārī nav vienīgais, ar ko es kaut nedaudz esmu īpašs. Esmu arī kreilis. Daudzus darbus, ko citi ikdienā veic ar labo roku, es daru ar kreiso. Man paveicās, jo laikā, kad mācījos skolā, vairs nepiespieda mācīties rakstīt ar labo roku, ja to ērtāk bija darīt ar kreiso.
Darbu policijā Ivars Kovaļevskis izvēlējies nejauši. Tas nav bijis viņa bērnības sapnis. Tomēr savu izvēli viņš ne reizi nav nožēlojis. Katru dienu kaut kas jauns, un ieslīgt ikdienas rutīnā nemaz nav iespējams. Viņš nespētu strādāt vienmuļu, monotonu darbu. Lai gan reizēm vēlētos, kaut būtu mazāk lietu, kuras jāizskata.
Brīvajā laikā Ivaram patīk sportot — Kokneses sporta hallē kopā ar vienaudžiem spēlēt volejbolu un basketbolu. Tas palīdz ikdienā būt labā fiziskā formā. Savukārt vasarā viņš vislabprātāk ņem spiningu un dodas ķert zandartus.
— Makšķerēju kopš bērnības, tāpēc pat bez eholota Kokneses apkaimē nekļūdīgi zinu vietas, kur pulcējas šīs zivis, — stāsta jubilārs. — Lielākais zandarts, ko esmu izvilcis, svēra divus kilogramus. Vecāki vīri gan stāsta par krietni lielākām zivīm, kuras vilktas šajā pusē, taču tādas var noķert ļoti reti.
***
fakts.
Laika skaitīšanas kārtību 46. gadā pirms Kristus dzimšanas pēc astronomu ieteikuma ieviesa romiešu imperators Jūlijs Cēzars. Tā kā precīzs gada garums ir 365 dienas un 6 stundas, četros gados sakrājušās 24 stundas nolēma pievienot katram ceturtajam gadam, padarot to par vienu diennakti garāku.
