Marija Upmale no Sproģiem atzīst, ka viņas liktenī ieaustas dažādas noskaņas un krāsas.
Marija Upmale no Sproģiem atzīst, ka viņas liktenī ieaustas dažādas noskaņas un krāsas. To netrūkst arī Marijas kundzes darbos — adījumos, izšuvumos, tamborējumos un pinumos.
Dzīves krāsas kļavu lapās
Marijas Upmales roku darināti galdauti un sedziņas, dvieļi un citas skaistas lietas priecē ne vien ciemiņus viņas mājās “Ķēpsānos”. Tie rādīti arī divās izstādēs Neretā un Zalvē. 32 gadus viņa nostrādājusi par Sproģu pasta nodaļas priekšnieci, bet allaž pieticis laika arī vaļaspriekam — rokdarbiem. Visi vakari gan toreiz, gan tagad paiet, darinot arvien jaunus darbus.
Šogad Marijas kundze nosvinēja 60 gadu jubileju. “Notamborēju 18 kļavas lapu — katru citādā krāsā, lai parādītu, cik raiba mana dzīve bijusi,” saka rokdarbniece. Prasmi tamborēt viņa mantojusi no mātes, kura jaunībā bijusi liela rokdarbniece, bet vēlāk gan šai nodarbei maz laika atlicis.
Šuj raudādama
“Manā bērnībā rokdarbus neuzskatīja par kaut ko īpašu. Tos darināja katra sieviete,” stāsta Marijas kundze. “Savu pirmo darbiņu šuvu raudādama. Tik grūti!”. Nu rokdarbnieces prasmīgajās rokās top sarežģīti un koši raksti, un grūtības var atcerēties ar smaidu. Jaunas idejas, noskatītas žurnālos un grāmatās, gribas izmēģināt arī pašai.
Rokdarbiem vajag ne tikai prasmi un pacietību, bet arī materiālus. Viņa atzīst, ka rokdarbi ir dārgs vaļasprieks. Diegus Marijas kundze pērk Jēkabpilī, tur esot lētāk.
Ar vīru nerunā
“Ķēpsānos” izskatās gluži kā izstāžu zālē — izšūti galdauti un sedziņas, tamborēti dvieļu gali, saimnieces rokām darināti spilveni. “Netaupu vairs neko, visu izmantoju,” kā domas uzminējusi, paskaidro Marijas kundze. Viņai vai ar katru darbiņu saistītas kādas atmiņas: “Šo esmu nosaukusi par tautas vainagu, jo tas darināts, kad tauta ziedoja naudu vainagam, ko nolikt pie Brīvības pieminekļa. Galdautā izšūtas 56 rozes. Vienā vakarā var izšūt vienu.
Četrus mēnešus tamborēju saimes galdautu. Jāuzmet vairāk nekā tūkstoš valdziņu. Galvenais nesajaukt, tad jāsāk no gala. Vakaros vīrs tīri pikts bilst, kāpēc es ar viņu nerunāju. Nu kā varu runāt — man taču jāskaita!”.
Baltu galdautu rotā dzeltenas pienenes. Šim darbam dots nosaukums “Mana dzimšanas diena”. Marijas kundze dzimusi maijā, un šīs puķes viņā raisa svētku sajūtu. “Visi darbi man ļoti mīļi. Tos nevaru pārdot, vien dažkārt kādam uzdāvinu,” atklāj rokdarbniece.
Nopin stārķa ligzdu
Marijas kundze stāsta, ka viņai piemīt eksperimentētājas daba: “Skatos, ka citi tik skaisti prot pīt, un manī gruzd iekšējs nemiers — vai tiešām arī es nevaru iemācīties?” stāsta enerģiskā sieviete. “Divus gadus lasīju un mācījos, kā sagatavot klūdziņas un pīt, tad ķēros pie darba. Pirmā iznāca stārķa ligzda, gluži vai jādāvina svētelim! Skatījos un raudāju, bet neveiksme mani neizdziedināja, tikai nostiprināja apņemšanos — man to jāapgūst.
Katru reizi pinums iznāca gludāks un skaistāks. Nu no kārklu klūdziņām esmu nopinusi grozus, sasējusi cibiņas un iemācījusies pīt arī no šķeltām klūdziņām.”
Medniece ar 20 gadu stāžu
Šogad “Ķēpsānu” saimniece atkal atradusi nodarbi — jaunu izskatu pamazām iegūst māja un pagalms. Šovasar pabeigts remonts, nu saimniece apgūst arī cementēšanas gudrības. Lasa speciālu literatūru, pati sver un jauc sastāvdaļas. “Īstas saprašanas vēl nav, bet mācos,” saka Marijas kundze. “Darbs nav vienkāršs, bet būs skaisti un ziedēs tāpat! Starp celiņiem būs puķudobes. Kaķis manu darbu nopēdo, un es dusmojos.
Vīrs noskatās un klusē. Zina — ja realizēju savas idejas, neesmu apturama, arī palīgus man nevajag. Šogad nosvinējām 40 gadu kāzu jubileju, tas ir pietiekams laiks, lai viens otru labi iepazītu.”
Vai tomēr šis nav pārāk vīrišķīgs darbs? “Vispār jau vecumā esmu daudz sievišķīgāka kļuvusi,” smej saimniece. “Man ir mednieces apliecība, un 20 gadu gāju medībās. Pirmais nomedītais dzīvnieks bija mežacūka. Arī ar mašīnu patika braukt. Esam izbraukājuši ne tikai Latviju, bet arī Krievijas pilsētas.”
Laika gana, spēka maz
“Ķēpsānos” Upmaļu ģimene dzīvo jau kopš 1963. gada. Marijas kundze šaipusē ieprecējusies no Daudzeses. Nu izaudzināti divi bērni — meita un dēls. Pie omītes labprāt ciemojas arī pieci mazbērni.
Marijas kundze jau trīs gadus ir pensijā. “Nu laika gana, bet spēka arvien mazāk. Vakaros sāp rokas, pat naktīs nevaru gulēt,” saka viņa. “Tomēr jāstrādā. Dzīvē mani arvien stiprinājusi apziņa, ka nevienam neesmu parādā, un viss, kas man pieder, ir manis pašas.”
