Puķes un mīļi vārdi — vislabākā dāvana.
Puķes un mīļi vārdi — vislabākā dāvana
Šonedēļ dzimšanas dienu svin pļaviņiete Valentīna Plinte. Visu mūžu jubilāre strādājusi ar bērniem — sākumā bērnunamā, vēlāk — bērnudārzā par audzinātāju. Jubilāre atzīst, ka darbs ar bērniem palīdz rast enerģiju, dzīvesprieku un nenogurt ikdienā: “Labi vien ir, ka jaunības sapnis — kļūt par feldšeri — nepiepildījās, jo tagad zinu: mana īstā vieta ir pie bērniem!”
Sapnis kļūt par feldšeri
Oktobrī apritēs jau 36 gadi, kopš jubilāre strādā ar bērniem. “Bijām divas māsas, tēvs agri nomira, un māte mūs audzināja viena. Atceros, kā reiz viņa teica, ka augstāko izglītību nespēs mums nodrošināt, bet praktiskā darba iemaņas gan. Māte tolaik strādāja Ābeļu bērnunamā (tagad Līkumu — aut.) par naktsauklīti, un man no 15 gadu vecuma katru vasaru tur bija darbs,” atceras Valentīna Plinte.
Pēc Pļaviņu ģimnāzijas beigšanas jubilāre bija nolēmusi mācīties par feldšeri, jo tobrīd likās, ka tā ir piemērotākā profesija. “Bērnunama direktore teica, ka man ir dotības strādāt ar bērniem un vajadzētu tās attīstīt tālāk. Par feldšeri bija jāmācās pieci, bet par bērnudārza audzinātāju — divi gadi. Nolēmu mēģināt un iestājos Rīgas pedagoģiskajā skolā,” stāsta jubilāre.
Darbs arī nogurdina
Lai gan jubilāre ir dzimusi Pļaviņās un joprojām uzskata, ka tā ir visskaistākā pilsēta Latvijā, pēc Rīgas pedagoģiskās skolas beigšanas gribējies padzīvot citur. Tolaik darbavietu nevarēja izvēlēties, bet Valentīna un vēl kāda viņas studijubiedrene saņēma pieprasījumu no Ābeļu bērnunama vadības, ka tur vajadzīgas audzinātājas. “Atgriezos Pļaviņās un bērnunamā nostrādāju desmit gadu. Darbs ar bērniem man patīk, tikai tagad varu salīdzināt, cik atšķirīgi mazie ir bērnunamā un bērnudārzā. Bērnunama bērniem vajag veltīt daudz vairāk uzmanības, viņi vēlas, lai katru samīļo, lai paņem klēpī, viņiem vajag mīlestību, kas nav saņemta mājās. Ar bērnudārza bērniem varam spēlēties un mācīties, jo katrs arī mājās ir gaidīts un mīlēts,” domā jubilāre.
Pļaviņās izveidota ģimene, piedzima divas meitas. Valentīnas kundze stāsta, ka desmit gadu laikā bērnunamā arī nogurusi — jāstrādā arī brīvdienās un svētku dienās, tāpēc mazāk laika varēja veltīt ģimenei un savām meitām.
Vismīļākās — dzeltenas rozes
Pļaviņu bērnudārzā “Bērziņš” jubilāre sāka strādāt vasarā ar domu — ja iepatiksies, varēs strādāt pastāvīgi: “Man iepatikās, turklāt te ir arī brīvdienas, un tā strādāju jau vairāk nekā divdesmit gadu. Lielākoties darbojos ar pirmsskolas vecuma bērniem, tikai pēdējos četrus gadus — ar vidējo grupu. Pirms trijiem gadiem Daugavpils universitātē ieguvu sākumskolas skolotājas diplomu.”
Valentīnas kundze daudzas latviskās svētku tradīcijas aizguvusi no savas vīramātes, bet dzimšanas dienu parasti svin kopā ar ģimeni, radiem un draudzenēm. Pirms pāris gadiem piepildījies jubilāres sapnis — iegādāties māju. Tagad mājā rit pēdējie remontdarbi, bet apkārtnes un puķudobju kopšana ir Valentīnas vaļasprieks: “Svētkos visvairāk priecājos par puķēm, stādiem un augiem, ko varu iedēstīt. Tad prieks par dāvanām izvēršas gadu garumā — paskatoties uz kādu košumkrūmu, vienmēr atceros to cilvēku un svētkus, kad man to uzdāvināja. Dažādas saimniecības lietas, apģērbu un traukus var ielikt sekcijā, bet par to nav tik liels prieks kā par puķēm. Vismīļākās man ir dzeltenās rozes.”
Apsveic no sirds
Parasti dzimšanas dienā viens otram novēlam laimi, labu veselību un sapņu piepildīšanos, bet Valentīnas kundzei atmiņā palicis “savu” bērnu (bērnudārza audzēkņu) teiktais. “Svētkos bērnus cienāju ar šokolādes konfektēm, un tad viņi vienmēr saprot, ka man ir dzimšanas diena. Atceros, kā bērni reiz teica — šodien dzimšanas diena mūsu mīļajai Vaļečkai — vai citā gadā — mūsu “mazajai” audzinātājai ir dzimšanas diena! Tie ir vismīļākie vārdi, kas dzirdēti no mazajiem cilvēciņiem, un es zinu, ka tie ir no sirds. Esot kopā ar bērniem, par saviem gadiem un vecumu nedomāju, es savus gadus nejūtu! Iespējams, labu fizisko formu palīdz saglabāt arī tas, ka visu mūžu sportoju — katru rītu stadionā noskrienu sešus apļus, bet, ja kādu rītu neiznāk paskriet, tad jūtos slikti,” atklāj jubilāre.
Valentīna Plinte teic — dzīve pierādījusi, ka feldšeres arods viņai nebūtu piemērots, jo ar grūtībām varot “izārstēt” radiniekus, kad iegriezts rokā vai gūta kāda cita trauma. “Labi vien ir, ka jaunībā izlēmu mēģināt strādāt ar bērniem, tagad zinu — neko citu labāk izdarīt nespētu,” teic Valentīnas kundze.
