Gadi kā sniegpārslas salido plaukstās, nevienu mēs projām nevaram dzīt.
Gadi kā sniegpārslas salido plaukstās,
Nevienu mēs projām nevaram dzīt.
Visi ir mūsējie — tā saka saprāts,
Un visus mums atmiņu kamolā tīt.
Daudz ziedu ir dāvāts, daudz pretī ņemts,
Raibraibās krāsās tie virmo un kaist.
Un šodien tos skaistākos saņemt ir lemts,
Tos, kuri caur atmiņām neizgaist.
Klēpi ziedu no pieneņu pļavām
Ar bites dziesmiņām sanošus.
Lāsi veldzes no bērnības kļavām
Ar nerātniem smiekliņiem skanošu.
Klēpi kastaņu sveču no jaunības sapņiem
Ar vasaras vējiem glāstošu.
Gaismiņu baltu no jasmīnu zariem
Par laimi un smaidiem stāstošu.
Ceriņus baltus un zilvioletus
Ar rasas lāsītēm mirdzošus.
Rozes sārtas un īrisus cēlus,
Un viršus caur mūžiem ziedošus.
Saņem tos visus, liec atmiņu vāzē,
Lai ārā ir ziema, lai sniegpārslas virmo.
Tie salidos apkārt, tie neizgaist tālē,
Tie nesalūzt salā un nenosirmo.
